Kā Nelabais Gaujas krastos ālējies

2016. gada 17. novembris 07:00

114

Palasot latviešu teikas, secināms, ka viens no visbiežāk pieminētajiem personāžiem ir Nelabais jeb Velns. Tā darbības lauks bijis plašs; arī uzturēties Velns mēdzis daudzās vietās, taču viena no iecienītākajām bijusi Vidzeme, jo īpaši – Gaujas krasti.
Gaujas labajā krastā starp Valmieru un Jāņmuižu atrodas Sietiņ-iezis – lielākais baltā smilšakmens atsegums Baltijā. Viens no tā izciļņiem nosaukts par Velna papēdi. Teika vēstī, ka šai vietā Nelabais atspēries, lai nokļūtu upes pretējā krastā, Lielās Ellītes alā, ko dēvē arī par Liepas Ellīti. Savukārt Liepas pagastā pierakstīta teika, ka Nelabais joņojis pretējā virzienā – no Lielās Ellītes uz Sietiņiezi. Lai kā arī būtu bijis, šos ļoti neparastos dabas objektus, kas atrodas Gaujas Nacionālā parka teritorijā – katrs savā upes krastā, ieteicams apmeklēt ikvienam. Lai to izdarītu, nav jāgaida vasara. Gan viens, gan otrs dabas objekts apmeklētājus priecēs ikvienā gadalaikā, arī ziemā.

Mazā Ellīte un Veidenbauma kaps
Atceļā no Raunas, iebraucām Priekuļu novada Liepas pagastā. Pamanīdami norādi ar uzrakstu “Liepas Mazā Ellīte”, nolēmām tur iegriezties. Vispirms nokļuvām pie Liepas kapsētas, no kuras tālāk veda taka uz meža pusi. Pēc aptuveni 300 metru gara gājiena nokļuvām mežmalā. Uzmanību piesaistīja pamatīga grava ar avotu. Lai pie tā tiktu, bija jānokāpj pa koka kāpnītēm. Šeit arī ir Mazā Ellīte! Kā vēstīts literatūrā, agrāk te bijusi gaišā smilšakmens ala, kas 20. gadsimta vidū sabrukusi. Avots izplūst no vietas, kur ala atradusies. Izjūtas nedaudz sirreālas – iespējams, tādēļ ka Mazā Ellīte bijusi sena kulta vieta.
Nākot atpakaļ, runājam, ka cilvēkam, kurš, līdzīgi mums, uz Mazo Ellīti dodas pirmoreiz, to atrast nav viegli, jo ar vienu norādi ir par maz. Zinot, ka Liepas kapsētā ir apbedīts dzejnieks Eduards Veidenbaums (1867.–1892.), nolēmām tur iegriezties. Jau ieejot pa kapsētas vārtiņiem, uzreiz var ieraudzīt Veidenbaumu dzimtas iespaidīgo kapa pieminekli, kas veidots no Staburaga klintsbluķa atlūzas.

Velna ceplis un grēcinieki
Tālāk ceļš veda uz Lielo Ellīti, kas no Mazās Ellītes atrodas pavisam netālu – Liepas pagasta centrā. To dēvē arī par Liepas Ellīti un Velna cepli. Jau brauciena laikā pamanījām patīkamu atšķirību, salīdzinot ar daudziem Latvijas ciematiem, proti, Liepā var sastapt cilvēkus! Tas tādēļ, ka šeit vēl aizvien darbojas akciju sabiedrība “Lode” – keramisko būvmateriālu ražotājs. Ja būs darbs, cilvēki neaizbrauks. Šis piemērs to lieliski apstiprina.
Lielā Ellīte krasi atšķiras no savas gandrīz “vārda māsas”! To atradām bez problēmām, turklāt blakus uzstādīts piemineklis Latvijas atbrīvošanas cīņu dalībniekiem – drosmīgajiem latviešiem un igauņiem. Nonākot pie Lielās Ellītes, bija pārsteiguma moments – mums pretī slējās smilšakmens klintis, kā sāni vietumis apauguši sūnām, bet virsotnes – lieliem kokiem. Īpašas pieminēšanas vērta ir arkāde jeb dabiskā smilšakmens veidojums – vienīgais Latvijā. Ar Mazo Ellīti šai vietai ātrumā konstatējamas divas līdzības, proti, arī Lielā Ellīte bijusi svētvieta un no tās izplūst avots. Līdz ar to ieiet alā nav vienkārši, taču iespējams tas ir.
Arī par Lielo Ellīti lasāmas vairākas teikas un nostāsti. Viens no populārākajiem ir stāsts par šai alā paslēpušos Velnu, kurš biedējis ļaudis, visādi ālējies un kuru nav ietekmējusi neviena mācītāja lūgšana. Beidzot ieradies garīdznieks, kuram pašam nav bijis neviena grēka; tad gan Nelabais aizbēdzis uz Sietiņiezi.

Pastkartīšu vērti skati
Līdzīgi Nelabajam, arī mūsu nākamā pieturvieta bija Gaujas labais krasts un Sietiņiezis. Piebilstams, ka braucienu uz minēto dabas objektu var apvienot ar Valmieras apmeklējumu, jo tas no pilsētas atrodas netālu.
Iebraucot stāvlaukumā, dzirdama ne tikai latviešu, bet vairākkārt arī igauņu valoda, kas norāda, ka lielāko baltā smilšakmens atsegumu Baltijā iecienījuši arī mūsu kaimiņi. No stāvlaukuma nelielu gabalu ejam caur priežu mežu, līdz nokļūstam pie Gaujas. Vēl gabaliņš, un šis dabas brīnums atklājas visā krāšņumā. Iešanu ļoti atvieglo labiekārtota dabas taka ar vairākām atpūtas vietām. Aplūkojot ieža virsmu, vairākās vietās var saskatīt ko līdzīgu miniatūrām aliņām, kas veido “sietiņa” attēlu. Izrādās, īstās vaininieces esot kāda savvaļas bišu šķirne, kā darbības rezultātā Sietiņ-iezis guvis savu nosaukumu. Ņemot vērā, ka tik daudzu Latvijas dabas objektu nosaukumā izmantots vārds “velns”, priecē, ka vismaz šim iezim tas gājis secen. Jāprecizē gan, ka tikai daļēji, jo viens no ieža izciļņiem nosaukts par Velna papēdi, savukārt ala, kam abi gali vaļēji, tikusi pie Velnalas vārda.
Nav vārdiem aprakstāms fascinējošais skats uz Gaujas senleju, ko baudījām, nonākot Sietiņieža augstākajā punktā. Pat pastkartīšu attēli šim skaistumam nav konkurenti. Skats uz senleju priecējis arī studentus, kuri 1927. gadā tur novietoja piemiņas akmeni ar uzrakstu: “Skaties uz skaisto Latviju un priecājies par to!” Padomju varas gados akmeni noņēma, taču no 2008. gada 15. novembra tas atkal atrodas savā vietā.

+ 1

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Kā Nelabais Gaujas krastos ālējies

Kategorijas