Mežkopja dzimtas rūdījums

2016. gada 22. decembris 07:00

316

Līdz Nīcas autobusa galapunktam, tad pa ceļu uz Sikšņiem līdz meža vidum, Iveta Amere nosauc orientierus, lai atrastu viņas vecāku mājas “Meldri”, kas 1938. gadā būvētas kā mežsarga kordons. Viņas māmuļa Mirdza Kalneniece šogad atzīmējusi 85. jubileju un vecumdienas vada gana apmierināta.
“Nekādu problēmu, mani apkalpo. Padaru sīkos darbiņus, šogad kompotējām ābolus, taisījām dažādus biezeņus. Man ir avīzes un televizors, kurā labprāt skatos informatīvās un zinātniskās pārraides,” optimistiskā noskaņojumā “Kursas Laiku” sagaida ņiprā kundze.
Kad slidens, laukā viņa neiet pat ar nūju: ka neapkrīt. Bet līdz vīra Oļģerta Kalnenieka aiziešanai Mūžībā dūšīgi strādājusi. Pietrūkstot vīrieša rokām, saimniecība sašaurināta, kūtī tikai mini vistiņas.

No sporta pulciņa
līdz ciema padomei
“Meldros” Mirdza Kalneniece mīt kopš 1961. gada. “Kad vīra vecāku saimniecību kara laikā nopostīja, viņi atnāca uz mežsargu māju. Oļģerta tēvs bija mežsargs, viņš pats, es un tāpat mūsu vienīgā meita Iveta.”
Mirdzas Žodziņas dzimtā puse ir Medze, Kapsēde. Pabeigusi Liepājas 1. vidusskolu, jauniete strādājusi par sporta pulciņa vadītāju Plocē un atceras, ka pēc Staļina nāves visur skanējuši fabriku signāli, citi raudājuši, bet viņa – ne.
“Nez, kā mani ieraudzīja, paņēma rajona sporta komitejā un tad nosūtīja “stiprināt vietējos kadrus”. Sūnākslis nonāca Kalnišķos, bet es – Otaņķos, kur tiku ievēlēta par Otaņķu ciema padomes priekšsēdētājas vietas izpildītāju. Pēc kursiem Nīcā no 1954. līdz 1961. gadam nostrādāju par Otaņķu ciema padomes priekšsēdētāju. Vara it kā bija, bet – nekādas teikšanas: viss, arī budžets, nāca no augšas. Mūsu algas sarakstā bija bibliotēka, tautas nams un mēs ar sekretāri.”
Salīdzinot ar mūsdienām, kolhozos “Zelta zvaigzne” un “Arājs” valdījusi lielāka dzīvība – darba pieticis visiem un tukšu māju nav bijis. Cilvēki nav sabotējuši, centušies pildīt normas un gada sapulcē lēmuši, cik par izstrādes dienu maksās. Slaucējas piemājas lauciņos audzējušas lopbarību – lai izslaukumi augstāki.
Ciema padome nodarbojusies ar izziņu izsniegšanu, iedzīvotāju pierakstīšanu un izrakstīšanu, karavīru uzskaiti, veikusi dzimtsarakstu nodaļas funkcijas, organizējusi sēdes un sesijas.

Liktenis – atkarīgs no
vietvaras cilvēcības
“Jā, partijā biju. Kāda tur pārliecība, ne pionieros, ne komjauniešos līdz tam neiestājos, tomēr Plocē mani Rudenko smuki pierunāja. Kompartijai vajadzēja pildīt biedru skaita plānu, un man toreiz bija tikai divdesmit divi gadi.”
Mirdza Kalneniece labi atceras 1949. gadā izvesto cilvēku atgriešanos ap 1957. gadu. “Tiks atpakaļ savās mājās vai ne, bija atkarīgs no kolhozu vadības. Mums tolaik Embūtnieks bija priekšsēdētājs. Represēto mantas bija izvazātas, taču vietējās varas attieksme bija cilvēcīga. Lielsaimnieku mājās iemitinātajām slaucējām sameklēja dzīvokļus citur un atgriezušos ielaida atpakaļ savās mājās.”
Bijis sāpīgi skatīties uz diviem veciem cilvēkiem, kuri agrāk diezgan lepni dzimtenē dzīvojuši, bet no Krievijas atbraukuši tikai ar koferi rokās un nu gulējuši uz sanaglotām stalažām. “Mājas bija kļuvušas par kolhoza īpašumu, bet Ažēniem ar Ministru Padomes rīkojumu tās atdeva: viņš un sieva bija Sibīrijā ļoti labi strādājuši un tur ieredzēti,” atminas Mirdza. 1949. gadā deportāciju piedzīvojis viņas vectēva pusbrālis Kapsēdes pusē. Pēc atgriešanās no izsūtījuma kolhozs viņu ielaidis savā mājā kā īrnieku. Cietuši arī radinieki, kuriem atņemta zeme.
“Latvijas brīvvalsts laikā radinieku saimniecībā strādāja abi vecāki un dēls. Neko nesvinēja, nekur nepiedalījās, bija melna darba rūķi. Tehnikas tolaik nebija, visu darīja ar rokām, uzcēla jaunas kūtis. Protams, bija viņiem palīgi – gājēji, dieninieki, puiši un meitas, gani, bet ēst tiem deva ļoti labi. Kad ienāca vācietis, dēlu mobilizēja leģionā.” Staļina laika varu Mirdza raksturo kā ļoti represīvu un netaisnīgu.
Pašas vecākiem piederējuši 18 hektāri zemes, viņi palikuši neskarti. “Saprotu, ka viss bija atkarīgs no vietējās varas. Jo dažā vietā neizveda nevienu cilvēku, kamēr citā – daudzus. Otaņķos viens tika norīkots šķūtīs – transportēt izvedamos. Nabadzīgais vīrs, četru bērnu tēvs, neveiksmīgi pajokoja: viņš, lūk, vedot šos, bet kurš tad vedīšot viņu? Par mutes palaišanu tad arī izpelnījās to pašu likteni.”

Izredzēto satiek
motociklistu kursos
Par Hruščova atkusni sauktajā periodā varējuši mazliet uzelpot, izpausties nacionāli, ne nu gluži Jāņus svinēt, bet zaļumballes ap to laiku rīkot. “1955. gadā kukurūzas bums bija. Lielais plāns uzlikts, pieredzes nekādas, sēja, kur pagadās. Par to, ka kukurūzu pavirzījis simts kilometru uz ziemeļiem, Hruščovam iedeva medāli. Lopkopībai noderīgā zaļbarība Otaņķu pusē ne visur labi auga. Aplamība bija tajā, ka visu diktēja rajons.”
Jaunā ciema padomes priekšsēdētāja mitusi “Krūzēnos” – ciema pārvaldes ēkā. “Viss bija apnicis. Kad vēl uzbāza partijas sekretāra amatu, bija jau par daudz,” Mirdza pamato, kāpēc vairs nav kandidējusi.
Likteņa lemtais satikts motociklu vadītāju kursos: “Konstitūcijas dienā 5. decembrī Oļģerts mani atveda uz šīm mājām, lai iepazīstinātu ar vecākiem, brāļiem un māsām. Bet viņi jau iepriekš bija par mani noskaidrojuši. Nodraudzējāmies vairāk nekā gadu un sarakstījāmies ciema padomē.”
Līdz meitas piedzimšanai jaunā vedekliņa strādājusi par kadru inspektori Nīcas sovhozā un visu dienu bijusi prom, tāpēc domstarpībām nav atlicis laika. Apmaksāts dekrēta atvaļinājums tolaik bijis septiņdesmit piecas dienas, Mirdzu neviens darbā nav dzinis, turklāt nav bijis, kam mazo pieskatīt: vīra vecāki pārcēlušies uz nopirkto māju “Rolavi”. Oļģerts strādājis par mežsargu, bet viņa dzīvojusies pa mājām teju līdz atvasītes skolas gaitu sākumam.
Diži izvērsties nav varējuši, jo iemērīti tikai 0,25 hektāri zemes. “Drīkstēja turēt vienu govi un aitu vai cūku. Ja gribēji pieaudzēt jaunlopu, vajadzēja vetārsta izziņu, ka vecā govs slima. Savu zemīti gan varējām apstrādāt ar dienesta zirgu. Traks laiks bija! Veikalos ne vairs godīgi gaļas, ne miltu. Caur vecu pazīšanos dabūjām kviešus “Zelta zvaigznē” un braucām bīdelēt mannu, lai bērnam ir, no kā putru izvārīt. Pie veikala “Kurzeme” auzu pārslas deva pa divām paciņām, rinda stundas garumā. Pat dēļ prjaņikiem, vienīgās preces kulinārijas veikalā, cilvēki stāvēja rindā. Baltmaizes nebija, tie, kam bija māga slima, varēja dabūt pa vienam kukulītim pelēkas maizes, pārējie iztika ar diezgan sliktu rupjmaizes ķieģelīti.”
No meža maiņas –
saimniecības maiņā
Brežņeva laikos ierobežojumi mīkstinājušies, tomēr vara raudzījusies, lai tik kāds bagāts nepaliktu. Siltumnīca līdz 25 kvadrātmetriem, ne vairāk! Ja kāds nosūdzējis, ciema padome likusi liekos lopus likvidēt.
Kad meita apmeklējusi Nīcas vidusskolu, Mirdza trīs gadus neklātienē mācījusies Mežsaimniecības ministrijas organizētos mežsargu kursos un ieguvusi iecirkņa meistara apliecību. “Kur citur lai cilvēks, mežā dzīvojot, strādātu? Vienubrīd braukāju uz sovhoza centru; kad autobuss aizgājis, šlepē nu mājās četrus kilometrus kājām no Nīcas galapunkta.”
Jaunajai speciālistei iedalīts pamatīgs apgabals – tūkstoš divsimt hektāru ap Slamstiem. Nācies rūpēties par cirsmu sagatavošanu, izstrādāšanu un kopšanu noteiktā termiņā. “Bija jāstāda mežs, jākopj tās kultūras un jāapsargā no ugunsgrēkiem. Pēc Jāņiem skraidījām melnu muti pa vīra un manu apgaitu, skatoties, kur atstāts ugunskurs. Visu dienu svaigā gaisā. Citreiz tu pārnāc mājās ap sešiem un vairs nav spēka. Pasēdi, uzēd un – aiziet uz nākamo maiņu, jo lops taču grib ēst,” atceras Mirdza Kalneniece.
Savā apgaitā nostrādājusi divdesmit vienu gadu, apkārtni iepazinusi gandrīz pa kvadrātmetram un par mežu interesējas vēl šodien. Pēc aiziešanas pensijā abi mežinieki apgaitu nodevuši meitai Ivetai, kura bija pabeigusi Mežsaimniecības fakultāti Lauksaimniecības akadēmijā un tur ar nākamo dzīvesbiedru iepazinusies. Pirms augstskolas viņa saņēmusi norīkojumu no Liepājas MRS. Pēc augstskolas absolvēšanas Nīcā brīva vieta neatradās, toties tikusi Vaiņodes mežniecībā.
“Sešus gadus kopā ar vīru Ivaru Ameru tur nostrādājām. Ivars par mežsargu, es par mežziņa vietnieci, tad atnācām šurp. Sekoja visādas reformas, un tagad esam mežziņi. Kaut arī mežā izaugusi, sākumā tēvam un mammai padomu prasīju. Uzraugu desmit tūkstošus hektārus mežu Nīcas pagastā un datubāzi, reāli arī diezgan daudz pa mežu jābrien. Mans darbs atšķiras no vecāku, jo tagad ir gan privātie, gan valsts meži. Pārkāpumi, sūdzības un kuriozi. Piemēram, viens īpašnieks sastāda priedītes pa robežu, bet otram tur taisnākais ceļš uz jūru, tas rauj ārā. Pirmais stāda atkal atpakaļ,” pasmaida mežinieku dinastijas turpinātāja.
Ameru atvases Līga Madara un Aiva Inga vēl mācās Nīcas vidusskolā un nākotnes profesiju nav izvēlējušās. “Mežs tā kā patīk, bet arī baida. Talanti viņām dažādi, tomēr īpaši neizskatās, ka būs mežkopes,” domīgi nosaka Iveta Amere, Dienvidkurzemes virsmežniecības Nīcas apgaitas mežzine.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Mežkopja dzimtas rūdījums

Kategorijas