“Kūdrāju” stutes – trīs paaudzes

2016. gada 15. decembris 07:00

3286

Bioloģiskās saimniecības vārds “Kūdrāji” ir noturējis savu atpazīstamību un ir kvalitātes garants arī jaunai pircēju paaudzei. Par to saimniece Ināra Jansone pārliecinājusies, skatoties tiešās pirkšanas pulciņu dalībnieku pieprasījumus. “Vai tad citiem kartupeļu nav?” viņa var teikt ar gandarījumu, kad tieši no Aizputes novada “Kūdrājiem” tie tiek prasīti lielākā daudzumā. “Negribot tā ir izveidojies,” saimniece saka par bioloģisko produktu nišas apgūšanu un kvalitātes latiņas noturēšanu jau no 1995. gada.

Mizo spaini kartupeļu
Katrai lietai savs laiks, kopā ar Ināru nospriežam, atminoties laiku, kad viņa bija pazīstama kā aktīva Liepājas puses Bioloģisko lauksaimnieku biedrības vadītāja. Kad no šīs darbošanās atgājusi, biedrības darbs apstājies. “Nav jau cilvēka, kas savāc kopā.” Ināra atklāj, ka organizatorisko darbu nav īsti jutusi kā savējo. “Uzskatu, ka man galvenais ir mājas – lai visi ir paēduši un viss kārtībā.”
Zem vecāku mājas jumta dzīvo meita Madara un dēls Kristaps, pie kopējā ģimenes katla atnāk arī meitas Lienes ģimene no kaimiņmājām, un pusdienām tiek mizots spainis kartupeļu un vārīts katls ar gaļu.
Kad Ināra devusies sabiedriskā darba gaitās, par mājinieku vēderiem rūpējusies vīramāte, saimniecības darbos līdzējuši strādnieki. Tagad situācija mainījusies. To, kuri kādreiz nākuši sezonas darbos, vairs nav, bet vietā nav, ko aicināt. Kad paņēmusi malkas skaldītāju, Kristaps iebildis – viņš pats to varot. “Tu visu vari, dēliņ,” bet māte jūt robežu, kad pašiem nav jāraujas pušu un var atļauties sevi nedaudz atslogot. Taču kopumā ar strādniekiem ļoti grūti, piemēram, pie kartupeļu noņemšanas. Tāpēc iegādāts vienrindas kombains, kas ļauj elastīgāk izmantot laiku otrās maizes novākšanā.
Madarai, Lienei un Kristapam ir savas saimniecības, un vecāki tagad nomā zemi no dēla.

Rītiņš dusmojas uz tārpu
“Kūdrāju” iemītnieki bioloģiskajai saimniekošanai ir uzticīgi, un tas dažkārt prasa daudz pūļu. Piemēram, iesētie kāļi pavasarī jāapklāj ar agroplēvi, lai kukaiņi nenoēstu jau pirmās lapiņas.
Dažkārt sanākot pat dusmas, ka pēc ieguldītā darba un līdzekļiem rezultāts nesanāk cerētais, piemēram, burkāni izauguši līki un tārpu sagrauzti. Situāciju saimnieki līdzsvaro, neražojot vienu produktu lielos daudzumos, bet no visa pa druskai. Viena nozare papildina un izlīdzina citu.
Kūtī astoņas slaucamās govis, un visu pienu Ināra pārstrādā produktos. Varētu turēt vairāk gaļas lopu, bet ganības attālāk no mājām. Liene pievērsusies dārzeņu audzēšanai, Ināra izaudzē nedaudz trušu un broileru. Uz putnu un sīko dzīvnieku ražošanu lielākos apjomos, kā arī savas kautuves izveidi viņi neiet. Uzsvars tiek likts uz graudaugiem un no tiem gatavotajiem produktiem, piemēram, dažāda maluma miltiem.
Izaudzēto un sagatavoto produkciju ģimene realizē galvenokārt Rīgā. No virspuses nevainojamus kāļus Ināra aizvedusi pavāram Mārtiņam Rītiņam, bet viņš skatās: ko atvedi tārpa caurlodātus? Viņam acīmredzot bija vajadzīgs ne tikai ekoloģisks, bet arī pilnīgi vesels dārzenis. “Neizejam uz daudzumu, bet tā prātīgi – ja ir dārzeņu pārpalikums, tad iedodu,” Ināra saka par sadarbību ar M. Rītiņu. Galvenokārt viņa restorānos izmanto “Kūdrāju” rupjā maluma miltus.
Produkciju realizē arī Rīgas veikalos, kas tirgo ekoloģiskos produktus, lielveikalu tirdzniecības vietā “Klēts” u.c. “Kūdrāju” produkti iepriekš pabija arī valsts Bruņoto spēku iepirkumā un nokļuva pie mūsu karavīriem ārvalstu misijā. Izvadājot pa Rīgu visu tiešās pirkšanas pulciņu pieprasījumu, Madarai paejot visa pirmdiena. Tālākie punkti – Ogre un Salaspils. Savi klienti arī Liepājā, kur tiešā pirkšana sākusies ar jauno vecāku vēlmi dot bērniem tīru pārtiku.

Piga jaunajai zemniecei
Ināra nenoliedz, ka vienmēr ir bijuši saimnieki, kuri par bioloģiskajiem piesakās tikai subsīdiju dēļ. Vasarā, kad piena vairāk, daļu devusi “Tukuma pienam”, kas to iepērk tieši no bioloģiskajām saimniecībām. Saņēmusi 30 centus par kilogramu plus PVN, kas vispārējās krīzes apstākļos bijusi ļoti laba cena. Tad daudzi kļuvuši “gudri” un centušies savas saimniecības pārreģistrēt kā bioloģiskās. Tas, protams, palielina konkurenci un cenu nosit.
“Skumji par to, ka nav stabilitātes, nezinām, ar ko rēķināties nākamajā gadā,” atklāj Ināra, to attiecinot arī uz mikrouzņēmuma nodokļiem. “Ir tik daudz izdevumu!” Vasarā kombainam pazudis otrais darba ātrums, un par jaunu zobratu vajadzējis maksāt 2,5 tūkstošus eiro. “Bet šī nauda ir jānopelna!” Katru mēnesi kontā jābūt vismaz tūkstotim, lai samaksātu algas un nodokļus, par elektrību. “Uz subsīdijām sēžu kā vista uz olām.” Par tām tiek pirkta degviela, maksāts zemes nodoklis u.c.
Kredītā paņemts jauns traktors, un bankā to ņemt bijis izdevīgāk nekā rakstīt projektu un Lauku atbalsta dienestā pieteikties ES naudai. Kredītu iedevusi finanšu institūcija “Altum”, bet no tās ņemto nevar iesniegt kredītprocentu atmaksai. Galvojumu devusi Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka.
Pērn vilšanos pieredzējusi Madara, pēc izglītības agronome, kura vēlējusies izmantot atbalstu jaunajiem zemniekiem. “Viņai viss ir – zeme, lopi, 15 tūkstoši pamatkapitāls,” stāsta Ināra un norāda uz absurdu – reāli gaļas lopu lētāk par tūkstoti eiro nevar dabūt, bet projektā tas tiek vērtēts kā tikai par simtu pirkts. Arī zemes vērtība nav rēķināta pēc tirgus cenas. Taču jauno zemnieku programmā atbalstu Madara nav saņēmusi. Atruna – pārāk daudz pirkts no “Kūdrājiem”. “Kas tur slikts? Vai man vajadzēja iet lūgties?” jautā Ināra. Vēl viens neizprotams nosacījums – jaunie zemnieki par šo naudu nedrīkstēja pirkt jaunu tehniku, tikai lietotu. Kad par cita projekta naudu nopirkuši “Belarus” traktoru, vairākas reizes bijusi pārbaude, vai tik iegādāts īstais.
Vai no valsts iestādēm ir jūtama neuzticība? “Ko es daudz varu kabatā iebāzt!?” Ināru uztrauc tas, ka “vienalga, ar ko nodarbojies, nav stabilitātes”. Taču viņa ir optimiste. “Gan jau izgrozīsimies. Pa visiem varam savilkt galus kopā.”

Mājas stūri tukši nepaliek
Saimniekam Mārim pensijas nebūšot. Ināra skaitās pie viņa darbā uz stundām, bet arī nezina, kāda būs pensija, un apzinās, ka tas ir riska faktors. “Rēķināmies ar to, ka mums bērni ūdeni pados.” Taču uzskata, ka paļaušanās uz bērniem ir lielāks garants nekā lielas sociālās iemaksas, par kurām nezina, vai saņems ko atpakaļ. Tāpēc “jādzīvo tagad”.
Ināra atminas, ka tīņu vecumā bērniem ļāvusi izgulēties, nav cēlusi pie darba. “Izgulies, un tad iesim padarīt!” Bērni sapratuši, ka darbs ir jāpadara, jo “tā ir mūsu nauda”. Ināra ir gandarīta, ka tagad neviens no viņiem no pienākumiem nevairās, jo “nav iedzīts riebums pret darbu”. Nepastāv varbūtība, ka bērni teiktu: “Mēs nedarīsim.” Tagad gadoties otrādi – viņi ceļas un iet uz kūti agrāk par vecākiem.
Kad Mārim gadījusies trauma, sešpadsmitgadīgais Kristaps teicis: “Nekreņķējies, mēs saimniecību nenolaidīsim.” Ar veco “Ņivu” nokūlis visu labību un arī tagad nevienu citu kombainā nelaiž, pats arī tehniku saremontē. Kristaps neklātienē beidzis Kandavas lauksaimniecības tehnikumu, sācis studēt Jelgavas Lauksaimniecības universitātē, bet vīlies: ko man tur iemācīs? Viņam esot ķēriens gan uz tehniskajiem, gan celtniecības darbiem.
“Kur tad mēs liksimies? Kā mums te trūkst? Pilsēta īpaši nepiesaista,” Kristaps atbild, jautāts par motivāciju palikt laukos. Ne viņam, ne māsām neprasoties meklēt darbu citur, un liela nozīme esot vecāku un vecvecāku savulaik labi ieliktajiem saimniecības pamatiem. “Te viss ir savs. Nav četras sienas kā dzīvoklī,” Kristaps novērtē brīvību. Arī Ināra augstu vērtē sajūtu, ka par savu izvēli nav nevienam jāatskaitās.
“Mums viss tā labi sanācis. Vectēvam bija papīri, kur ko sēs. Tagad mums ir savs agronoms – Madara, kas pasaka, kur ko sēs.”
Ināra saimniecības attīstību salīdzina ar māju. Tai ir četri stūri – sākotnēji Ināra, Māris un viņa abi vecāki. Kad ome aizgāja Mūžībā, viņas vietā nāca mazmeita Liene, un stūris atjaunojās.

+ 1

Rekurzeme.lv ARHĪVS

“Kūdrāju” stutes – trīs paaudzes

Kategorijas