Rekurzeme.lv ARHĪVS

Pulksteņi rāda katrs savu laiku

JĀNIS GOLDBERGS

2016. gada 15. decembris 07:00

824
Pulksteņi rāda katrs savu laiku

Šogad Liepājas pilsētas centrs sāk atgādināt kādreiz populāro amerikāņu fantastikas filmu vairākās daļās – “Atpakaļ nākotnē”. Pulksteņi un laika tuneļi visriņķī, kas ved atpakaļ Liepājā, un, kā jau dullajam profesoram filmā, arī Liepājā pulksteņi rāda katrs savu laiku vai vispār stāv simbolisku butaforiju veidā – vēstot par kaut ko, kas bijis vai tikai būs.
Visas šīs laika spēles, protams, ir ar Ziemassvētku un Jaunā gada sagaidīšanas motīvu, bet māksla atstāj vietu redzējumam. “Šā gada jaunais motīvs pilsētas rotājumos ir laiks,” tā Liepājas Būvvaldes māksliniece Agita Ansule presei izplatītajā paziņojumā par rotājumiem. Atbildi, kāpēc tieši 2016. gadā pulksteņi tādā daudzumā parādās pilsētas ielās, taujājām A. Ansulei personīgi. “Ik pa laiciņam gribam ko jaunu. Bija piparkūku namiņi, bija citi rotājumi, bet tagad tēma ir pulksteņi, kas simbolizē laiku. Jaunajā gadā taču sākam skaitīt laiku no jauna,” saka māksliniece. Tā sapratu, ka īsta skaidrojuma, kāpēc tā ir tieši šobrīd, nemaz nav un, iespējams, tā arī labāk, jo tas rosina domāt.
Apstājoties pie Dzintara pulksteņa promenādē, laiks traucas atpakaļ par miljoniem gadu, bet, palūkojoties Liepājas Svētās Trīsvienības baznīcas tornī, tas steidzas par kādām minūtēm divdesmit. “Fazer” pulkstenis pie Gājēju ielas un “LMT” pulkstenis pie tirdzniecības nama “Kurzeme” atšķiras tikai par kādu minūti. Iespējams, par to minūti, kamēr nokļūst no viena līdz otram. Ir labi, ja kāds pulkstenis rāda pareizu laiku. Pie Latviešu biedrības nama veidojas tāds kā tunelis laikā uz pulksteni, caur kuru skatoties “Kursas Laiks” ievēro, kā divi “melnie Liepājas rudeņi” izraksta soda kvīti kādam tīri koptam kungam, kurš acīmredzot nebija īstajā vietā un īstajā laikā. Liepājas eglē sakārtie pulksteņi apstājušies katrs savā stundā, it kā papildinot, ka laikam nemaz nav nozīmes – Jaunais gads vai sods tik un tā pienāks. Pienāks ar Ziemassvētku vecīti un atlaidēm, ar jauniem likumiem un jauniem noteikumiem, un katram no mums pienāks laiks maksāt savā stundā.
Ja tā ielūkojas laikā kaut par 110 gadiem, tad bez ikgadējās uguņošanas un Ziemassvētku vecīša ir arī citas lietas pilsētā. 1906. gadā martā notiek pašvaldības vēlēšanas, kuras pārcēla, jo 1905. gadā pilsētā bija tāda jezga, ka neko ievēlēt nevarēja. Līdz Pirmajam pasaules karam Liepājas budžets ir vērtāks nekā šodien un cilvēkiem darba netrūka, tiesa, sodi bija jāmaksā Krievijas impērijas uradņikiem. 1916. gadā Liepājā saimniekoja vācieši, arī viņiem bija savi kārtībnieki. 1926. gads – liepājnieki prāto par brīvostu. Ieceri realizē 1931. gadā. 1936. gadā cilvēki priecājas jaunajā Liepājas Latviešu biedrības namā un iepērkas armijas ekonomiskajā veikalā (tagad TN “Kurzeme”), kas uzcelti gadu iepriekš. 1946. gads – čeka tvarsta tos, kuri sapņo par brīvu valsti vai vienkārši nav paspējuši tikt uz Zviedriju. Pilsētas centrā visi nami pazuduši. 1956. gads – uz Sibīriju vairs aktīvi nesūta, armijas vīri un čekisti nav pazuduši, bet par kārtību vairāk rūpējas padomju milicija. Čekā cilvēki nonāk, ja atklāti izrunājas. 1966. gadā PSRS Ministru Padome nolemj, ka no 1967. gada Liepājā būs jūras kara bāze un to slēgs tirdzniecības kuģiem, izņemot kravām no Kubas. 1976. gads – top jauns mikrorajons Pērkones kanāla malā un vēl aizvien sodi jāmaksā padomju miličiem. 1986. gads – Liepājā atdzimst Latvijas brīvības ideja. Linards Grantiņš, Raimonds Bitenieks un Mārtiņš Bariss dibina cilvēktiesību grupu “Helsinki 86”. Viņiem no kārtībniekiem tika nepajokam. Tāds laiks! 1996. gads – Liepājā atkal gudro par brīvostu. Pēc gada arī izveido Speciālo ekonomisko zonu. 2006. gads – piedzēries Gruzijas tankkuģa “Anna” stūresvīrs trāpa Karostas izgriežamajā tiltā un to pamatīgi sabojā. 2016. gads – nav kara posta, nav vāciešu vai krievu uradņiku, ir simtiem pulksteņu eglē un divi melni vīri laika tuneļa galā raksta soda kvītis. Tāds, lūk, mums laiks.