Dzīvot zaļi ārpus kastītēm

2016. gada 17. novembris 07:00

536

Medzes pagasta “Stumbros” Brikšķu ģimene mīt jau piecus gadus. Te pamazām uzbūvējuši privātmāju, palīgēkas un nedaudz vairāk kā divdesmit hektārus zemes pārsvarā apstrādā ar savu tehniku. Pašlaik bioloģiskās saimniecības īpašnieki nopietni pievēršas zemeņu audzēšanai, bet plāno apgūt arī citas kultūras. Šķiet, ka Dace, Andris un viņu trīs atvases laukos nogruntējušies uz palikšanu.

Ar biznesa piesitienu
Caur Brikšķu ģimenes mājas logiem paveras lielisks skats uz bērzu birztalu, bišu dravu un koptiem laukiem. Saimnieki smej, ka atkarībā no tā, kur tobrīd atrodas suns, sētā mēģina ielavīties kāda lapsa vai zaķis. “Taču ne jau ar dabas skaistumu vien paēdis būsi, arī kāds materiāls labums vajadzīgs,” neslēpj Andris. “Mums ir sertificēta bioloģiskā saimniecība “Stumbri”, un šajā virzienā ejam plašāk, lai kļūtu par nopietniem bioloģisko zemeņu audzētājiem. Tādu Latvijā nav daudz. Ienākot šeit, saskārāmies ar faktu, ka pašiem nav iespēju iegādāties bioloģiskās zemenes. Dažs saka – man tur omītei ir laukos audzētas zemenes. Tomēr ne viena vien omīte audzēšanas laikā palūdz kaimiņam pāris reižu nomiglot dārzu pret nezālēm un kaitēkļiem. Jo tā ir vieglāk: mazāk darba. Vienīgais, kas šodien patiešām garantē produkta bioloģisku izcelsmi, ir atbilstošs bioloģiskās lauksaimniecības sertifikāts.”
Arī bioloģiskie zemnieki neiztiek bez mēslojuma un zina – kūtsmēsli nav vienīgais un vienmēr ieteicamais variants, jo satur nezāļu sēklas. “Stumbros” augi tiek pabaroti ar nātru vircu. Trīs hektāros ar mālsmilts zemi, kur sastādītas zemenes, augsne pamatīgi ielabota, noteiktā secībā sējot un iearot zaļmēslojumu – eļļas rutkus, āboliņu, sinepes, facēliju un bišu amoliņu. Veiktās augsnes analīzes apliecinājušas, ka augsne ir nodrošināta ar nepieciešamajām barības vielām. Ar valgmi platības nodrošina pilienu laistīšanas sistēma, savukārt izvairīties no zemeņu slimībām palīdz pareizi izvēlēts attālums starp stādiem un kvalitatīvs stādāmais materiāls.
Intensīvie audzētāji, kuri lieto ķīmiskos preparātus, cenšas no hektāra iegūt maksimālas ražas, zemenes stādot ļoti blīvi, līdz ar to rodas slimībām labvēlīga vide un bez indēm neiztikt. Tā saimniekojot, tiek iznīcināta auga dabiskā imunitāte, bojā iet arī mazie, ar aci nesaskatāmie kukainīši, kas ir dabiskie kaitēkļu iznīcinātāji. Veidojas apburtais aplis – vāji augi, uzņēmīgi pret slimībām, rada nepieciešamību pēc atkārtotas preparātu devas.
“Ar gaismiņu darbus sākam, ar gaismiņu beidzam. Pēdējoreiz televizors bija ieslēgts Lieldienās. Pagaidām abi ar vīru ņemamies uz pilnu klapi, palaikam piebiedrojas arī bērni un ome, bet nākamgad pilnīgi noteikti būs jāpieaicina darbinieki,” tā Dace.
Zināšanas par zemeņu bioloģisko audzēšanu regulāri tiek papildinātas vietējā un ārzemju specializētajā literatūrā, kā arī kursos Latvijas Lauksamniecības universitātē.
Ar laiku ģimene plāno apgūt vēl kādu kultūru, bet pagaidām apņēmības pilni fokusēties uz zemeņu audzēšanu, lai kļūtu konkurēt un pelnīt spējīgi. “Dacei ir augstākā izglītība ekonomikā, viņa saimniecībā pilda agronoma funkcijas. Bet man ir divas augstākās – maģistra grāds uzņēmējdarbības vadībā un teoloģijā. Uzņemos atbildību par finansējuma, tehniskām un administratīvām lietām,” pienākumu sadalījumu ģimenē iezīmē Andris Brikšķis, kurš līdztekus darbiem saimniecībā kalpo arī Liepājas Svētās Annas evaņģēliski luteriskajā baznīcā kā mācītājs.

Džungļos saredz nākotni
Andris ir dzimis un audzis Rīgā, kurzemniece Dace ieradusies galvaspilsētā, lai studētu. Tūlīt pēc laulībām sākuši dzīvot Rīgā. Saprotot, ka gribas prom no lielpilsētas burzmas, uzbūvējuši māju Jūrmalā. “Likās ļoti labi: piemājas dārziņā var gan zālīti papļaut, gan gaļu uzcept. Taču tas, vienalga, ir kā liels dzīvoklis. Vairāku iemeslu dēļ pamazām dzima doma pārcelties uz Kurzemes pusi, tuvāk Liepājai. Noskatījām pamestu mājvietu. Lai arī teritorija bija ilgstoši nekopta, tomēr apkārt bija skaistas pļavas, mežiņš, klusums – zaļa sajūta. Tolaik vēl tik tuvu neatradās industriālie lauki,” pavērsienu pirms astoņiem gadiem atceras ģimenes galva. “Pussagruvušo namiņu neatmaksājās atjaunot: pārāk ilgi te nebija dzīvots. Pat iebraukt sētā lāgā nevarēja, tomēr džungļos saskatījām vīziju un izšķīrāmies par jaunas ēkas būvēšanu.”
No iepriekšējā saimnieka palikusi vien aka un simtgadīga liepa.
Četrpadsmitgadīgais dēls un desmitgadīgā meita par savu dzimšanas vietu sauc Rīgu, savukārt piecgadīgā pastarīte ir vietējā. Edgars tagad mācās Grobiņas ģimnāzijā, Rebeka – Grobiņas sākumskolā, Elizabete apmeklē bērnudārzu Kapsēdē. Vecāki priecājas, ka galapunktā bērnus nogādā pašvaldības autobuss, pašiem atliek atvases aizvest līdz šosejai.

Atpakaļ pie pamatvērtībām
Dzīve galvaspilsētā nemaz vairs nevilinot, un braukāšana uz Rīgu Dacei ir kā piespiedu darbs: kas jādara, tas jādara. “Sakasu maksimāli daudz lietu, reizi trīs mēnešos turp dodos un arī tad domāju, kaut ātrāk tiktu ārā.”
Andris nenoliedz, ka lielpilsētā iespējams veidot labāku karjeru, vairāk nopelnīt un dzīve tur kopsummā ir vieglāka. Tomēr to raksturo kā kastīšu principu: “Vienā kastītē ir birojs, otrā lielveikals, citā dzīvoklis, kur iekšā vēl dažas kastītes – televizors, dators, telefons. Kamēr no vienas kastītes regulāri kontā kaut kas iekrīt un vari nepieciešamo veikalā nopirkt, viss apmierina. Negribu vērsties pret pilsētniekiem. Tur dzīvo daudz dziļu cilvēku ar plašu redzesloku, vērtībām un nopietnu attieksmi pret dzīvi. Tomēr nevar noliegt faktu, ka, dzīvojot ārēji perfekti sakārtotā vidē, cilvēkā var iemājot tāds mietpilsonisks patērētāja gars, kā rezultātā sāk izzust kādas pamatvērtības un pamatizjūta par šo pasauli, kurā dzīvojam.”
Vēl pirms gadiem četrdesmit daudziem pilsētniekiem bija radi laukos, kur vasarās pastrādāt un bērniem saprast, kā rodas piens, kā izaug dārzenis. Dzīvošana ārpus komforta zonas organiski veido cilvēkā kvalitātes, bez kurām nav iedomājama mūsu cilvēktapšana.
“Šodien, mītot tādā kā pseidorealitātē, cilvēks ir no tā visa atrauts, ilgtermiņā atslābst, vairs nav gatavs par kaut ko iespringt, iestāties, par kaut ko maksāt. Sākot iet pa plato, vieglo ceļu, pastāv liels risks pazaudēt būtiskāko un ar savu dzīvi netrāpīt mērķī,” izvēli pārcelties uz dzīvi tuvāk dabai pamato saimnieks.

Arī veselības vārdā
Pārliecība, ka tieši lauki ir vide, kurā vislabāk realizēties, esot veidojusies no “Stumbru” saimnieku pasaules izjūtas. Un zaļā domāšana iekļaujas tajā: “Pēdējā pusgadsimta laikā pārtikas industrija ir dramatiski mainījusies. Agrāk ļaudis nepazina tādus pārtikas produktus kā siera, sviesta un citus izstrādājumus, nebija iedomājama tik plaša dažādu ķīmisku vielu izmantošana pārtikas ražošanā. Mūsdienās parādās agrāk nebijušas slimības, arī vēzis, kas senāk bija izplatīts tikai gados vecākiem ļaudīm, tiek konstatēts arvien jaunākiem cilvēkiem, pat bērniem. Daļa ārstu un zinātnieku to saista tieši ar uztura kvalitāti. Pilsētā dzīvojot, arī var lietot kvalitatīvu pārtiku, ja uztur saikni ar zemniekiem, bioloģisku produktu audzētājiem. Laukos ir iespēja to izaudzēt pašam, kaut arī tas nav viegli un bieži vien arī ne lēti.”
Brikšķu ģimene saredz jēgu to darīt arī veselības vārdā: “Mēs jau divus gadus ēdam tikai pašu ceptu maizi, un tas nav sarežģīti. Lietojam pašu audzētus dārzeņus un medu no piecām bišu saimēm. Zemeņu zapti savāra pankūkām, bet lielākoties svaigās ogas sasaldē. Reizi nedēļā olas, miltus, piena produktus pērkam no kādas pilna cikla biodinamiskās saimniecības. Ir prieks, ka dabu nepiesārņojam ar plastmasas taru, jo iegādātie produkti ir stikla burkās, ko lietojam atkārtoti.”
Ja Latvija atbalstīs šādas saimniecības un zaļo domāšanu, tā būs tīra un dzīvošanai ļoti iekārojama zeme, prognozē dzīvesbiedri un atklāj, ka jau šogad pašiem bijusi vēlme tikt arī pie vistu saimītes un kazas, bet tam mazliet pietrūcis laika.
Izaicinājumu pieņēmušo gaitām ar interesi seko Brikšķu draugi no galvaspilsētas. “Uzzinot par mūsu plāniem, viņi bija pārsteigti, bet ļoti atbalstoši, izteica vēlēšanos vasarā sūtīt šurp savus bērnus. Tas apliecina, ka tiek novērtēta lauku vide, pilsētā nav iespējams mākslīgi veidot darba tikumu. Iespējams, daži savā sirdī drusku ilgojas pēc tādas dzīves, bet saprot arī – lai kaut ko iemantotu, nākas no daudz kā atteikties. Ja mums izdosies, varbūt viņi sekos. Tas dod gandarījumu, spēku un apziņu, ka zaļā domāšana ir ilgtspējīga.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Dzīvot zaļi ārpus kastītēm

Kategorijas