Kazdangā izkaļ desmit skanīgas kokles

2016. gada 1. decembris 07:00

1146

Novembra sākumā Kazdangā aizvadītas īsteni latviskas nodarbības – kokļu radīšanas darbnīca. Par kokļu darbnīcu nepieciešamību bija aizdomājusies Kazdangas pilī esošā Tūrisma centra vadītāja Māra Tīmane, kura jau sen vēlējusies izveidot pati savu kokli, un nu dzīve piespēlēja iespēju sarīkot nometni Kazdangā. Kā viņiem veicās, devās noskaidrot “Kursas Laiks”.

Vēlas īstenu latviešu mūzikas instrumentu
Ievads stāstam par kokļu darbnīcu ir pavisam vienkāršs – Māra Tīmane, kura ikdienā strādā Kazdangas pilī kā tūrisma speciāliste, jau sen vēlējusies savu kokli, tādu īstu latviešu mūzikas instrumentu, ko atstāt mantojumā ģimenei. Spēlēt gan viņa to neprot, bet ikdienā darbojas folkloras kopā “Zīle”, kur to varētu arī apgūt un pielietot. Uzzinot par iespēju rīkot kokles darināšanas nometni, Māra ilgi nav domājusi un uzrakstījusi projektu, prasot līdzekļus nometnes “Saule kokles skandināja” rīkošanai.
“Projektā bija paredzētas ne tikai darbnīcas, bet arī kokļspēles apmācības un danču vakari, bet visu prasīto naudu mums nepiešķīra – rezultātā pietika tikai darbnīcām. Tā nu no 5. līdz 11. novembrim tapa desmit dažādas kokles,” stāsta M. Tīmane. Projektā piedalījās 15 cilvēki un tika izveidoti desmit instrumenti. Bija dalībnieki, kuri veidojuši kopējas ģimenes kokles, darbā iesaistot sievu, vīru un bērnus.
Darbs pie instrumenta nav bijis viegls, un M. Tīmane kopā ar citiem dalībniekiem darbnīcā pavadījusi daudz stundu: “Kopumā varējām darboties no deviņiem rītā līdz pat desmitiem vakarā, kamēr nepieciešamie darbi tika izdarīti. Citi nāca pēcpusdienā, kad visi citi darbi apdarīti, citi no rīta un citi vakarā. Bija arī dalībnieki, kuri, lai paspētu līdzi tempam, nesa kokles uz mājām un turpināja darboties tur. Visu laiku atradās kaut kas, ko darīt. Sēdi pie kokles un pakal kaut ko, tad atkal paveido un tad atkal paveido savādāk.”

Piedalās arī desmit gadus veca skolniece
Visjaunākā dalībniece bijusi desmitgadīgā Sanija Kalniņa, kura mācās Kazdangas pamatskolā. Viņa izveidojusi pati savu kokles instrumentu, bet viņas mamma Inga – savu. Reizēm gan mamma nedaudz palīdzējusi Sanijai, bet meitene izturējusi visus smagos darbus un tagad var lepoties ar pašas rokām darināto kokli.
M. Tīmane priecājas, ka darbošanos vadījis labs un zinošs meistars – Ģirts Laube, kurš, lai arī devis striktus norādījumus vietās, kur tas nepieciešams, tomēr kopumā ļāvis arī brīvi izpausties un veidot ļoti individuālas kokles. Darbs nav izklaide, un ar rokām veidot koka instrumentu patiesībā ir fiziski smagi. To apstiprina arī M. Tīmane, kura pēc katras dienas juta, kā sāp muskuļi no kalšanas, grebšanas, un ēvelēšanas: “Visu dienu kaļot, jutām, kā sāp rokas un muguras, muskuļi bija sastrādāti. Meitenes fiziski juta, ka veido mūzikas instrumentu. Mums bija pieejami dažādi materiāli: bērzs, alksnis, apse. Vairāk tika izveidotas bērza kokles. Izrādās, ka no koka veida atšķīrās arī galarezultātā iegūtā skaņa. Vajadzēja iemācīties sadraudzēties ar koku. Piemēram, Sanijas mamma Inga strādāja ar diviem dažādiem kokiem, jo ik pa brīdim palīdzēja meitai, un viņa uzreiz saprata, cik ļoti atšķiras koksnes un ka ar katru no tām jāstrādā savādāk.”
Dalība šajās nodarbībās bija daļēji apmaksāta. Projektam piešķīra 600 eiro finansējumu, kas nosedza daļu materiālu un honorāru meistaram, taču pārējo maksāja paši dalībnieki. “Salīdzinot ar to, cik maksā jauns instruments veikalā, tad šī darbnīca nebija dārga un katrs varēja uztaisīt tādu instrumentu, kādu vēlējās, pilnīgi unikālu. Tas bija tā vērts, jo tā bija spēcīga enerģijas apmaiņa,” uzskata dalībniece.

Pirmo reizi rokā – figūrzāģis un urbjmašīna
Kokles veidoja dažāda vecuma cilvēki, kuri ikdienā nav ne koktēlnieki, ne celtnieki, tāpēc darbs ar dažādiem instrumentiem bijis izaicinājums. “Vienā no pēdējiem vakariem, kad citi jau bija pabeiguši, citi vēl tikai līmēja kokles kopā, katram bija savs darba temps. Sanāca, ka pēdējā nometnes dienā pirmās kokles bija gatavas vienos pa dienu, bet pēdējo kokli uzskaņoja pulksten 21.21. Uz vietas pie mums darbojās tikai viens vīrietis, neskaitot meistaru, lielākā daļa no mums, meitenēm, nebija turējušas rokā ne figūrzāģi, ne urbjmašīnas, bet beigās zinājām, kas ir astoņnieku urbīši un citi instrumenti,” darba dunu apraksta nometnes rīkotāja. Uztaisīto kokļu skaņa vēl nav precīzi zināma, jo tā varot mainīties vēl aptuveni divus mēnešus, kamēr nostiepsies stīgas.
“Pirmajā vakarā mums bija puslīdz vienādi dēļu gabali, taču beigās bija skanoši instrumenti, kas bija tik dažādi, cik paši cilvēki, kuri tās veidoja. Uzskatu, ka tas bija ne tikai kokļu radīšanas pasākums, bet arī ceļš katram pie sevis,” priecājas M. Tīmane. Viņa gan pagaidām kokli spēlēt neprot, bet noteikti plāno to apgūt. Izrādās, ka lielākā daļa projekta dalībnieku neprot spēlēt šo instrumentu, taču tas nevienu nebiedē. “Vienai no dalībniecēm piezvanīja paziņa no Limbažiem, un sarunājām, ka viņa atbrauks šeit un iemācīs mums spēlēt,” priecājas jaunā instrumenta īpašniece.
“Pēc nometnes jutos diezgan nogurusi, bet tas noteikti bija tā vērts! Jau vairākus gadus skatījos Druvienas virzienā, kur regulāri notiek šādas nometnes, bet radās izdevība uzrīkot šo nometni šeit, Kazdangā. Ja meistars var piebraukt klāt, tad noteikti ir jāpiedalās. Ar šādu pasākumu iegūst vietējais iedzīvotājs, jo mani ļoti priecē tās ģimenes kokles, kuru tapšanā iesaistījās visi ģimenes locekļi, un ceru, ka šīs kokles tiks arī spēlētas,” tā M. Tīmane, klusībā apbrīnojot priekulniekus. Viņi neilgi pirms Kazdangā rīkotās nometnes darījuši to pašu. Izrādās, ka priekulnieki kokles izveidojuši piecu dienu laikā, Kazdangas rokdarbnieki – septiņās dienās, bet druvēnieši – deviņās dienās.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Kazdangā izkaļ desmit skanīgas kokles

Kategorijas