Strādā un attīstās, par politiku nedomājot

2016. gada 17. novembris 07:00

1664

Strādā un attīstās, par politiku nedomājot

Durbes novada “Sudmaļu” saimnieks Elmārs Vidējs un dzīvesbiedre Sandra nekad neesot apsvēruši ceļu, ko tagad iet ne viens vien pieninieks – pāriet uz gaļas lopu audzēšanu. “Krīzes dikti iegrieza, bet ražošanu saglabājuši esam un uz priekšu tiekam,” atzīst saimnieks. Jāturas arī tāpēc, ka ņemti ES līdzekļi piena mājai un slaukšanas zālei.

Kad atbrauc poļi, nauda atrodas
Ar piena lopkopību Elmārs un Sandra sākuši nodarboties pirms aptuveni 15 gadiem. “Sudmaļi” ir Sandras dzimtās mājas. Elmārs ir pilsētnieks, bet beidzis Cīravas arodskolu. “Laikam katram latvietim ir zemnieks iekšā.” Lauku darba pieredzi guvis “Silenieku” fermā Ālandē.
No divām gotiņām ganāmpulks pamazām izaudzis līdz aptuveni 100 galvām – slaucamām govīm un ataudzējamām telēm. Audzēt bullēnus “pārgāja apetīte”, jo par vienu paaugušos lopiņu nesanākot ne 200 eiro. Par pāris nedēļu vecu var dabūt 80–90.
Pēdējā krīze pārvarēta – par pienu tagad maksā 29 centus kilogramā, kas, salīdzinot ar iepriekšējiem 19, ir ievērojams kāpums, bet Elmārs šim “labumam” netic. “Tas ir šodien.” Pārstrādātāji visu laiku bļāvuši, ka nav naudas, ko maksāt, bet, kad pēc Latvijā slauktā piena sākuši braukt poļi, arī vietējiem pēkšņi nauda atradusies. Polijas pienrūpnieki bijuši gatavi iepirkt vai visu Latvijas pienu, to savā valstī pārstrādāt un kā lētus produktus atgriezt atpakaļ. “Zemnieks šajā ķēdē ir pēdējais, un tad ir dusmas.” Prieka par jauno cenu nav, jo nav ticības, ka tā paliks šādā līmenī.
Cenu kritums notika arī kvotu brīvlaišanas dēļ. Jau trīs gadus pirms tās Eiropas lopkopji būvējuši jaunas fermas, audzējuši jaunlopus, lai īstajā brīdī palielinātu ražošanu. Tas, protams, nepalika bez iespaida. “Viņu tirgus ir pilns, un Latvija viņiem vajadzīga tikai kā tirgus. Krievijas tirgū mēs bijām priviliģētāki.”
Eiropas Komisija par piena ražošanas samazinājumu piedāvā 140 eiro par tonnu, un tajā pašā laikā piena cena kāpj. Elmārs stāsta, ka kolēģi piensaimnieki šo piedāvājumu izmantojuši minimāli un bijuši pat zvani ar mudinājumiem to darīt. Šī nauda derējusi tiem, kuri jau gājuši uz likvidāciju, bet pārējiem pēc laika atgūt iepriekšējo apjomu būtu nereāli. Elmārs salīdzina: “noslauktu” govi var pārdot par 350–400 eiro, bet jaunas iegādei nepieciešams vismaz tūkstotis. Savā ganāmpulkā piena devēju var izaudzēt trīs gados.

Izdevumus īsina, visu darot pats
Sākumā piens realizēts “Nadziņos 1”, bet nu jau ilgāku laiku “Sudmaļi” ir uzticīgs kooperatīva “Dzēse” biedrs. Saimniecība vinnē ar to, ka apņēmusies ražot augstākas kvalitātes pienu, nekā to prasa ES normatīvi, un šo līmeni notur.
“Ar rūpnīcu mums izgāja bēdīgi,” piensaimnieks saka par pārstrādes uzņēmumu “Latvijas piens” Jelgavā, kurā ieguldīti lopkopju līdzekļi. Jau sākumā, kad valdīja eiforija, bijis nojaušams, ka “zemniekam neļaus tajā biznesā piedalīties”. “Tur bija pārāk daudz ieinteresēto, kas negribēja pieļaut darīšanu tādā līmenī. Kā viens izteicās, tā ir vista, kas nes zelta olas.” Pašlaik zemnieki savas rūpnīcas pajas var realizēt tikai caur “Dzēsi”.
Elmārs savu fermu maksimāli mehanizējis, darbu dod diviem cilvēkiem – slaucējai un strādniekam. “Gribu kaut ko bez govs astes arī redzēt. Gribu arī dzīvot, nevis visu mūžu vergot.” Tāpēc viņš nav gatavs vēl lielākām kredītsaistībām, un trešo gadu kalpojošā kūts celta paša spēkiem un rokām.
Savā saimniecībā viņš pats metina, remontē un brauc ar jebkuru tehniku, sēklo govis, ir savas fermas pārraugs. “Kā vēl īsināt izdevumus?” Elmārs atklāj, ka mākslīgas apsēklošanas tehniķa iemaņas nav nākušas viegli, bet pat ar neizdošanās reizēm gadā ietaupījis vismaz tūkstoti. Sandra savukārt “ļoti labi prot sabīdīt galus grāmatvedībā, lai izdzīvotu”. Zināšanas vai ik gadu apgūtas dažāda līmeņa kursos.

Ievēro vecumu hierarhiju
Vasarā govis visu laiku ir ganībās, kūtī ierodas tikai uz slaukšanu. Pašiem tikai 13 hektāru, pārējo zemi nomā, par ko Elmārs saka paldies labiem kaimiņiem.
Ar ironiju Elmārs runā par ārzemju lektoriem, kuri braukuši latviešiem mācīt slaukt govis. “Viņiem govs ir piena mašīna, mums – katra ar vārdu, apčubināta un apmīļota. Kas tas ārzemēs par pienu, ja tam jāliek klāt vitamīni, lai būtu pilnvērtīgs? Tur govs sauli un vēju neredz.”
Elmāra saimniecībā teliņus tūlīt pēc piedzimšanas visos gadalaikos tur laukā speciālās “būdiņās”. Ganāmpulks atkarībā no vecuma sadalīts piecās grupās, un katrai no tām sava mītne un apstākļi. Atsevišķi grūsnās un sēklojamās, citā pulkā – slaucamās.
Govis labāk jūtoties aukstumā nekā karstumā, ķermeņa temperatūru regulē apspalvojums. Cilvēks bieži vien sabojā lopam dabas doto, piekrīt saimnieks. Jāparūpējas vienīgi, lai būtu sausa vieta gulēšanai.
Īpaša mīlule ir baltā Rozīne, kas dzimusi pēc Elmāra pirmā mēģinājuma sēklošanas tehniķa lomā. Straume, Tērce, Krāce, Venta – daudzas nosauktas ar ūdeņiem saistītos vārdos, lai pēc sena ticējuma tām būtu daudz piena. “Sakiet, ko gribat, bet tas strādā,” pārliecinājies saimnieks. Bet Pērkone piedzimusi negaisa laikā. 85–90% govju palīdzība dzemdībās neesot vajadzīga. Ja teliņš piedzimis naktī, tad no rīta, ejot uz kūti, jau varot dzirdēt, kā māte “runā” ar bērnu.
Teļu “mājiņas” gatavotas Īrijā, un jaundzimušie katrā var dzīvot pa diviem kopā. Vēlāk govis ievērojot pašu radīto hierarhiju.
Šķirnes ganāmpulkā ļoti dažādas, saimnieki neiziet uz kādas īpašu izkopšanu. Melnraibās ir pienīgākās, bet to pienam nav tik daudz tauku un olbaltuma. Šīs sastāvdaļas visvairāk bijušas ‘Latvijas brūnajai’.
Pirms slaukšanas piena devējas sapulcējas laukumā, tad pa četrām dodas slaukšanas zālē, kam Elmārs pats izdomājis projektu. Pēc tam ziemā iet uz kūti, bet vasarā pa citām durvīm – uz ganībām. Pie šīs sistēmas govis pierod un to ievēro.

Novērtē un baidās no latviešiem
Nesaprotama arī krāsainās degvielas ieviešana. “Nosacījumi ir tik dīvaini! Ja vedu malku no meža, tad jālej bākā cita degviela.” Bet krāsa bākā tik un tā saglabājas. Šis faktors radījis problēmas arī degvielas piegādātājiem. Saimnieks norāda, ka arī vieglā automašīna, kurā nedrīkst liet krāsoto degvielu, zemniekam ir nepieciešama darbam, lai nokārtotu lietas un atvestu materiālus. “Likumu devēji paši tos nepilda, bet no mums prasa. Nesanāca, pieņemtais likums nestrādā – nu, nekas. Bet to pieņem mācīti cilvēki, kam būtu jāsaprot ekonomika un situācija būtu jāredz vairākus gadus uz priekšu. Kāpēc mēs to saprotam, bet viņi ne? Kāpēc mums jācieš, bet viņiem nav nekādas atbildības?”
Elmārs nesaprot arī citu lietu. “Kā tas var būt, ka viens pārstrādātājs pieprasa pienam stingrus Eiropas kvalitātes atbilstības rādītājus, bet cits ņem visu, ka tikai balts un nav skābs?” Bezdrāts telefons par šādiem gadījumiem strādājot ļoti labi.
Pasaulē latviešus ciena, zina Elmārs un pastāsta piemēru. Kanādā darba devējs, ieraugot potenciālajam strādniekam pirkstā Nameja gredzenu, pieņēmis viņu uzreiz tautības dēļ. Dānijā kāds saimnieks latviešu strādniekam atklāti pateicis: “Mums no jums ir bail. Jūs taču nerēķināt sev algas, bet, vienalga, pērkat sev tādas tehnikas, būvējat fermas, ražojat un ejat uz priekšu. Kaut gan pakaļa plika.” Alga saimniekiem skaitās tikai uz papīra, tā tik un tā aizejot kopējā katlā.
Atskatoties uz attīstības ceļu, Elmārs atminas, ka bijuši sajūsmā par pirmo govi, kura devusi 20 litrus piena vienā reizē. Tagad ganāmpulkā tādu 60–70%. “Ir iets uz priekšu, bet vēl ir, kur iet.” Pavasarī iecerējis jaunu tehniku, jo strādā ar diviem “Belarus” traktoriem, kas gan vēl “nav zemē metami”. Derētu mainīt tehnoloģiju – skābsienu nevis tīt ruļļos, bet likt bedrē. Tas prasītu arī zaļmasas audzēšanas un vākšanas optimizāciju.
Pret negācijām Elmāram sava “recepte”: “Mazāk jādomā par politiku, vienkārši jāstrādā un jāiet uz priekšu.” Un jāatlicina laiks saviem vaļaspriekiem – motoplanierismam, loka šaušanai. Pacelties gaisā visaizraujošāk esot pavasarī, kad lejā zied rapsis.

+ 1

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Strādā un attīstās, par politiku nedomājot

Kategorijas