Vieta atpūtai un dabas mācībai

2016. gada 10. novembris 07:00

1087

Dunikas purva taka ir garākā šāda veida taka Eiropā un ļoti iecienīts gan skolēnu grupu, gan individuālo ekskursantu un pētnieku apskates objekts Rucavas novadā. Takas ziemeļu galā, piebraucot no Bārtas puses, nomainīts posms pusotra kilometra garumā, bet iecerēts dēļus nomainīt arī citviet, jo citādi taku vietām vairs nevar iziet.

Uz ūdens un sūnām
Dunikas tīreļa purva takas sākums ir Dunikas pagastā, braucot no Bārtas puses, līdz Luknas Skābaržu audzei. Protams, ceļojumu kājām pāri purvam var sākt apgrieztā maršrutā. Takas garums ir 4,8 kilometri, vedot pāri gandrīz 2000 hektāru plašajam purvam.
Lielākā Dunikas dabas lieguma daļa, tas ir, pats purvs, ietilpst putniem starptautiski nozīmīgā vietā, jo šeit migrācijas laikā apmetas dzērves un zosis. Putni šejieni izvēlas arī par ligzdošanas vietu, piemēram, rubenis, dzērve, dzeltenais tārtiņš, melnais stārķis un citi.
Bijusī mežsardze, bijušās Dunikas mežniecības mājā dzīvojošā Lienīte Ozoliņa ir tas cilvēks, kurš šeit zina katru vietiņu un tur rūpi par Dunikas purva un tajā izveidotās takas saglabāšanu. Te viņa arī šad un tad sagaida ekskursantus, lai aizvestu uz purvu un dalītos savās iegūtajās zināšanās un pētījumos par tīreli. “27 gadus biju mežsardze, šis purva apgabals ar mežu bija manā uzraudzībā. 2000. gadā tika nodibināti “Latvijas Valsts meži”, bet 2001. gadā sākās takas izveide – laipas pār purvu būvniecība. Es biju viena no iniciatorēm. Mednieki sacīja, ka zosu medību laikā grūti tikt līdz dīķiem, kur šie gājputni uzturas rudeņos pirms tālā ceļa. Lai tiktu sausām kājām cauri purvam un izvairītos no bīstamajiem akačiem, toreiz uzsāka laipas izbūvi. Pirmais posms bija tikai puskilometru garš, bet pakāpeniski vien tā tika izbūvēta visā gandrīz piecu kilometru garumā, līdz 2005. gadā darbs, būvējot laipu uz sūnām un ūdenī, tika pabeigts.”
Darba procesā L. Ozoliņa saskārusies ar dažādu problēmu risināšanu, jo pieredzes nebija. “Domājām, no kādiem kokiem laipu taisīt, lai būtu mitruma izturīga un ejot būtu ērti. Nezinājām, vai labāk no apses vai ozola, cik biezas un garas likt, kā stiprināt. Pirmie dēļi bija piecus centimetrus biezi un sešus metrus gari apses materiāla dēļi. Laipa bija pusmetru plata. Kā dēļus dabūjām iekšā purvā? Ar ratiņiem! Dažus tikai varēja uzlikt un ievest. Viegli nebija,” būvniecības procesu raksturo L. Ozoliņa, kura pati tajā iesaistījās.

Pilnveido un pārveido
Pēc deviņiem gadiem pamazām laipa sākta atjaunot, jo laikapstākļi kokam nodara savu – tie bojājas, pūst, arī cilvēku rīcības rezultāts piespieda laipas konstrukcijas nomainīt.
Šo 16 gadu laika gaitā purva saimnieks “Latvijas Valsts meži” uzlika galdus un solus atpūtas vietām, kā arī atkritumu urnas. “Daudzi ekskursanti, kuri šejieni apmeklēja, atstāja savas pēdas – galdi bija aprakstīti, purvs pārvērtās par izgāztuvi. Diemžēl šī nekulturālā tauta bija lietuviešu tūristi, pēc apķēpājumiem un atpūtas vietās atstātajiem rakstiem noteicām,” atklāj takas pārzinātāja. “Valsts meži” uzlikuši arī informācijas stendus par purva veidošanos un tajā sastopamajiem augiem, dzīvniekiem.
Pagājušā gada novembrī un decembrī mainītais pusotra kilometra posms ir trešie par jaunu liktie dēļi pāri purvam. “Bija izsludināts konkurss, kur pieteicāmies Dunikas purva takas atjaunošanas darbiem. Kā jau konkursos – uzvar lētākais piedāvājums. Mūsu gadījumā konkrēti – lētākā cena par metru. Piedāvāja no astoņiem līdz 30 eiro par metru,” stāsta L. Ozoliņa. Tagad purva laipa ir 70 centimetrus plata. Tā, lai blakus varētu iet divi cilvēki.
No apses izgatavotie dēļi ir daudz īsāki, katrs posms piestiprināts ar naglām pie resniem šķērskokiem, līdz ar to taka ir stabilāka. “2001. gadā bija aizliegts kokmateriālus impregnēt, tas ir, padarīt izturīgākus un mazāk pūstošus, apstrādājot ar speciālu šķīdumu, jo baidījās, ka tas piesārņos dabu. Taču tagadējie šķērskoki ir impregnēti, lai paildzinātu laipas mūžu,” tā L. Ozoliņa.
Laipas saimnieki iecerējuši un apņēmušies arī pastaigu takas sākumā uzbūvēt skatu torni, taču pagaidām šī ideja apstājusies tikai pie domām un, kad iecere varētu īstenoties, nav zināms. “Vispirms ceram, ka atkal kādā projektu konkursā varēsim piesaistīt līdzekļus vispirms jau laipas pilnīgai atjaunošanai visā garumā,” pauž takas saimniece.

Neatšķir priedi no egles
Purva laipas būvēšanas un dēļu nomaiņas procesos, kā arī tūristu informēšanā cauri laikiem iesaistījusies teju visa L. Ozoliņas ģimene, tostarp meita, kura tagad ir ārzemēs, dēli Edgars un Mārtiņš. “Viņi tomēr ir uzauguši manā un vīra, kurš arī ir mežsargs, darbā. Man ir prieks, ka viņiem patīk būt dabā, iet pie sirds tās mežu lietas,” lepojas mamma.
Tiklīdz kā izveidota purva taka, L. Ozoliņa nedaudz pamācījusies gidu kursos, lai varētu interesentus vadāt pa laipu un sniegt izsmeļošu informāciju par Dunikas dabas liegumu. “Ir bijis tā, ka siltākajos mēnešos pat trīs reizes pa dienu esmu braukusi uz purvu, lai vestu grupas. Vienkārši piezvana un saka, ka esot klāt. Tagad esmu noteikusi: ja brauc uz mūsu purvu, tad man tas jāpasaka laikus. Neesmu šeit katru dienu, un skolēnu grupas jau neizdomā braukt šādā ekskursijā tā pēkšņi,” spriež Dunikas purva pārzinātāja, kurai ekskursantu vadāšana ir sirdslieta un hobijs, ne darbs.
Ne par visiem bērniem un jauniešiem, kuri šo gadu laikā apmeklējuši purva laipu, varētu teikt, ka viņiem patīk un interesē mūsu dabas vērtības. Skolotāji stāstījuši, ka daudzi bērni, uzzinot, ka brauks ekskursijā uz purvu, nekādu sajūsmu neizrāda. Ko tur varot darīt? – visbiežāk skanot jautājums.
“Lauku bērni ļoti atšķiras no pilsētas bērniem, un pēdējos man ir ļoti žēl. Atbrauc uz šejieni, stāstu, bet viņi neatšķir priedi no egles. Bildēs – jā, bet dabā ne,” novērojusi L. Ozoliņa. Daudziem bērniem viņas stāstījums liekoties kā brīnums. “Man ir ļoti liels prieks, ka skolotājas dabas mācības vai bioloģijas stundās paredz stundas dabā, organizē ekskursijas. Citādi jau bērns negūs nekādu priekšstatu par dabas procesiem. Piemēram, bija gadījums, kad stāstīju, ka purvā kūdra izaug vienu milimetru gadā. Liku aprēķināt – ja mūsu purvā vietām ir piecus metrus dziļš kūdras slānis, cik ilgā laikā tas ir izveidojies? Kādas tik atbildes nav izskanējušas!” pieredzēto stāsta gide.

Mainās augi un dzīvnieki
“Protams, visskaistāk šeit ir saulainā laikā un rudens sākumā, kad visapkārt zied virši. Tas ir fantastisks skats!” ieintriģē L. Ozoliņa. Purva augu valsts gan ir visai nabadzīga augsnes dēļ.
Dunikas purva augus skolēnu grupas vāc mācību stundām un skolu fondiem kā herbāriju. Ejot pa purva taku, gide var pastāstīt par katru augu. “Šī ir miltene, ārstniecības augs, kas palīdz nieru slimību ārstēšanā. Tā šeit vairs sastopama salīdzinoši reti. Bet šis ir Islandes ķērpis, ko, pārstrādātu tējā, sīrupā vai košļājamo tabletīšu veidā, lieto klepus gadījumā. Tas arī palicis maz. Atliek kādiem lielākiem interesentiem ierādīt, tā kāda auga izplatība samazinās,” saka L. Ozoliņa. “Nezināmu iemeslu dēļ purvā vairs nav lācenes – tās ir pilnībā izzudušas. Toties mums ir divu veidu purva rasenes, ko zina kā augus, kas pievilina un barojas no kukaiņiem,” saka purva apkārtnes pārzinātāja.
Kad iziet klajumā, kur purvu var kaut cik pārredzēt, acīm paveras mistisks un nedaudz pat baiss skats, ko rada diezgan kroplīgā izskatā augošās priedītes. “Tās jau tikai izskatās tik mazas. Patiesībā tām gadskārtas nevar izskaitīt! Lai gan tikai rokas resnumā, tām ir vismaz 200 līdz 300 gadu. Vispārīgi runājot, priedes nav prasīgas pret augsni, tās aug jebkur,” faktus par šiem izplatītajiem skujkokiem min L. Ozoliņa.
Savukārt Luknas Skābaržu audze, kur noslēdzas (vai sākas) purva taka, ir vistālāk uz ziemeļiem dabiski izplatījusies šo koku audze. “Tas ir bērzu dzimtas koks. Tas ir ļoti ciets koks, cietāks materiāla ziņā par ozolu. Bioloģijas studenti uz vietas purvā veica pētījumu un atklāja, ka pirms tiem 5000 gadiem šeit apkārtnē auguši tikai šie koki, jo kūdras slānī tika atrasti tikai skābaržu ziedputekšņi,” ar aizrautību stāsta takas pārzine. Kādreiz šis koks savas izturības dēļ izmantots saimniecībā, visbiežāk dažādas zemes apstrādes tehnikas izgatavošanā.
Runājot par purva iemītniekiem, L. Ozoliņa brīdina, ka tīrelī ļoti savairojušies vilki. “To, ka vilku ir daudz, spriežam pēc tā, ka viņi sāk nākt uz mājām. Saimniecībās saplēsti teļi. Arī medībās nošauto šo plēsēju skaits liecina par to izplatību. Mežacūkas palikušas mazāk, tāpat arī bebri,” izmaiņas faunā min L. Ozoliņa. Savukārt par informatīvajā stendā norādīto, ka šeit mīt arī aļņi, viņa nedaudz šaubās. “Alnim kā milzenim purvā būtu grūti dzīvot un pārvietoties. Viņi varētu mist vienīgi pāris soļus nost no purva.”
Šad un tad tīrelī varot sastapt arī čūskas. Bijis gadījums ar indīgāko čūsku – odzi. “Man pajautāja, vai purvā ir ērces. Atbildēju, ka ir gan. Tad tūlīt prasīja par čūsku esamību. Teicu, ka nav nācies redzēt, bet varbūt kaut kur ir. Ejam iekšā pa laipu purvā un ieraugu, ka saritinājusies viena odze guļ. Tad nesapratu – teikt vai neteikt, ka tepat ir čūska,” piedzīvojumu atceras gide.

Īpašā aura un bīstami starpgadījumi
L. Ozoliņa novērojusi, ka purvu un pastaigu taku iecienījuši individuālie tūristi. “Bieži šajā laukumiņā nav, kur palikt – pilns ar mašīnām. Brauc arī velosipēdisti un taku šķērso ar riteņiem,” stāsta tīreļa pārzinātāja. Purvā augošās ogas – brūklenes un dzērvenes – ir mērķis ogotājiem. “70 līdz 80 procenti ogotāju ir lietuvieši, latvieši ir slinki,” atzīst L. Ozoliņa.
Pirms vairākiem gadiem šeit viesojušies ārvalstu pētnieki. “Viņiem ļoti vērtīgs atradums šeit bija uz laipas atrastie vilku ekskrementi, ko pēc tam veda uz savu dzimteni, lai pētītu, ko pelēči ēd,” viņa atceras ar smaidu.
“Šeit, purvā, ir svinētas gan Skolotāju dienas, gan pagastveči atzīmējuši savus svētkus un kopā sanākšanas, gan ar visiem saviem kuplajiem brunčiem un krāšņajiem tautastērpiem purva taku izstaigājušas Suitu sievas!” gide stāsta ar lielu aizrautību, norādot, ka purvam kā tādai sanākšanu vietai ir īpaša aura. “Cilvēki te jūtas ļoti brīvi,” viņa novērojusi.
Taču ar brīvību tomēr jābūt arī piesardzīgam. “Tikai zinātāji un uzmanīgākie varētu purvu pāriet bez starpgadījumiem, ejot blakus laipai. Protams, var jau arī tagad riskēt un iet pāri purvam visā garumā, lai gan vietām laipas posmu praktiski nav. Tuvāk purva dīķīšiem un ezeriņiem var uzdurties kādam lielākam akacim, un tad var iznākt pamatīgas ziepes, jo no tiem tikt ārā ir neiespējami, ja nav palīgu klāt. Vēl tagad vienā vietā mans zābaks stāv iekšā. Man iestiga kāja. Tur ir tāds vakuums, ka kāju pat pakustināt nevar, kur tad vēl ārā tikt. Palīgi manu kāju atraka līdz pusei, lai varu salocīt to, un tad jau izkļuvu veiksmīgi ārā,” savu piedzīvojumu bīstamās skaņās atstāsta L. Ozoliņa. “Pa purvu vienam uz savu galvu, noejot nost no takas, tālu nevajadzētu staigāt, jo citādi var attapties un vairs nezināt, kur atrodies,” viņa brīdina.
“Savukārt ekskursantos vienreiz bijusi skolēnu grupa. Bērni iet un grūstās, bija apcēluši vienu meiteni. Viņai kājās bija krokši jeb gumijas dārza apavi. Skatos, ka viena kāja plika. Izrādās, apavs palicis purvā. Gāju, izķeksēju ārā. Līdz esam tikuši takas galā, atkal ieraugu, ka meitenei otra kāja plika. Tajā pašā laikā bērns jau paspējis piezvanīt un pasūdzēties vecākiem, kā viņai pa purvu iet. Māte tūlīt piezvanījusi un sarājusies ar skolotāju, kā viņa tā bērnus nepieskatot. Es tādēļ vienmēr saku: vienmēr šeit ir jāuzvedas prātīgi!” uzsver L. Ozoliņa.

Tanks, lidmašīna un krusts
Dunikas purvs sev līdzi nes dažādus nostāstus. Vecākie dunicnieki atceras, ka tīrelis bijis glābiņš no izsūtīšanām, kā arī glabā vēl visādus kara laika stāstus.
“Šajā purva pusē esot nogrimis vācu tanks. 1959. gadā vēl esot bijis redzams ārā stobra gals, tā vismaz atceras vietējie iedzīvotāji. Ir bijis pat gadījums, ka piesolīta milzīga naudas summa tiem cilvēkiem, kuri to precīzo vietu tikai parādīs. Ir bijuši reāli mēģinājumi šo vietu atrast, staigāja te ar metāla detektoriem. Cilvēks ļoti šo faktu bija ņēmis pie sirds – piesolītā naudas summa viņam šķitusi labas dzīves nodrošinājums vairākās paaudzēs, uzsverot, kādēļ tad mācīties un strādāt. Tagad, cik zināms, šis drosminieks ir ārzemēs, jo meklējumi bija neveiksmīgi,” saka L. Ozoliņa.
Savukārt otrā purva pusē esot nokritusi kara lidmašīna. “Tajā laikā Dunikā esot bijis metāla pieņemšanas punkts. Te nākuši cilvēki, kuri to lidmašīnu pilnībā iznesuši ārā no purva pa gabaliem vien. Montēja nost pa daļām un nesa pāri visam purvam uz Duniku,” zina stāstīt takas saimniece.
Vēl L. Ozoliņa saņēmusi no kāda sava toreizējā Lietuvas kolēģa vēstuli ar aprakstu un pārkopētu fotogrāfiju, ka purvā pirms vairākiem desmitiem gadu atrastas karavīru mirstīgās atliekas un piederošie priekšmeti, kuri apglabāti, un uzstādīts krusts. “Taču es diemžēl nezinu, kur tā vieta atrodas,” noteic dabas aizstāve.

+ 1

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Vieta atpūtai un dabas mācībai

Kategorijas