Rokās – “ķīnieši”, sirdī – retro

2016. gada 15. decembris 07:00

1046

Ja bērnībā iesāk rokas ar eļļām smērēt, vienkārši vairs nevar bez tā, atzīst velomeistars Rolands Pulviņš. Dažkārt viņš pat vairākas dienas cīnoties ar kādu sīkumu, kamēr izdomā risinājumu. Un tad esot milzīgs gandarījums. Par savu šo profesiju puisis oficiāli sauc septiņus mēnešus. Darbnīcā, kas atrodas vecā spīķera ēkā kanāla malā, Rolands jūtas kā zivs ūdenī. Visapkārt velosipēdu rāmji, zobrati, stūres, riepas, citas detaļas, kā arī tehniskie rasējumi, instrumenti un jaunu saimnieku gaidoši velosipēdi. Te tiek veikts pilns velosipēdu remonta un apkopes cikls, iespējams arī no atsevišķām detaļām sakomplektēt savu – unikālu – braucamo. Vairāki divriteņu seniori piestiprināti augstu, gandrīz pie griestiem. Ekskluzīvos novērtē tikai tie, kuri “pazīst drēbi” un saprot, par ko naudu maksā.

Vārgākā – lielveikalu prece
Pie senlatviešu ticējuma, ka ragavas jātaisa vasarā un rati ziemā, mūsdienu cilvēks diez ko nepieturas, novērojis Rolands. Siltajā gadalaikā visi brauc bezbēdīgi, piedzen ar smiltīm un tad ved uz apkopi. Ir, protams, arī apzinīgie velomīļi, kuri savu braucamrīku ciena un laikus gatavo sezonai. Velomeistars pats divas ziemas aktīvi pārvietojies ar velosipēdu, taču apsaldējis ceļus un aukstumā dod priekšroku automašīnai.
“Lielākoties jāremontē lielveikalos pirktie riteņi, un cilvēkiem ir neizpratne, kāpēc. Problēma ir kvalitātē, dažas detaļas salūst jau pēc mēneša. Senāku velosipēdu detaļām ir trīsdesmit gadu garantija, un tām nekas nekaiš, kaut gan visu laiku bijušas kustībā. Bieži vien izdevīgāk ir pirkt atremontētu vecu divriteni, nevis Ķīnas produktu. Rezerves daļas tiek iegūtas gan no lietotiem velosipēdiem, kas iepirkti izārdīšanai, gan pasūtot internetā. Uzzinot, ka jauna rumba no Ķīnas ir lētāka par meistara darbu, cilvēks mēdz šaubīties. Pārsvarā vienojamies likt lietotu, toties kvalitatīvu detaļu,” atklāts ir meistars.
Reizēm tehniskā puiša rokās nonāk gan specifiski riteņi, “kam vītnes skrūvējas uz pretējo pusi”, gan ļoti dārgi braucamie, kuru vērtība pārsniedz automašīnas cenu. Lūst jau visi. “Nopirksi par simts eiro vai par tūkstoti, tu ar viņu mīsies. Starpība ir piepūlē un komforta līmenī – vai atgriezies mājās smaidīgs vai noguris. Daudzas dārgo velosipēdu detaļas ir izturīgas, citas, salīdzinot ar vecu krievu riteni, – trauslākas, jo ir plānas, ļoti nostrādātas, lielākoties domātas konkrētam sporta veidam – lai netraucē aerodinamika, vējš,” testējot veloceliņus, pārliecinājies kaislīgais riteņbraucējs “Reiz smukajā Zirņu ielā man piekasījās policists: kāpēc pārvietojos pa brauktuvi? Ļoti laipni palūdzu policistam, lai ar manu riteni nobrauc divus kvartālus, nedabūjot mīkstas riepas. Viņš paskatījās uz smalkajām, plānajām riepām un atļāva turpināt ceļu.”
Par velosipēdistiem draudzīgākiem Rolands sauc piejūras parka celiņus. Ja patīk braukt sportiski, gan ļoti jāuzmanās no bērniņiem, kuri klunkurē blakus ratiem.

Skatās uz riteņiem, ne meitenēm
Mājās Rolands piečubina savu divriteni un restaurē velo vectētiņus. Vasarā ķeršoties klāt draudzenes Zaigas braucamrīkam, kas 30. gados tapis Liepājas fabrikā “Līva” un iegūts gandrīz par sviestmaizi. Kāds cilvēks kārtojis sētu un veco grabažu gribējis nodot lūžņos.
“Jāsameklē zobrats, ķēdes, bet grūti atrast. Paretam uzpeld krāmu tirdziņos, bet cilvēki zina vērtību un nelaiž vaļā. Kāds entuziasts gribēja no manis atpirkt “Līvas” velodetaļu par deviņdesmit eiro un stūri par divsimt piecdesmit. Nepārdevu: lai gaida, kad būs nepieciešamas! Tā ir burvība – iedvest dzīvību elegantam “vēstures gabalam”, kāds apkārt nemētājas, un tad priecāties, kā ripo,” Rolands atklāj personības romantisko pusi un neaizmirst palepoties ar savu aptuveni 1980. gadā Baltkrievijā ražoto treka riteni. Tāds bijis paredzēts Olimpiskajām spēlēm, pasaulē saglabājušies vien kādi desmit. Bez treka riteņa liepājnieks lieto vēl četrus, kopā bijis ap četrdesmit. Tā rodas pieredze, pasmaida divriteņu fans.
Pārsteigt Rolandu ir diezgan grūti, bet interesantus modeļus viņš uz ielas pamana uzreiz. “Velomeistariem tā ir kā slimība, braucu ar savu draudzeni un pētu. Viņa domā, ka skatos uz citu meiteni, bet faktiski – uz riteni.”
Retro velosipēdu Liepājā nav daudz. Kāds opītis redzēts braucam ar ļoti solīdu, viscaur nohromētu “ērenpreisu”. Brīnums, ka pie pasta ēkas pieslēgto perfektā stāvoklī saglabāto riteni neviens nav iekārojis. Pazīstama zīmola retro velosipēds pieder arī firmas “Radi pats” vadītājam. “Senāk cilvēki pārvietojās ar zirga ratiem, ne katrs varēja atļauties iegādāties riteni. Ja ģimenē bija divi, jau skaitījās daudz. Tos taisīja ļoti kvalitatīvi, roku darbs kotējās, jo ielika arī dvēseli. Esmu papētījis velo vēsturi Liepājā un, ja dzīvotu citā gadsimtā, iespējams, strādātu velofabrikā “Līva”.”

“Lai zinu, kā vītnes griežas”
Patika pret “dzelžiem” zēnam radusies vecāku privātmājas garāžā. “Tēta vaļasprieks ir mocis un mašīnas, viņš man mācīja ne tikai lego stellēt. Speciāli nesa mājās un lika ārdīt vecus kases aparātus – lai zinu, kā vītnes griežas. Pie automobiļiem vēl nelaida klāt, remontēju riteņus,” liepājnieks atceras aizsākumu mīlestībai pret tehniku.
Pēc pamatskolas Rolands iestājies Liepājas mākslas skolā, lai apgūtu metāla apstrādi, taču pēc pusgada saslimis, paņēmis “akadēmisko” un kursabiedrus vairs nav spējis panākt. Pie vidusskolas atestāta ticis, tālmācībā nobeidzot Cīravas vidusskolu.
Rolands izmēģinājis spēku dažādās jomās. Sešpadsmit gadu vecumā bijis aģenta palīgs “Aldarī”, pastrādājis arī automazgātavā un picērijā. No dzīves Latvijā gan nekad nav grasījies atteikties: cilvēks, kurš grib, darbu izdzīvošanai varot atrast. “Velomeistara profesiju arodskolā neesmu apguvis, pat nezinu, kur to var. Informācijas par riteņu remontu ir ļoti maz, tā nāk, izurbjoties visam cauri. Atšķiras katras firmas ražojuma remontēšanas specifika, nepieciešamie instrumenti. Svarīga ir virpošana, metināšana, darbošanās ar fleksi – to protu.”
Kad puisim piezvanījis firmas “Liepājas velo serviss” vadītājs, aicinot palīdzēt, viņš piekritis. “Četras dienas pastrādājām kopā, un tiku pieņemts darbā. Agrāk tas bija vaļasprieks, tagad – pienākums. Kas var būt skaistāks kā iet uz darbu ar smaidu?! Šajā profesijā gluži kā dizainerim ir jāieliek daļiņa sevis, un darāmais man ļoti patīk,” atklāts ir sarunas biedrs.
No Vecīša gaida moci
Tālāk par Liepāju Rolands un Zaiga ar zīmīgajiem velosipēdiem parasti nedodas. Varbūt tāpēc, ka jāpiesargās no zagļiem? Rolands atsmej: “Atrastu. Jo tas ir kā pazaudēt savu radinieku: zini taču, kā viņš izskatās. Iepriekšējais ritenis tika nočiepts. Pēc divām dienām ieraudzīju pa ielu braucam, piegāju… varbūt no malas neizskatījās pārāk labi, bet atguvu.”
Vienubrīd stilīgie “fiksīši” pamazām pametot velo modi, un atgriežoties pieprasījums pēc retro riteņiem. “Depo” iespējams “pa lēto” nopirkt riteni, kas vizuāli atgādina vecu “holandieti”, bet tas salikts no ķīniešu detaļām.
Divritenis ar ļoti platām riepām kā Ainaram Virgam, Rolandaprāt, nav piemērots satiksmei pilsētā un pa šoseju, bet braukšanai pa kāpām, zāli, meža taciņām, grants ceļiem.
Ja nu tieši tādu bērns izdīc vecākiem vai Ziemassvētku vecītim? “Var jau, cilvēkam būs jauna pieredze, bet nākamgad, vienalga, vajadzēs pirkt citu. Jo ekskluzīvais variants piestāv izbraukšanai pie dabas svētdienās. Par to pašu cenu dabūjams elektroritenis, kas labāk noderēs.”
Ja Salatētis vai līdzīgs brīnumdaris piekristu izpildīt Rolanda vēlēšanos, puisis atklātu sapni par moci. “Vecītis diez vai atnesīs, man ir sapnis līdz vasarai sakrāt naudu. Tā nebūs nodevība pret velosipēdu, ar ko pavadīšu vairāk laika. Mocītis ir velo atzars – vienalga, uz diviem riteņiem.”

+ 1

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Rokās – “ķīnieši”, sirdī – retro

Kategorijas