Ikdiena paiet uz māju jumtiem

2016. gada 24. novembris 07:00

684

Drēgnais rudens un ziemas tuvošanās visbiežāk ir laiks, kad daudzi privātmāju īpašnieki aizdomājas par to, vai viņu krāsnis, kamīni un skursteņi ir gatavi jaunajai kurināšanas sezonai – vai dūmvadi ir pietiekami tīri un tur sakrājušies sodrēji netraucēs siltuma cirkulācijai? Lai par to būtu pilnībā droši, māju īpašnieki nereti sauc talkā skursteņslauķus. Cilvēkus, uz kuriem šajā jautājumā var pilnībā paļauties, jo viņiem ir nepieciešamās zināšanas un aprīkojums, kas ļauj šo darbu paveikt profesionāli.

Ar zeļļa diplomu kabatā
Jau septiņus gadus par skursteņslaucītājiem strādā pārinieki Modris Karlsons un Edgars Štrauss. Ikdienā abi strādā Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā (VUGD), taču par skursteņslauķiem kļuvuši apstākļu sakritības dēļ, piekrītot izteiktajam piedāvājumam. Skursteņslaucītāju darba pienākumus abi liepājnieki pilda Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības (BUB) paspārnē. “Šeit atnācām, jo radās tāda iespēja. Piedāvāja, pamēģinājām, apguvām, iepatikās, un sākām šeit strādāt,” viens otru papildinot, stāsta kolēģi. Zināšanas abi apguvuši no meistara, kurš jau ilgu laiku darbojies šajā arodā. “Pēc tam braucām uz Rīgu, tur pamācījāmies, ieskaites nolikām, un nu mums ir sertifikāti,” norādot uz diplomiem, kurus rotā piešķirtā zeļļa kvalifikācijas pakāpe, stāsta M. Karlsons.
Ko īsti nozīmē zeļļa kvalifikācija? E. Štrauss atbild: “Zellis ir tas, kurš patstāvīgi var strādāt, kurš ir zinošs cilvēks – var tīrīt, remontēt, konsultēt, zīmēt aktus par apkures ierīcēm un to tehnisko stāvokli. Meistars ir nākamā pakāpe – viņš dara visu to pašu, vienīgi meistars var ņemt savā pakļautībā un apmācīt jaunos skursteņslaucītājus.”
Gan E. Štrauss, gan M. Karlsons atzīst, ka mācības bijušas pamatīgas – abi kursus apguvuši arī Rīgā, Skursteņslauķu brālībā, kas tāda esot vienīgā Latvijā. “Lai dabūtu zeļļa diplomu, bija jānoklausās kurss, jāatbild uz dažādiem jautājumiem par šo darbu un jānoliek ieskaite – tā mēs kļuvām par skursteņslaucītājiem un tā darbojamies,” mācību procesu izklāsta M. Karlsons. Šo septiņu darba gadu laikā liepājnieki savu izvēli nav nožēlojuši un atzīst: darbs ir interesants un katra diena atšķiras no iepriekšējās.

Pieredz visādus brīnumus
Par to, kā paiet skursteņslaucītāja darba ikdiena, M. Karlsons stāsta: “Mums ir sarunāts, cikos jābūt – atbraucam, ieejam dzīvoklī, apskatāmies sākumā, kas par apkures ierīci, kur ir pieslēgts, aiztaisām visu, noslēdzām visus aizbīdņus, lai sodrēji nenokļūtu dzīvoklī. Kad tas viss ir izdarīts, tad kāpjam augšā uz jumta ar visām birstēm un sākam tīrīt.” E. Štrauss papildina, ka pēcāk tiek iztīrīts skurstenis, tad seko skursteņa apakša un tad skatās un pieņem lēmumu, vai nepieciešams tīrīt vēl kaut ko – krāsni, apkures katlu. M. Karlsons atklāj, ka bieži nākas cilvēkus pārliecināt par to, ka gadījumā, ja vēlas būt droši par savu dūmvadu tīrību, labāk uzticēties profesionāļiem un viņu aprīkojumam, jo tas garantē daudz labāku rezultātu. Kā apgalvo M. Karlsons, mēģinot tīrīt pašam ar kādu pie rokas esošu līdzekli, pie laba rezultāta netikt – ar to vien būs par maz.
Lūgti pastāstīt par šajos septiņos darba gados piedzīvotajiem trakākajiem gadījumiem, abi apdomājas, un tad M. Karlsons sāk stāstīt: “Noteikti tādi, kad atbrauc klients: vajadzētu iztīrīt, jo viņam pēkšņi nevelk krāsni. Tu sāc tīrīt un saproti, ka tur nav tīrīts gadus piecpadsmit. Piemēram, tur ir tā saucamā pakāje, kas ir skursteņa apakšējā daļa, pilna ar sodrējiem kādus trīs metrus – apakšā attaisi lūciņu un vari padsmit spaiņus ar sodrējiem grābt ārā, jo nav tīrīts. Veiksme, ka tas nav aizdedzies, jo, ja tas aizdegas, tad ir traki.” Pārinieks E. Štrauss turpina: “Ir tā, ka trīsstāvu mājā katrā stāvā, katrā dzīvoklī ir jāsit caurumi ārā, lai vispār to varētu dabūt vaļā, jo ir tik tālu novests…” Abi skursteņslaucītāji uzsver, ka svarīgi būtu māju dūmvadus pārbaudīt un sakārtot pirms katras apkures sezonas uzsākšanas, vēlams – arī reizi sezonas laikā.

Reizēm jātēlo makgaivers
Par to, kādas īpašības būtu svarīgas cilvēkam, lai varētu labi darboties skursteņslaucītāja arodā, M. Karlsons stāsta: “Lai nebūtu bail nosmērēties, nebūtu bail no augstuma un jābūt cilvēkam ar izdomu.” Tam piekrīt arī E. Štrauss: “Diezgan radošam ir jābūt.” M. Karlsons paskaidro, ka šajā profesijā radošums nepieciešams tādēļ, ka nereti, darbojoties izbraukumā uz vietas, nākas secināt, ka trūkst kāda nepieciešamā instrumenta vai rīka, kas varētu palīdzēt darbā. “Tu saproti, ka tev ir nepieciešams pašam kaut ko uztaisīt uz vietas vai atbraukt tepat uz darbnīcu uzmetināt kādu instrumentu, kātu vai āķi. Piemēram, ventilācijas tīrot, var būt iesprūduši beigti putni un tu viņus nevari izstumt – tad ir jātaisa kāds āķis, jāmetina kopā,” darba aizkulises atklāj M. Karlsons. Abi ar kolēģi smej, ka nereti gatavošanās aizņem vairāk laika nekā pati darba izpilde.
Liepājnieki atzīst, ka skursteņslauķu darbā ļoti palīdz arī viņu ikdienas darbs VUGD, jo tādējādi viņi ļoti labi zina, kam jāpievērš uzmanība, tīrot dūmvadus, lai tie labi kalpotu un nenovestu pie ugunsnelaimes. “Redzam, kā tie deg, jo kā ugunsdzēsēji braucam dzēst. Tad arī redzam, kas un kāpēc ir noticis, un pēc tam varam cilvēkiem izstāstīt. Ļoti daudz cilvēku nezina, viņi jautā: priekš kam, kāpēc tas?” M. Karlsons atklāj, ka ļoti bieži pie nelaimēm noved nevis nevēlēšanās dūmvadus tīrīt un algot profesionāļus, bet gan nezināšana – cilvēki vēl joprojām nav pietiekami informēti par iespējamajiem draudiem savam īpašumam un savai veselībai. Kad cilvēkiem izstāsta pieredzes stāstus no VUGD darbinieku ikdienas, “tad ir tā, ka saķer galvu un brīnās: ja, tik traki ir?” E. Štrauss piekrīt, ka darbs VUGD ļauj redzēt abas puses un veikt preventīvo darbu pēc iespējas labāk.

Saista romantiskie skati
Kā galveno profesijas plusu M. Karlsons min darba dinamiku un interesanto ikdienu. “Nav apnīkoši, nav vienādu dienu. It kā liekas – katru dienu tīri, tīri, tīri, bet katru reizi ir kaut kas cits.” E. Štrauss uzsver, ka viņam svarīgi, ka šajā profesijā pastāv iespēja regulēt savu darbalaiku, ar klientu vienojoties par abiem abpusēji izdevīgu tikšanās laiku. “Nav tā, ka jābūt no deviņiem līdz pieciem kā lielai daļai cilvēku – mēs varam apvienot ar otru darbu – tas varētu būt pluss diezgan liels.”
Tāpat, pēc E. Štrausa domām, darbs ir jautrs, jo gadās ļoti dažādi un interesanti atgadījumi, nākas satikt ļoti daudz un dažādus cilvēkus, ar kuriem sastrādāties un kurus pārliecināt. M. Karlsons vēl piebilst: “Ir baigā romantika no skatiem. Stāvi uz deviņstāvu mājas jumta, uz leju kādi trīsdesmit pieci metri, un tu redzi, ka blakus vienā pusē ir ezers, otrā pusē jūra – tādu skatu ir ļoti daudz.” Pie plusiem abi profesijas pārstāvji pieskaita arī darba stabilitāti un atbilstošo darba atalgojumu.
Kad jāķeras klāt profesijas mīnusiem, abiem skursteņslauķiem iet grūtāk, jo, viņuprāt, to profesijai īsti nav. “Pie mīnusiem varētu minēt varbūt nesaprašanos ar klientiem, jo nereti cilvēki ir spītīgi, paliek pie sava un grūti viņiem ieskaidrot, kā būtu labāk,” pārdomās dalās M. Karlsons. Kā mīnusu, kas krietni apgrūtina skursteņslaucītāju darbu, abi nosauc laikapstākļus, jo liels lietus vai negaiss ilgstošu atrašanos uz jumta padara neiespējamu. “Kad ir puteņi, sniegs, vējš liels – grūti nostāvēt uz skursteņa, kas jau pats šūpojas, tad neriskējam.” Dienās, kad laikapstākļi ir nelabvēlīgi, tiek strādāts pie citiem darbiem, piemēram, apkures ierīcēm dzīvokļos, kuru pārbaudei laikapstākļi netraucē. Atbildot uz jautājumu, vai tomēr nav domas pamest skursteņslaucītāja arodu un darīt ko citu, pirmais smejot ierunājas M. Karlsons: “Nē! Protams, ja “Eirodžekpotu” (loterija – red.) neizcelsim.” E. Štrauss, pievienojoties kolēģa jokam, smej: “Tad viss mainīsies.” Abi pārinieki gan tomēr uzsver, ka ar darbu ir apmierināti un domas par promiešanu neesot ne vienam, ne otram.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Ikdiena paiet uz māju jumtiem

Kategorijas