“Breša zemnieki” paliek vēsturē ar savu uzdrīkstēšanos

2016. gada 8. decembris 07:00

894

“Breša zemnieki” paliek vēsturē ar savu uzdrīkstēšanos

Pogu lauku puika – tā par sevi saka Vilnis Edvīns Bresis. Latvijas vēsturē viņš iegājis kā politiķis, Atmodas laika līderis, kurš no 1988. gada līdz 1990. gada maijam bija Latvijas premjers. Par “Breša zemniekiem” vēl aizvien sauc lauku uzņēmējus, kuri 1988. gadā ar Latvijas PSR valdības atbalstu uzdrošinājās dibināt saimniecības un sākt jauno kapitālistisko ražošanu. Mazāk zināms, ka Vilnis Edvīns Bresis ir jelgavnieks un dzīvo savā dzimtajā pilsētā. Būdams pensionārs, viņš sabiedrībā parādās visai reti. Kā pats saka – nav starp tiem, kuriem tīk ar glāzi rokā, otram acīs skatoties, smaidīt sabiedrības krējuma pasākumos. Taču viņš dzīvo līdzi notiekošajam un filozofē vairāk, nekā tas bija agrāk, kad darbs dzina darbu.

No kalpa – par saimnieku
Vilnis Edvīns Bresis lepojas ar savu dzimtu. Vispirms mātes tēvu Kārli Jaunzemu, kurš piedzima kalpu ģimenē Lietuvas pierobežā pie Žagares un kļuva par uzņēmēju. “Tajos laikos nebija tādas demokrātijas, kā šodien to saprotam. Ja tu biji kalps, tad varēji precēt tikai kalpa meitu. Saimnieka meitu diemžēl ne,” smaidot piebilst Kārļa Jaunzema mazdēls.
19. gadsimta 80. gados vectēvs devās peļņā uz ASV, kur sāka kā mežstrādnieks un beidza kā lielveikala īpašnieka palīgs. Astoņus gadus tur strādājot, viņš sapelnīja naudu un Pogu laukos Jelgavas–Glūdas dzelzceļa malā nopirka apmēram divus hektārus zemes. Tikai tad viņš varēja precēt saimnieku meitu Annu no Svētes pagasta Veisiem. Sieviņa piekliboja, bet bija strādīga un 1908. gadā laida pasaulē meitu Aneti, Viļņa Edvīna un viņa deviņus gadus vecākā brāļa Jāņa māti. Pogu laukos ģimene tirgum audzēja augļus, ogas, dārzeņus, arī tabaku, ko kaltēja bēniņos. Svētes palieņu pļavās ganījās govis. Jaunzemu saimniecībā strādāja arī kalpi. Tie bija vectēva celto divu īres namu piecpadsmit dzīvokļu iemītnieki, no kuriem īres maksu neņēma. Tā vietā divas nedēļas lauku darbu sezonā viņiem vajadzēja strādāt saimniecībā.

Politiski represētā dēls
20. gadsimta sākumā, kad būvēja dzelzceļa līniju Jelgava–Tukums–Ventspils, tā augstais uzbērums pie Tērvetes ielas viadukta skāra daļu no Kārļa Jaunzema laukiem. Šo īpašuma daļu no viņa atpirka, un saimniecība izvērsās virzienā uz Svētes pusi.
Jaunzemu meita Anete apprecējās ar dzelzceļa virskonduktoru Ģedertu Bresi. Savu bērnību 1938. gadā dzimušais Vilnis Edvīns atceras no Otrā pasaules kara, kad 1944. gada vasarā Jelgavas kaujās, kas notika arī pie Ventspils dzelzceļa uzbēruma, pelnos pārvērtās ģimenes māja ar visu iedzīvi.
Pēc kara ģimenei piederošo zemi un mājas jaunā vara nacionalizēja, pašiem atstājot tikai vienu īres dzīvokli. Vecais saimnieks Kārlis Jaunzems gandrīz sajuka prātā un pilnīgā trūkumā drīz arī nomira. Pirmos divus pēckara gadus Vilnis Edvīns Bresis atceras kā dzīvi pusbadā, zupā tika vārītas nātres un balandas. Par turpmāko notikumu nav nekādu dokumentu, taču viņš domā, ka tas varēja būt 1946. vai 1947. gadā. Kādu nakti pie Brešu ģimenes dzīvokļa durvīm pieklauvēja bruņoti vīrieši. Viņi aizveda Ģedertu Bresi, kurš bez tiesas un izmeklēšanas tika nosūtīts uz spaidu darbiem Krievijā, iespējams, Soļikamskā. Viņa prombūtnē Pogu laukos patvērumu atrada vectēva brāļa meita no Žagares radiem Lietuvā. Sievietei kāds mežabrālis bija pagādājis bērnu, Lietuvā to dzemdēt būtu bīstami. Pogu laukos māte ar jaundzimušo nodzīvoja divus gadus. “Mūsu lietuviešu radi bija turīgāki. Tajā laikā arī mēs iztikām labāk,” atceras pensionārs.
Anete Brese, kurai nu vajadzēja rūpēties pa diviem dēliem, māti un vēl māsīcu ar bērnu, bija sabiedrisks cilvēks. Viņu izraudzīja par Pogu lauku ceļa vecāko, kuras uzdevums bija ziņot milicijai (tā padomju laikos sauca policiju) par apkārtnē dzīvojošajiem. Tā komunistu vara mēģināja kontrolēt iedzīvotājus, atklāt bēgļus, kuri bija karojuši vācu pusē vai arī citādi bija pakļauti represijām. Anete Brese šo savu sabiedrisko posteni izmantoja tieši otrādi. Viņai ar kādu milicijas pasu galda darbinieci izdevās sarunāt dokumentus tēvam, ja izdotos atbēgt no spaidu darbiem Krievijā, kur viņš cieta trūkumu un badu. “Mamma uzrakstīja tēvam vēstuli, kurā aplinkus pavēstīja, ka viņš var bēgt mājup. Tas izdevās. Pēc īsa laika tēvs dabūja arī pasi,” stāsta Breša kungs.
Atgriezies dzimtenē, Ģederts Bresis dzīvoja kā otrās šķiras cilvēks. Dzelzceļā strādāt viņš vairs nedrīkstēja. Raka grāvjus, rūpkombinātā nagloja taras kastes. Strādāja arī ģimenes dārzā – ierīkoja lecektis un atkal tirgum audzēja dārzeņus. “Paldies Dievam – tēvs dokumentos neparādījās kā politiski represētais, tādēļ mums ar brāli nebija ierobežojumu ieņemt atbildīgus amatus. Rakstījām, ka esam strādnieka dēli. Kas tajā laikā varēja būt labāks, ja tu esi cēlies no proletariāta, nevis inteliģences vai vēl nez kādiem brīvdomātājiem,” skumji pasmaida Vilnis Edvīns Bresis.

Skolotāji braukt nemāk
Kad nomira Staļins, dzīve kļuva sakarīgāka. Veikalā varēja nopirkt pienu. Tad māte ierosināja pārdot govi, kurai Jelgavas nomalē bija grūti sagādāt ganības. 1955. gadā ģimene nopirka stipri nolietotu automašīnu “Moskvič”. “Droši vien bija domāts, ka ar to brauks tirgoties. Nevienam gan nebija autovadītāja tiesību. Tēvs mēģināja sēsties pie stūres un gandrīz uzbrauca Ventspils dzelzceļa kalnā. Pēc tam viņš pateica, ka tajā velnā iekšā nekāps. Brālis Jānis bija iemīlējies, viņam automašīnai nebija laika. Es vēl skaitījos nepilngadīgs, taču man nekas cits neatlika kā sākt noņemties ar to,” atceras Breša kungs.
Tā laika jelgavnieki galvenokārt gāja kājām vai brauca ar velosipēdiem. Viļņa Edvīna skolotāji auto lietā bija viens otrs paziņa šoferis, kā arī rokasgrāmatas, ko pašmācībā jauneklis apguva. Pilngadību sasniedzot, viņš ieguva autovadītāja tiesības un tad brīvprātīgā kārtā automācību pasniedza arī Jelgavas 2. vidusskolā. Tolaik starp skolotājiem nebija tāda, kurš varētu šādu priekšmetu mācīt. Ar auto mācīšanu arī sākās viņa sabiedriskā darbošanās jeb politiskā karjera. Vidusskolā abi brāļi Breši iestājās komjaunatnē, kas tajā laikā bija pašsaprotami cilvēkam, kurš gribēja būt sabiedriski aktīvs.

Diviem agronomiem vieta – tikai Latgalē
Vecākais brālis izvēlējās skolotāja profesiju, bet jaunākais nolēma studēt agronomiju Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, kas tolaik vēl atradās Rīgā. Vienā ziņā tas bija saistīts ar ģimenes tradīciju kopt Pogu lauku zemi, taču diezgan svarīgi, ka studijas šajā augstskolā atbrīvoja no tolaik obligātā dienesta padomju armijā. “Negribējās iet krievos,” īsi saka Vilnis Edvīns Bresis. Studējot Lauksaimniecības akadēmijā, pienāca arī mīlestības laiks. 1961. gadā pēdējā kursā viņš apprecējās ar Irēnu Ausekli. Ģimenē izauga dēls Uldis, ir seši mazbērni, aug mazmazbērni. Abi laulībā nodzīvoja 54 gadus, diemžēl šogad Irēna iegūla no Pogu lauku ceļa netālajos Baložu kapos.
1961. gadā, saņemot agronoma diplomu, abi nevēlējās nekur tālu braukt, bet divi agronomi bija pieprasīti vienīgi Dagdas rajona paraugsaimniecībā “Kapiņi”. Alga tajā bija lielāka nekā citās saimniecībās, taču atbildības nasta jaunajam sēklkopības agronomam likās tīri tehniski nepanesama. Viņam vajadzēja vērtēt sējumus visā Dagdas rajonā, kas darbiniekam bez motocikla, zirga vai darba automašīnas nebija iespējams. Taču Dagdas komjaunatnes komitejā pamanīja, ka komjaunietis Vilnis “Kapiņos” brīvprātīgi sācis vietējos jauniešus apmācīt auto braukšanā ar savu tolaik jau pagalam nolietoto “moskviču”, un viņam piedāvāja pāriet strādāt uz komjaunatnes komiteju Dagdā.

Partijas skolā Ļeņingradā valda brīvdomība
Komjaunatnes darbā alga bija divreiz mazāka, taču darbam redzēja liekāku jēgu. Irēna vēl kādu laiku palika strādāt “Kapiņos”, taču jaunā ģimene pārcēlās uz Dagdu.
Pēc diviem gadiem Vilnis Edvīns Bresis jau bija izaudzis līdz Krāslavas rajona komjaunatnes sekretāram un viņu nosūtīja mācīties uz Augstāko partijas skolu Ļeņingradā, kā tolaik sauca Sanktpēterburgu. Nākamie divi gadi viņa personības attīstībai nozīmēja daudz. “Velns ar visu komunismu! Taču redzēt to vērienu, kā cilvēki ir domājuši, bija izglītojoši. Apmeklēju muzejus, pastaigāt par Ņevas prospektu jau vien ir vērts. Tu, strādājot kolhozā, nemaz nedomā, ka pasaulē var būt vēl kas cits,” par saviem jaunības iespaidiem Pēterburgā stāsta Vilnis Edvīns Bresis. “Es vairs neatceros mazliet korpulentas pasniedzējas uzvārdu, kas partijas skolā mums lasīja lekciju par pasaules ekonomisko attīstību. Viņa teica: ja dzīve turpināsies bez krasām izmaiņām, mūsu paaudze piedzīvos to, ka kapitālistiskā saimniecība pārspēs komunistisko. Tajā laikā tā runāt bija pārāk droši. Pēterburgā, šķiet, bija vairāk brīvdomības nekā Padomju Savienības galvaspilsētā Maskavā, kur man vēlāk pienācās braukt uz kompartijas plēnumiem. Kaut kur vēlāk lasīju – lai kļūtu par īstu antikomunistu, jāpabeidz partijas skola.”
Atgriežoties no Pēterburgas, Bresi vairs nelaida atpakaļ uz Krāslavu, bet norīkoja strādāt Latvijas kompartijas Centrālkomitejas Lauksaimniecības daļā.

Gulbenē sapulcēs sāk runāt latviski
29 gadu vecumā viņu nosūtīja uz Gulbeni vadīt vietējo kompartijas rajona komiteju. Faktiski tolaik tas rajonos bija augstākais administratīvais amats.
Gulbenē tolaik bijis bēdīgs skats – graudaugu raža 12–13 centneru no hektāra, nevēlami liela saimniecību vadītāju, speciālistu mainība. “Es priecājos, ka pāris gadu laikā panācu to, ka Gulbenes rajonā partijas sapulcēs sāka runāt latviešu valodā. Pirms manis tur bija pieņemts, ka publiski jārunā “moderni” – krievu valodā,” pieredzējušais vīrs atgādina par laiku, kad tautas nacionālais gars bija apspriests. Viņš piebilst, ka Rīgā Centrālkomitejā visas runas un dokumenti bija pamatā krievu valodā. “Pārkrievojies latvietis ir lielāks nacionālais šovinists par krievu. Bet, ja tagad pārlatviskojas krievs, tad nav lielāka latviešu nacionālista par viņu. Nositīs, bet, vienalga, stāvēs par latviešiem. Tā diemžēl dzīvē ir,” atceroties savu politisko pieredzi, smejas Vilnis Edvīns Bresis.
Par savu lomu kompartijā viņš saka: “Ja visos amatos būtu kārtīgi meistari, partijas sekretārs uz darbu varētu neiet un tāda partijas komiteja nemaz nebūtu vajadzīga.” Tolaik 30 gadu vecumā viņam vajadzēja risināt cilvēciskās attiecības ar pieredzējušiem speciālistiem, kuriem bija savas intereses un arī vājības. Liels padomju laikos bija alkoholisma posts, kas skāra arī vadošos darbiniekus un speciālistus.
Vilnis Edvīns Bresis atceras Gulbenes rajona kolhoza “Kopsolis” priekšsēdētāju Jāni Feodorovu, kurš prasmīgi vadīja saimniecību, bet par viņu neatlaidīgi sūdzējās kaimiņu kolhoza priekšsēdētājs. Proti, Jānis Feodorovs vācu laikā bija ticis palīgpolicijas vienībā, kas apsargāja tiltus, un tādēļ kolēģis viņu prasīja atlaist no darba. “Man bija jāizdomā, kā to nokārtot. Es izsaucu pie sevis vietējās čekas jeb Valsts drošības komitejas priekšnieku, ko satieku vēl šobaltdien, un viņš pēc nedēļas man atbildēja, ka par Jāni Feodorovu kompromitējoši materiāli nav atrasti. Paskaidroju sūdzībniekam, ka es taču nevaru cilvēku noņemt no amata, tikai pamatojoties uz viņa vārdiem. Šodien Jāņa Feodorova meita Gundega Sauškina ir viena no sekmīgākajām lauku uzņēmējām Ziemeļvidzemē, viņas uzņēmums audzē pārstrādā lielās krūmdzērvenes.”
Viļņa Edvīna Breša darbības laikā Gulbenes rajonā palielinājās ražas, bija panākumi lauku attīstībā. Pašam partijas sekretāram 1971. gadā piešķīra Darba Slavas ordeni, kas ir viens no augstākajiem padomju laika apbalvojumiem. Pēc tam jau sekoja karjera Rīgā. Runājot par savu darbu Gulbenē, Krāslavā, “Kapiņos” un Dagdā, viņš piebilst, ka vēl šodien varētu aizbraukt uz šīm vietām un neviens nepienāks un neuzspļaus. Viņaprāt, Latvijas nomaļu bēda ir tā, ka spējīgākos ātri vien pārvilina uz lielākajiem centriem, kur ir augstākas algas un labāki dzīves apstākļi.

Latvija apsteidz Igauniju un Lietuvu
Strādājot Rīgā, Vilnis Edvīns Bresis turpināja darboties lauksaimniecībā. Vienu laiku Valsts agrorūpnieciskajā komitejā strādāja kopā ar agrāko Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas rektoru Kazimiru Špoģi, kuram bija lielas darbaspējas un augsts prasīgums pret kolēģiem. “Gadījās, ka jau pēc sešiem vakarā viņš izsauca mani uz kabinetu un vaicāja, ko domāju par vienu vai otru problēmu. Sarunas beigās piebilda, ka domā līdzīgi un nākamajā rītā deviņos varētu viņam atnest lēmuma projektu,” atceras Vilnis Edvīns Bresis. Tagad viņš nožēlo, ka, šādi strādājot, mazāk laika atlika ģimenei. Taču vecais vīrs nikni smejas par tiem, kuri mūsdienās speciāli lietas velk garumā, tādējādi izšķērdējot gan savu laiku, gan Latvijas un Eiropas Savienības līdzekļus.
80. gados lieli līdzekļi tika ieguldīti meliorācijā, tajā pašā laikā ik gadu ap 30 tūkstoši hektāru lauksaimniecības zemes aizauga. Tā viņam kā Latvijas PSR valdības vadītājam radās eksperimentāla doma – šajos neērtajos gabalos, ko nav izdevīgi apsaimniekot kopsaimniecībām, var piešķirt lietošanā individuālajiem zemniekiem. 1988. gadā pieteicās ap 8200 šādu zemnieku. “Process sākās ar kolhoziem neērto zemi, bet, kad maisam gals bija vaļā, tad jau tas aizgāja plašāk,” piebilst idejas autors. “Vēl jau gan Kremlī, gan citviet bija vecie sakārņi, kas nevarēja pieņemt to, ka atsevišķa zemnieku saimniecība var pirkt smago tehniku, minerālmēslus, ka valstij ir jāpalīdz individuālajiem zemniekiem, piešķirot kokmateriālus, būvējot ceļus un sakaru līnijas. Daudzi bija iebaidīti. Runāja, ka šis projekts beigsies ar sūtīšanu uz Sibīriju,” atceras Atmodas laika politiķis. Lai kaut cik nomierinātu prātus, 1989. gadā Vilnis Edvīns Bresis Maskavā Tautas deputātu kongresa tribīnē ziņoja par šo Latvijas pozitīvo pieredzi, kurai līdzīgas nebija nevienā citā toreizējā padomju republikā, Lietuvu un Igauniju ieskaitot. “Ne vienmēr “Breša zemnieki” izcēlās ar savu saimnieciskās darbības kvalitāti, taču viņi palikuši vēsturē ar uzdrīkstēšanos sākt saimniekot pašiem,” secina Vilnis Edvīns Bresis.
Pēc aiziešanas no darba varas augstākajos amatos viņš pats gribēja būt zemnieks un atjaunot saimniecību Pogu laukos, taču drīz vien viņa politiskā pieredze atkal bija pieprasīta politikā un plaša mēroga saimnieciskajā dzīvē. Viņš pensionējās tikai 2011. gadā kā 9. Saeimas deputāts.
Šogad Valsts svētkos Vilnis Edvīns Bresis saņēma Jelgavas pilsētas Goda zīmi. Tas viņam bija pārsteigums, “taču savas pilsētas apbalvojumu saņemt ir patīkami”, atzīst vecais jelgavnieks. Goda zīmei pienākošos 200 eiro prēmiju gan viņš novēlēja bērnudārzam, jo uzskata sevi par labi pārtikušu pensionāru, kuram grēks būtu pieņemt naudu no pašvaldības.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

“Breša zemnieki” paliek vēsturē ar savu uzdrīkstēšanos

Kategorijas