Tver mirkļus caur objektīvu

2016. gada 15. decembris 07:00

456

Visticamāk ikviens kaut reizi dzīvē izbaudījis fotografēšanos pie profesionāla fotogrāfa. Iesākumā tas visbiežāk darīts nepieciešamības dēļ – ja vajadzēja jaunu pases foto vai kopīgu klases bildi pēdējā skolas dienā. Mūsdienās profesionālu fotogrāfiju uzņemšana pie fotogrāfa kļuvusi par pašu cilvēku interesi un izvēli – vēloties iemūžināt kādu svarīgu brīdi vai notikumu. Grūtības šajā jautājumā var sagādāt fotogrāfa izvēle, jo no gana lielā profesionāļu skaita jāatrod tas meistars, kuram var uzticēties un no kura var sagaidīt vēlamo rezultātu. Viens no šādiem meistariem noteikti ir arī liepājnieks Valters Pelns.

Visos mājasdarbos iepin foto
Valters ir dzimis un audzis liepājnieks. Taujāts, kā pievērsies fotografēšanai, Valters atbild: “Esmu audzis mākslinieku ģimenē – mana mamma Andra ir māksliniece, tēvs Viljams ir galdnieks. Viena māsa pēc izglītības ir mākslas kritiķe, otra brīvajā laikā glezno – ģimenē ir mākslinieciska darīšana. Uz humanitāro pusi vairāk vērsti esam.” Kāpēc no visām mākslām izvēlēta tieši fotografēšana? “Man vienmēr patikusi tehnika. Vidusskolā jau domāju par fotografēšanu – tas toreiz bija tāds sapnis. Tad vecāki uzdāvināja “ziepīti” izlaidumā, sāku arī ar to kaut ko bakstīties – dabu skatīties un bildēt.” Iesākumā gan savu karjeru saistīt ar fotogrāfiju Valters nebija plānojis, viņa mērķis bijis studēt RTU. “Nesanāca kļūt par inženieri, mācības nepatika, un es sevi tajā nesaskatīju. Aizgāju mācīties jaunajos medijos.”
Studiju programmu “Jauno mediju māksla” apguvis Liepājas Universitātē. Radošais studiju process vēl vairāk nostiprinājis puiša vēlmi darboties tieši fotografēšanas lauciņā. “Kad es sāku mācīties, programma “Jauno mediju māksla” bija tikusi jaunajās telpās, viss izremontēts, jauna tehnika, varēja ļoti labi mācīties un attīstīties.” Studijas ilgušas trīs gadus, un pēc tām Valters ieguvis bakalaura grādu mākslā. “Fotografēšana gan man bija tikai pusgadu, tur bija katra mācība pusgadu – video pusgadu, audio pusgadu, zīmēšana pusgadu. Tāda ļoti universāla programma. Bet principā to, kas patika, varēja likt iekšā gandrīz visos mājasdarbos. Fotografēšana man bija gandrīz visos mājasdarbos. Kā kaut ko vajag – foto! Tur arī radās kaut kāda prakse,” stāstot par savu studiju procesu, smej liepājnieks.

Cilvēki mostas līdz ar sauli
Nu jau šajā jomā Valters darbojas sešus gadus un ir izveidojis arī savu studiju Vecliepājā. Taču, lai gan šajā jomā darbojas gana ilgi, fotogrāfs neslēpj, ka konkurence jūtama joprojām. “Konkurence ir milzīga. Man vēl labi – es sāku laikā, kad nebija tik daudz to konkurentu. Tagad jauniņajam izsisties ir ļoti grūti.” Valters atklāj, ka cilvēku, kuri piedāvā savus fotografēšanas pakalpojumus Liepājā, ir tiešām daudz, taču viņu vidū ir daudz tādu, kuri par zemu samaksu piedāvā arī zemu kvalitāti. Diemžēl cilvēki bieži vien uz to arī parakstās. “Daudzi neizvērtē kvalitāti,” ar nožēlu atzīst fotogrāfs. “Katram cilvēkam ir sava definīcija, kas ir profesionāls fotogrāfs. Citam tas ir maizes pelnītājs – ja tu ar to pelni naudu, tad esi profesionālis. Manā skatījumā profesionālis ir tas fotogrāfs, kurš savu darbu var izdarīt maksimāli ātri un maksimāli kvalitatīvi. Vai es tāds esmu…” pieticīgi spriež meistars.
Fotogrāfs pastāsta, ka šajā profesijā svarīgi neapstāties, visu laiku mācīties un pilnveidoties. Arī viņš pats seko līdzi jaunākajām tendencēm internetā, skatās dažādus mācību video, kas vēlāk lieti palīdz ikdienas darbā. “Katru gadu jau kaut kas attīstās arvien vairāk un vairāk,” atklāj Valters. Viņam visbiežāk nākas fotografēt ģimenes – tai skaitā mazuļus un bērnus. Pašam tas sagādā lielu prieku. Vasaras gan pārsvarā paiet, fotografējot kāzas, kas paņem ļoti daudz enerģijas un laika, jo piepūli prasa ne tikai pats fotografēšanas process, bet pēcāk sekojošā bilžu apstrāde un sagatavošana apskatei. Mierīgāks un klusāks gan ir ziemas, pavasara periods. “Parasti klusāki mēneši ir no janvāra līdz maijam. Tad var nākt bildēties un nedēļas laikā saņemt bildes. Viens no iemesliem, kāpēc nenāk bildēties šajos mēnešos, ir tas, ka laikapstākļi ir nomācoši un drēgni. Cilvēki ar nepacietību gaida vasaru, kad ir saulains un silts laiks. Kaut kā cilvēki uzreiz ir dzīvāki – paliek saulaināki un pozitīvāki,” novērojumos dalās liepājnieks.

Vieglāk, ja klienti zina, ko grib
Valters ir pārliecināts, ka fotografēšana nav vienpusēja darbība. Arī klientiem jāiesaistās procesā, lai abas puses ar iznākumu būtu apmierinātas. “Vienpusēja darbība ir tad, ja es fotografēju, piemēram, ēku, bet, ja fotografēju dzīvus cilvēkus, tad tas tomēr ir darbs no abām pusēm,” pārliecināts Valters. Visvairāk viņu priecējot klienti, kuri jau pirms fotosesijas ir apdomājuši savas vēlmes, ir izdomājuši, kādu fotogrāfiju iznākumā vēlētos redzēt. “Mana atdeve stipri palielinās, ja es jūtu, ka cilvēks tiešām to grib un ir ieinteresēts tajā visā. Forši, ja cilvēki atnāk ar saviem aksesuāriem, kuri viņiem ir tuvi un atspoguļo viņus, tad tādas bildes būs tikai viņiem. Daudzi to atsakās saprast. Ja izmantojam studijas aksesuārus, tad kādam citam jau tie būs fotogrāfijā, pazūd unikalitāte,” saka meistars.
Taujāts par to, kādām tad īpašībām jāpiemīt cilvēkam, lai viņš būtu labs fotogrāfs, liepājnieks atbild: “Pacietīgam, radošam. Haotiskam būs ļoti grūti – ir jāorganizē savs darbs un laiks.” Valters kā svarīgāko īpašību atzīmē tieši radošumu un vēlmi darīt – ja tās nav, tad diez vai fotogrāfa darbam būs iespējams nodoties pilnībā. “Jābūt kaut kādam dzenulim, ka vajag kaut ko darīt,” uzsver fotogrāfs. Tāpat cilvēkam jābūt ieinteresētam sevi pilnveidot, attīstīt. “Ja apstājas, tad – čau! Kāds tevi ir apdzinis!” Valters arī apgalvo, ka šajā profesijā nepieciešama komunikabilitāte. Ja esi kluss, intraverts, tad šis darbs var sagādāt grūtības, jo visu laiku nepieciešams komunicēt ar klientiem – kā esošajiem, tā topošajiem. “Kad es sāku, biju daudz klusāks un mierīgāks cilvēks,” smej jaunais vīrietis.

Nevar vairs slikti uzvesties
Kā vienu no galvenajiem profesijas plusiem Valters uzsver iespēju plānot savu ikdienu. Šajā profesijā nav standarta astoņu stundu darba grafika – pats vari noteikt, kad dienu sāksi un kad beigsi. Taču nereti fakts, ka ieplānots kāds brīvs brīdis sev, liepājnieku urda. “Man iekšā ēdas: cilvēki gaida, ko tu te sēdi?! Ej kaut ko dari! Izbraukt kaut kur ārā? Nē, bildes jātaisa!” sevis šaustīšanas brīžus raksturo Valters. Par darba plusu viņš uzskata arī faktu, ka ir visnotaļ interesanti. “Darbs nav vienmuļš, katra diena ir citādāka, ir savas unikalitātes. Nav tā, ka nav, ko darīt. Tu vari sēdēt internetā un pētīt jaunākās tehnoloģijas, ko pirkt, attīstīt. Var klausīties, skatīties kursus, var plānot savu mārketingu, plānot tehnikas iegādi,” pastāsta fotogrāfs.
Palielinājies arī paziņu loks, kas uzliek arī zināmu atbildību. “Cilvēki kaut kādā ziņā tevi zina. Kas nozīmē, ka tu atkal nevari slikti uzvesties publiski,” smej Valters.
Darba mīnuss ir lielā aizņemtība, kura atrauj laiku draugiem un ģimenei. Šā iemesla dēļ ir pazaudēta daļa no draugiem, jo trūkst laika, lai ar viņiem regulāri tiktos, kopīgi atpūstos. “Lielākais mīnuss ir, ka privātā laika ir ļoti maz. Vasarā principā vispār nav. Līdz ar to draudzība paliek tikai ar tuvākajiem draugiem. Tas ir liels mīnuss cilvēkiem ar ģimenēm, jo visas nedēļas nogales fotogrāfs ir prom, svētku gandrīz nav. Plus vēl tas, ka tu visu laiku sēdi pie datora. Esi mājās, bet sēdi pie datora. Nav laika ne lādzīgi runāt, ne ko. Tas ir tas lielais mīnuss.” Pluss un mīnuss reizē ir iespēja būt pašam sev par priekšnieku. Problēmas tas rada vairākos aspektos: “Kompensāciju, prēmiju nav, slimības lapu nav. Ja es aizbraucu nodot asinis, man tā lapiņa, ko iedod apmaksātai brīvdienai, neko nedod.” Tomēr šaubu par to, ka izvēlēta pareizā profesija, liepājniekam nav. Viņš jūtas īstajā vietā, darot to, ko mīl.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Tver mirkļus caur objektīvu

Kategorijas