Sapni par lielu ģimeni lolo jau kopš bērnības

2016. gada 1. decembris 07:00

566

Sapni par lielu ģimeni lolo jau kopš bērnības

Līga Vasara-Brakmane ir trīs bērnu – Raita (7), Mareka (5) un Agra (1,5) – mamma. Viņa atklāj, ka vienmēr vēlējusies lielu ģimeni: “Es esmu vienīgais bērns ģimenē, un man bērnībā ļoti gribējās, lai būtu vairāk. Manos sapņos bija trīs bērni. Prasīju vīram: kā bija viņam? Viņam esot bijis tāds tradicionālais uzskats – divi bērni, plāns izpildīts.” Kad Līga vīram jautājusi, kā viņš izlēma par labu trešajam, viņš ļoti smējies un teicis, ka šīs lietas neizlemj – tās vienkārši notiek.

Iedvesmojas no Porziņģiem
Jaunā sieviete atzīst, ka arī viņas draugu lokā ir daudz ģimeņu, kurās aug vairāk par vienu bērnu. “Varbūt neparasti, bet lielākajai daļai ir trīs vai vairāk bērnu. Ir jau arī tādi, kuriem ir divi vai viens, bet viņi noteikti nav vairākumā. Kad ciemojas draugi, pa māju reizēm joņo vairāk nekā desmit bērni.” Ja vien Dieviņš došot, pāris vēlas vēl kādu mazuli.
Vaicāta, kā tas ir – būt trīs bērnu mammai, Līga atbild: “Reizē skaisti un grūti. Bērni sniedz neizsakāmi daudz mīlestības, prieka, iedvesmas un iespējas augt viņiem līdzi, kļūt labākam. Mēdz būt liels troksnis, bērni bieži savstarpēji ķīvējas, tomēr pret citiem viens otru aizstāv kā klints. Es neteiktu, ka dzīve ar vairākiem bērniem ir grūtāka nekā ar vienu, tomēr citādāka gan. Mainās veidi, kā pavadām brīvo laiku. Mainās prioritātes. Nevaru noliegt, ka brīvo līdzekļu ir mazāk. Tomēr daudz kas no nepieciešamā, kas sagādāts pirmajam bērnam, noder arī nākamajiem. Arī mūsu vecāki un citas mammas palīdz. Nīcas pašvaldība atbalsta daudzbērnu ģimenes ar skolas pusdienām un transportu uz skolu, ir atlaides sporta skolā. Mazāk atliek izklaidei – ja koncerta biļetes vajag nevis diviem, bet četriem vai pieciem, tā ir liela starpība.”
Liels atbalsts un palīgs ikdienā ir vīrs Oskars, kurš aktīvi iesaistās bērnu audzināšanā un aprūpē. “Mēs esam divi, tad vēl ir vecvecāki – un tā jau ir vesela komanda,” saka Līga. Viņa atzīst: brīžos, kad ir grūti, ļoti palīdz citu ģimeņu plecs. “Varam parunāt, saprast, ka arī citiem ir labās un ne tik labās dienas, saņemt iedrošinājumu. Iedvesmo Porziņģu ģimenes stāsts – viņi ir izaudzinājuši fantastiskus dēlus, lai gan ne vienmēr tas ir bijis viegli un vienkārši. Es nedomāju, ka mani dēli nonāks NBA, bet ticu, ka izaudzināsim viņus par laimīgiem cilvēkiem, kuri dara to, kas viņiem sniedz gandarījumu, mīl un ciena savu ģimeni un arī savu zemi,” pārliecināta māmiņa.
Līga uzsver, ka ļoti daudzas lietas ir atkarīgas no tā, vai ir kāds, ar kuru sadalīt ikdienas rūpes. “Ja tā nav, ja tas viss visu laiku ir vienam, tad gan tas ir ļoti, ļoti, ļoti grūti.”

Katrs bērns nāk ar dāvanu
Par radušos situāciju, kad arvien biežāk ģimenēs aug tikai viens, labākajā gadījumā – divi bērni, Līgai ir savs viedoklis: “Tam ir arī ļoti praktiski apsvērumi. Es atceros, kad man bija gadi divdesmit, apkārt bija daudzas kolēģes, kuras vienas audzināja bērniņu. Darīja viņas to ļoti veiksmīgi, tomēr tas rosināja domāt – tev var būt tikai tik daudz bērnu, cik tu viens vari uzturēt, jo nekad nevar zināt, kas ar to otru notiks, vai tu nepaliksi viens.” No šāda skatupunkta raugoties, viens bērns šķietot saprātīgākais risinājums, jo vienam cilvēkam izaudzināt un uzturēt vienu bērnu jau ir ļoti grūti. Tomēr ir brīži, kad šīs bailes vērts palaist vaļā. “Manai vecmātei ir ļoti labs teiciens, ka katrs bērns nāk ar savu dāvanu vecākiem. Kaut kā tās lietas sakārtojas, lai cilvēki nepaliktu bez viņiem nepieciešamā, un tad tie bērni var rasties arī vairāk,” pārliecināta Līga.
Viņasprāt, to, vai sieviete izvēlas vienu vai vairākus bērnus, lielā mērā nosaka arī dzemdību pieredze. Ja tā bijusi pozitīva, tad sieviete apsvērs iespēju laist pasaulē vēl kādu bērniņu, bet, ja pieredze bijusi negatīva, vairs dzemdēt negribēs. “Pētījumi Zviedrijā rāda, ka tas, cik bērnu ir sievietei, ļoti atkarīgs no tā, kāda ir viņas sajūta par dzemdībām. Ja sieviete bērna piedzimšanu piedzīvo kā grūtu, bet ļoti spēcinošu notikumu, viņai bērnu dzīvē ir vairāk. Ja pieredze ir negatīva, bērnu ir mazāk. Tas ir ļoti loģiski – viņa ir izgājusi tam cauri un pasaka: paldies, nekad vairs!” Līga ir dūla, un tas ļauj izdarīt secinājumus par citu sieviešu pieredzi. Diemžēl demogrāfijas veicinātāji reti aizdomājoties, ka ir svarīga sievietes sajūta par grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību laikā piedzīvoto.
Vēl kāds svarīgs aspekts, kas var ietekmēt ģimenes lēmumu, – līdzcilvēku attieksme pret ģimenēm ar bērniem. Šī attieksme parādās, piemēram, brīžos, kad ar bērnu ratiem jāiekļūst sabiedriskajā transportā. “Vai tev ratus palīdzēs iecelt vai pateiks: ko tu te stumies? Vai apsveic ar ziņu, ka gaidi bērniņu, vai paskatās kā uz nenormālu? Jo vairāk pieredzam smaidus, kad ejam ar saviem bērniem, kuri ne vienmēr uzvedas ideāli, jo ērtāk jūtamies, ka mums tie bērni ir.”
Līgai pašai nesen bijusi pozitīva pieredze, kad, atpūšoties ar ģimeni kafejnīcā un jaunākajai atvasei cenšoties aizmukt no vecākiem, piedzīvoti smaidi no blakussēdētājiem – pavisam jauna pāra. Dūla atzīst, ka šādas situācijas raisa prieku un liek apzināties, cik tomēr lieliski ir būt trīs bērnu mammai.

Latvijā labāk nekā Amerikā
“Latvija ir ļoti laba valsts, lai laistu bērnu pasaulē. Piemēram, Amerikā šobrīd kā milzīgs uzlabojums tiek virzīta ideja, ka māmiņām varētu būt apmaksāts sešu nedēļu ilgs atvaļinājums. Latvijā ir gadu, pat pusotru, ilgs bērna kopšanas atvaļinājums, kas ir daļēji apmaksāts, un, ja nav milzīgu kredītu, tad var iztikt un mamma var šo laiku būt mājās – tas ir ārkārtīgi būtiski,” uzsver jaunā sieviete. Viņa atklāj, ka pētījumi rāda dramatisku situāciju – ASV, kur mammām kopābūšanai ar bērnu pēc dzemdībām atvēlētas vien pāris nedēļas, lai pēc tam atgrieztos darbā, zīdaiņu mirstība ir ārkārtīgi liela. “Nevar nenovērtēt to, ko bērna veselībai dod mammas klātbūtne. Attiecīgi lielāka iespēja zīdīt bērnu, arī tuvums un pieskārieni – tas viss ieliek stabilākus pamatus bērna emocionālajai un fiziskajai pasaulei,” atzīst dūla un neslēpj prieku par to, ka Latvijā par šo būtisko aspektu tiek domāts.
Viņa gan nenoliedz, ka ir lietas, pie kurām vēl valstij krietni jāpiestrādā, tomēr kopējo situāciju raksturot tikai negatīvi un neatzīt atbalstu ģimenēm nebūtu pareizi. “Brīžos, kad cilvēki noliek visu, kas te ir, es saku: zināt, nu nē, ir lietas, kas šeit ir ļoti labas. Protams, ir arī lietas, kas, manuprāt, vēl nav īsti kārtībā. Viena no šīm lietām ir veselības aprūpe – rindas pie ārstiem speciālistiem. Ir tādas situācijas, kurās tu saproti, ka tas, kas it kā ir bez maksas, lielā daļā gadījumu nemaz tāds nav.”
Uz situāciju valstī kopumā trīs bērnu mamma skatās visnotaļ pozitīvi. “Tā kā mēs esam salīdzinoši maza valsts, ir lietas, ko varam vieglāk ietekmēt. Man nav sajūtas, ka neko nevaram, mums ir aktīvas nevalstiskās organizācijas, caur kurām iet un virzīt dažādus priekšlikumus. Lai gan lietas virzās lēni, tomēr tās tiek sakārtotas, domājot par to, kā vecākiem ar bērniem ērtāk. Man nav sajūtas, ka šeit ir slikti ar bērniem, es kā vecāks ar bērniem jūtos arī visnotaļ saprasta,” rezumē jaunā sieviete.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Sapni par lielu ģimeni lolo jau kopš bērnības

Kategorijas