Ne dienas bez koka

2016. gada 24. novembris 07:00

3057

Koktēlnieks Jānis Žīmants mūs sagaida, kūpinot tumšu, smalku cigāru. “Klaustiņu” šķūnī siltāku laiku gaida nepabeigtie lielformāta darbi, bet pagalmā – iespaidīga izmēra lietaskoka kluči.
Uz vecvecāku mājām, kas būvētas ap 1923. gadu, mākslinieks pārcēlies, jo bijis jāizlemj, ko iesākt ar vecīšiem: “Atnācu, iepatikās un prom vairs negribas. Pilsētā nav gaisa,” lakonisks ir rucavnieks.

Ciena pārbaudītas vērtības
J. Žīmants uz jautājumiem atbild īsi, dziļdomīgi piebilstot: “Kaut kā tā.” Bet vairāk jau cilvēku raksturo viņa darbi. Nereti tie top blakus virtuvei iekārtotajā darbnīciņā, ko, tāpat kā pārējās telpas, mājīgu padara aizgājušo gadsimtu lietas un mēbeles. Guļamistabas greznums – no cara laikiem saglabājusies sena pūralāde – tagad kalpo kā veļas kaste. “Neko ārā nemetu. Kad Anglijas karalienei piedāvāja apmainīt telefonu, viņa atteicās: kāpēc jāmaina, ja vēl labi kalpo?!”
Ar senajiem darbarīkiem savulaik darbojies jau viņa opis, arī Jānis. Lauku mājās senāk bijis jāprot gan krēslu uztaisīt, gan krāsni uzmūrēt. Ēveli un zāģi Jānis turējis rokās kopš bērnības, un arvien viņam noder gan mākslinieka, gan amatnieka prasmes. Savulaik Rucavas centrs ticis pie pasakaina Ziemassvētku noformējuma – ziemeļbriežiem un kamanām, 2013. gadā pēc pašvaldības iniciatīvas galvenajā laukumā uzstādīts vietējā koktēlnieka veidots latvisks vides objekts – zirga skulptūra ar ratiem. Īstenojot projektu “Šaha laukuma un figūru izveide pie Rucavas pamatskolas”, metru augstās šaha figūras izgatavojis neviens cits kā Rucavas novada mākslinieks J. Žīmants. Atpūtas komplekss “Pūķarags” var lepoties ar iespaidīgu vizītkarti, savukārt daža lauku sēta – ar oriģinālu māju nosaukumu un dārza skulptūrām.
Ozols, osis – Jāņa biežāk izmantotie materiāli. Skaista koksne arī ābelei, bumbierei, bet to nelielais diametrs der sīkplastikai, zina mākslinieks. Kokmateriālus kā kompensāciju par darbu viņam nereti piegādājot pasūtītāji. Nesen izgatavojis skaistu ozolkoka galdu un pretī saņēmis medījuma konservus.

Zog – tātad patīk
J. Žīmanta vārds nereti izskan saistībā ar plenēriem un mākslas izstādēm, piemēram, “Rucavas purva mistērijas”. Koka figūriņas izstādītas ne tikai Rucavas kultūras namā, bet arī Ventspilī, Liepājā “Promenādē” un citviet. Pārliecinošo un laikmetīgo darbu “XXX” Liepājas muzeja Krājuma komisija iepirkusi vietējo mākslinieku kolekcijas papildināšanai.
Jautāts, vai svarīga loma ir iedvesmai, Jānis ir tiešs: “Pa pusei. Kad ir pasūtījumi, tad jāuztaisa. Apkārt neskraidu, reklāmai neticu, gaidu, kad mani sameklēs. Šopavasar bija viens kumelīgs zirgs dabīgā augumā. Viņš laikam nesaprata, kur dzīvos – Jūrmalciemā vai Grobiņā. Pirms tam taisīju galdus un dāvanas. Neesmu pa parku Liepājā ilgi vazājies, tur man bija Zosis, Kaķis, Meitene uz kalna. Diez vai nav nopuvuši, jo par koka skulptūrām dikti jārūpējas. Kādreiz Raimonds Gabaliņš cītīgi organizēja plenērus, taisīju gan soliņus, gan skulptūras. Domes īpašumu – Kaķi un Žurku – nozaga uzreiz. Tā kaut kā. Bet, ja jau zog, tātad patīk. Tagad lietuviešiem vajag dārza stūri iekārtot, ar to tad nu krāmēšos līdz pavasarim. Papes leiši ar’ neliek mieru.”
J. Žīmants savulaik aicināts piedalīties izstādēs Šauļos, Klaipēdā un Viļņā. “Bija arī dikti nopietns pasūtījums, vienā klīnikā Kauņā ir trīs lielas manas skulptūras.”
Vai nav žēl darbus atdot prom? Mākslinieks atzīst, ka žēlošana sen atmesta un jāpriecājas, ka kādam tie vispār ir vajadzīgi. “Jau pirms gadiem divdesmit atjautu, ka nemaz tik ļoti cilvēkus mākslinieki neinteresē, to kultūršoku jau esmu pārdzīvojis.”
Gribētos visu sagādāt pašam
“Laukos daudz ko vari mājas kārtībā izrisināt. Vislabāk man patiktu veikalā pirkt tikai sāli un spičkas,” ievelkot kuplu dūmu, rāmi secina Jānis. “Vistu mums pagaidām nav, jo lapsa droši vien aiznestu. Un tad vajadzētu vēl govi, kas ziemā taisa siltumu stallī.”
Toties dārza, siltumnīcas un meža veltes sarūpētas, konservi kambarī sarindoti. Ciemiņu iepriecināšanai – lai nav tūliņ uz bodi jāskrien – prieks paštaisīta plūmju vīna pudeli izcelt no “dabīgā ledusskapja”, kam augstie sliekšņi saglabāti, lai vēsums ārā nesprauktos. Pa reizei “Klaustiņu” iemītnieki mēdzot i speķīti, i desiņu paši nokūpināt. Un zivis visas “pārprovētas”. Par vienu no gardākajām ģimenē atzīta novadnieces Gunitas Pričinas ceptā maize. Arī paši pamazām noskaņojoties uz maizes cepšanu, graudu dzirnavas jau sagādātas.
Bijuši periodi, kad Jānis nav pīpējis nemaz un kad ar pīpi draudzējies. Pašlaik iecienītos cigārus pērkot leišos. Tabaku arī pats audzējot. “Šķūnī lapas izžāvēju, sapresēju un sasmalcinu pēc vajadzības – pīpei der rupjākas frakcijas. Tās ir stratēģiskās rezerves: ja smēķu cena vēl vairāk pacelsies, tīšu pats tos cigāriņus. Bet šausmīgi daudz spēka aizņem naturālā darīšana,” atzīst rucavnieks.
Kā daudzi pierobežas iedzīvotāji, arī Jānis un dzīvesbiedre Velta Paupere nereti iepērkas kaimiņzemē. Turienes tirgū rucavnieku esot vairāk nekā vietējo – lētāk taču. Un pamielošanās ar nāburgu cepelīniem arī viena feina darīšana. Savās mājās liels Jāņa gardums ir “rīvāti kartupeļu penkoki”, ko leiši saucot par kastīti.

Starp krāsns mūrīti un brīvību
“Klaustiņu” pieci kaķi bauda nedalītu mājinieku mīlestību. Mīluļu čaklumu gan saimnieki neslavē. “Viņi tak radio klausās, zina par savām tiesībām – peles neķer, un kambarī mierīgi dzīvo liela žurka,” nosmej Jānis. Priekšrocību – pasildīties uz īsta plīts mūrīša – novērtē ne tikai minkas: “Esi sastaipījis muguru – paguli uz tā stundiņu, un vari iet tālāk. Vectēvs un vecmāte cīnījās par vietu uz mūrīša. Tiktāl, ka vecaistēvs vienreiz pakaļu apdedzināja. Mūsu draugi jau ielāgojuši – drošāk ir deķi paklāt apakšā.”
Ikdienas ritmi lauku sētā sniedz radošai dvēselei tik nepieciešamo harmoniju un brīvības izjūtu. Velta gan novērojusi, ka neatkarīgi no pasūtījumiem vīrs ar koku ķibinās katru dienu. Īpašu skulptūriņu mākslinieks veltījis kaķim Buņģim, kurš ikreiz ar paceltu asti pavadījis saimnieku līdz autobusu pieturai. “Pauze nav bijusi, ja nu akurāt, kad draugi atbrauc ciemos. Bet tā – kaut vai mazu figūriņu uztaisa, tā viņam ir sirdslieta. No mājas viņš iet ārā nelabprāt, bet ir jau te arī, ko darīt – ūdens jāsanes, malku cenšas pats sazāģēt,” stāsta dzīvesbiedre.
Jānis Žīmants ir dzimis un audzis Rucavā. Vecāki agri aizgājuši Mūžībā, un zēnu stutējuši vecvecāki Jānis un Margrieta Šēperi. Rucavas vidusskolā puisim labi padevusies rēķināšana, tāpēc studējis matemātiku Liepājas pedagoģiskajā institūtā. “Izvēlētajā profesijā – par matemātikas skolotāju – nedaudz pastrādāju Cīravas arodskolā. Pēc tam – šur un tur. Piecus gadus pasniedzu darbmācību bērniem ar īpašām vajadzībām Liepājas domes Sociālā dienesta dienas centrā. Ilgāk nevar, citādi pašam vajag psihoterapeitu. Un tolaik arī mans vecaistēvs jau bija kļuvis dikti švaks,” sarunas biedrs atklāj, kāpēc atgriezies dzimtajā ciemā. Kādu brīdi uzņēmuma “Compaqpeat” apsaimniekotajā purvā vaktējis, lai neaiznes kūdru. “Intereses par mākslas skolu gan man nebija nemaz. Skici varu uzmest, ja vajag, bet zīmēšana nekad nav padevusies.” Ar koku rucavnieks nopietni darbojas gadus sešpadsmit un arī to skaidro ar sev raksturīgo humoriņu: “Bērnībā visi kaut ko lipina, es tā arī nepārstāju.”

+ 4

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Ne dienas bez koka

Kategorijas