Rekurzeme.lv ARHĪVS

Logo

Laimonis Sīlis Latviju sauc par klaunu valsti un jūtas visam pa virsu

VALIJA BELUZA
Laikraksta arhīvs

2016. gada 22. decembris 07:00

1620
Laimonis Sīlis Latviju sauc par klaunu valsti un jūtas visam pa virsu

Jūrmalciema “Bārduļos”, kā tas nereti notiek trešdienās, smaržo pēc dūmiem. Zivju kūpinātājam Laimonim Sīlim nav laika dīkai pļāpāšanai. Ik pa brīdim jāsteidz apraudzīt, kā paša būvētajā kūpinātavā, kur agrāk rija atradusies, alkšņi, čiekuri, šķelda un uguns sadarbojas. Pieredze viņam jau trešajā paaudzē, visi zvejnieki vai izpalīgi bijuši: abi opji un omes, arī māte.
“Pats savulaik zvejoju. Bet šajā valstī viss iet uz galu: cilvēkiem nav naudas, par tirgošanās vietu Pētertirgū prasa drausmīgu cenu – trīsdesmit eiro, tāpēc no turienes aizgājām. Jāmetas būs uz leišiem, kuri uzskata, ka mūsu zivis garšīgākas. Viņiem viss uz elektrību, turpretī šīs kūpinātas uz ogli,” piekrastes vīrs ir atklāts. Ir izbraukāti arī gadatirgi, kur dažviet piecdesmit eiro par vietu prasa.

Zvejnieku apsteidz roņi un grunduļi
“Zivis šeit kūpinām dažādas, ko var noķert. Ar mencu ir čābiski, butes arī dabūjām tikai saldētas. Ko tas dod, ka tu ieej jūrā, divi, trīs pacēlumi, un tīkli jau noplēsti. Mīļie ronīši. Viņu ir šausmīgi daudz, ielien stāvvadā un izēd. Kas viņus ierobežos, paprasi Līdakam! Igauņi un zviedri jau laikam šauj, jo, kamēr nešāva, bija pavisam droši, brucinājās gar laivas bortu. Mencai un butei nav, ko ēst, tās kā zobeni – asaka, āda, un viss – sakarā ar agresīvajiem jūras grunduļiem, kas ēd visu – sākot ar bušu pamatbarību mīdijām un beidzot ar ikriem. Pataisi plēsoņas muti, un pilns ar asariem un zandartiem. Ja pārņems, jūra aiz grunduļiem paliks tukša. Viņi ir kārtām, šopavasar Jūrmalciema puikas ar stāvvadiem pāri par trīssimt tonnām izcēla. Augšā jūrā menca laikam vēl nav uz viņiem adaptējusies. Atceros, kad man te pretī jūrā bija stāvvads un pirmo noķēru, izvedu, visi vīri brīnījās, kas tā par zivi. Grunduļiem Ukrainā ir piemineklis uzcelts: kad bija golodomors un padomju vara atņēma visus sēklas graudus, ukraiņi ar šitiem izdzīvoja. Garšīgi vispār, bet man netīk krāmēties, jāfilē. Tie ienākuši ar gruntsūdeņiem. Melnajā jūrā pie upes ietekām, kur jaucas sālītais ar saldo ūdeni, šie dzīvo, trīs reizes gadā nārsto un savus ikrus sargā. Pirms trīs gadiem Berga bazārā pienāca klāt kungs no krievu vēstniecības, brīnījās, kur esam dabūjuši. Neticēja, ka mums Liepājā ir, cik uziet.”

Nav ekonomikas. Kam tad ministriju?
Pirms atbildēt, pēc kurām zivīm lielākais pieprasījums, Laimonis sarkastiski iesmejas: “Neiet runa par mūsu zemi, tās dēļ rīkli pārgrauzīšu, bet šitā klaunu valsts – pilnīgi garām! Kuģus sagriež Eiropai, simt punkti, ka pārdeva atpakaļ mencu limitus. Nākamajā dienā pa “Panorāmu” aizgāja skaists pantiņš, ka Baltijas jūras menca ir indīga. Un – stop! Brīnos, cik latvietis var būt tups, viņš paskatās “Panorāmu” un tai svēti tic. Nedomā ar savu galvu. Pieņēma tādu budžetu – kāda man var būt cieņa pret šo valsti! Murgs! Viņi tur augšā dzīvo savu dzīvi. Ja nobendēs pēdējos mazos uzņēmumus, no kurienes nāks nodokļi? No sodiem vien dzīvos? Es neesmu tirgotājs. Man nav nekāds uzņēmums, esmu tāpat – pa virsu. Ar šo valsti ielaisties negribu, esmu jau tik daudz apdāvinājis, ka rokas vairs neceļas. Pa televizoru klārē: ekonomika pārkarsīšot. No kā? Mums vispār ekonomikas nav, priekš kam tāda ministrija vajadzīga? Pats esmu bez zemes, pasaulei pa virsu skaitos, man pat mašīnas nav. Ar mātes trīsdesmitgadīgo auto ripinu,” zvejnieku dzimtas pārstāvis neslēpj piktumu uz politiķiem, lēmējiem.

Pats taisa laivas un uz pensiju necer
Laimonis Sīlis ir vietējais jūrmalciemnieks, tēva mājas “Uldriķi” no bankas nopircis kāds latvietes un vācieša pāris. Laimonis pats dzīvo Liepājā, bet “Bārduļos” – viņa māte un meita, kad ir dzimtenē.
“Kristīne strādā Vācijā, bez pavasara mājās nebraukšot. Ko citu darīt – Mākslas akadēmiju pabeidza, bet studiju kredīts jāatmaksā.”
Tikmēr atkal laiks pacilāt kūpinātavas vāku un apraudzīt, vai uguns vimbas un asarus nav pie rāmja pierāvusi klāt. Nav vienas formulas, cik ilgi zivis jādūmo līdz gatavībai – no divdesmit minūtēm līdz stundai. Tas atkarīgs arī no vēja, gaisa temperatūras. Pa vasaru iet raitāk. Līdz divpadsmit kūpinājumiem var vienā dienā.
Smagais rāmis ar sietu tikai divatā paceļams, tāpēc kaimiņš no Auzuciema atnācis palīdzēt. Nojumē jau sagatavota nākamā – karpu – porcija, un nēģus jāsteidz likt uz restēm. “Nēģu laiks it kā ir, bet tos brakoņjeri ķer. Nēģim vajadzīgs nelaiks – tumša nakts, vēji un kārtīgs ūdens līmenis upītē. Skumbriju, foreli iepērkam. Stintēm pašu jūrā netiek klāt dēļ vēja. Puikas starp tiem vējiem puskālu bija dabūjuši. Vismaz trīs dienām rāmām jābūt. Menca pie krasta ilgi nav bijusi,” zina Laimonis, jo pats 13 gadu jūrā gājis
“Uztaisīju laivu, tā vēl tagad ir kāpā. Kad to nodauzīja, uztaisījām vēl vienu no tukšas čaumalas. Tagad taisīšu trešo, čaumalu man pirms diviem gadiem uzdāvināja uz Zvejnieku svētkiem. Reversi savākti, jāsāk dot virpotājam, kas jāvirpo. Būs universāla laiva, luču murdus pacilāt, bet uz tīkliem ne. Ko citu darīs? Gar gružkastēm neiešu, vienalga, kāda vara nāk. Man te sava galdniecība. Ceru, ka nepazudīšu. Vaira Vīķe-Freiberga, ko ieveda Saeima kā lellīti, saka: ja nebūtu Kanādas pensijas, nebūtu, no kā dzīvot. Bet, re, Uldim Vanagam ir deviņdesmit eiro. Es padomju laikos šoferēju, bet uz pensiju nemaz neceru: tiem, kas sēd Saeimā, būs, ne jau mums.”
L. Sīlim ir plāns arī normālu ceļa rādītāju uz “Bārduļiem” drīzumā uztaisīt. Ar jūras bāku no nerūsošā tērauda uz akmens un, protams, pašu Neptūnu.
+ 1
Kategorijas

Kategorijas