Rindā pēc autogrāfa

2016. gada 15. decembris 07:00

Cīravas bibliotēkas zāle pilna. Piektdienas, 9. decembra, pēcpusdienā varēja sākties “Dzīves svinēšana kopā ar Noru Ikstenu”. Veicies bija gan Cīravas bibliotēkas vadītājai, uzaicinot rakstnieci bibliotēkas jubilejas svinību laikā, gan pašai rakstniecei, jo varēja skatīt vaigā savus lasītājus, gan viesiem, kuri tika pie autogrāfa.

Sarunu ar N. Ikstenu vadīja Latvijas Nacionālās bibliotēkas projektu vadītāja Līga Piešiņa. Tieši viņa bija arī sarūpējusi naudu ceļam, kas nav mazsvarīgi. “Bija mums tāds projektiņš, un Cīrava pieteicās, ka gribētu tikties ar Noru. Braucām,” pastāsta L. Piešiņa.
Cīravā bija skaidrs, ka N. Ikstenas grāmatas patikušas. Ne velti pie autogrāfu saņemšanas sastājās rinda. Tie, kuri lasa, neprasa autogrāfus, lai parādītu kādam, ka tikušies ar slavenu rakstnieci. Tas ir kā lasītāja un rakstnieka tikšanās apliecinājums, kurš svarīgs abiem.
Par to, kā reiz rakstniece Zviedrijā tikusies ar lasītājiem, kur līdzi bijis politiķis Ivars Godmanis, ir stāsts, kas atklāj, kā uz šo sirsnību lasītāja un rakstnieka starpā daži raugās no malas. “Tad Godmanis man jautāja – vai arī Latvijā tiekos ar lasītājiem un vai cilvēki tur nāk. Sapratu, ka viņam pazibēja doma par jaunu politiskās kampaņas paveidu. Cik skaisti tas būtu, ka sākumā runājas rakstnieks, bet tad pievienojas kāds politiķis un sāk stāstīt, cik viņš ir labs,” atceras rakstniece.
Protams, ka lielākā sarunas daļa bija par pēdējā romānu tapšanu. Tā kā zālē bija tikai sievietes, tad romāna “Mātes piens” tēma aizņēma teju trešdaļu laika. Vīriem var vien piebilst, ka romāns ir par triju sieviešu likteņiem. Tas gan nenozīmē, ka romāns nav interesants vīriem. Tajā ir daudz vēsturiska, un tiem, kuri dzīvojuši padomju laikos, gājuši skolā, strādājuši, būs daudz kas pazīstams un pat kas tāds, kur teikt – nu nē, mūspusē tik traki nebija.
Vienu daļu laika aizņēma stāsts par grāmatas “Nenoteiktā bija” tapšanu, kas ir par Imanta Ziedoņa bērnību. N. Ikstena pusotru gadu sarunājusies ar I. Ziedoni, kurš pēc insulta vairs lāga nav varējis parunāt. Tā tapusi grāmata – no pusvārda un puspateiktas domas. Beigās dižgars bijis ļoti priecīgs, pat smiedamies norādījis, ka viņš visu tieši tā arī pateicis.
Nora Ikstena ir arī ļoti nacionāla rakstniece un palaikam pieskārās mūsu valodas tēmai, norādot, ka ļaujam tai noplicināties, aizmirstam vietvārdus, senvārdus. “Literatūra ir viens veids, kā paturēt šos vārdus dzīvus. Es domāju, ka vajadzīgs kas vēl. Piemēram, esmu novērojusi, ka uzņēmumi preču zīmēs mēdz izmantot kādu vietvārdu. Tas ir brīnišķīgi, šo kustību vajag atbalstīt,” tā rakstniece. “Kursas Laiks” jautāja par birokrātisko valodu, kas ienāk mūsu sadzīvē, ģimenē, ikdienā un padara cilvēku sarunas tādas dīvainas, pat saīsinājumus pie tirgus sievām var dzirdēt. “Literatūras valoda, teātra valoda, kino valoda ir tās, kas spēj atgriezt valodu normālā gultnē. Tas ir vienīgais veids, kā cīnīties ar birokrātisko izteiksmes veidu un līdzekļiem,” tā rakstniece.
Noslēgumā “Kursas Laiks” jautāja, ko iesākt tiem jaunajiem cīravniekiem, protams, arī visiem citiem jauniešiem, kuri uzrakstījuši savu pirmo stāstu un nezina, ko darīt tālāk. “Rīgā pie Rakstnieku savienības ir Literārā akadēmija. Tur var aizsūtīt savu darbu. Mans ieteikums būtu izmantot sociālos tīklus. Katrs mūsdienu jaunietis var uzrakstīt vēstuli, piemēram, “Feisbukā” tam rakstniekam, kuru viņš pats izraudzījies. Vienkārši vajag palūgt izlasīt un paprasīt viedokli. Gan es, gan citi man zināmi rakstnieki cenšas palīdzēt. Neviens jau neatsaka šādā jomā. Ir tikai jāsaņemas un tas jāizdara. Piemēram, cilvēks lasa Bankovska grāmatas, tad uzmeklē un aizsūti viņam vēstuli! Tā ir iespēja dabūt tiešu kontaktu un nav jābrauc uz Rīgu,” ieteic N. Ikstena.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Rindā pēc autogrāfa

Kategorijas