Maķedonijas kalnus kompensē jūra Liepājā

2016. gada 22. decembris 07:00

274

Maķedonijas kalnus kompensē jūra Liepājā

Kad Laura uzvedusi maķedonieti Jordanu baznīcas tornī, lai parādītu Liepāju no augšas, vīra acis meklējušas kalnus. Kā, nav neviena? Vēl viņu te pārsteidzis nelielais iedzīvotāju blīvums.
Dienas vidū, kad “Kursas Laiks” apciemo Nikolovus, bez vecākiem mājās ir tikai divus mēnešus vecais Stefans un no patversmes paņemtā kaķenīte Simba. Piecgadīgā Dafina devusies uz bērnudārzu “Delfīns”, bet septiņgadīgais Ognens – uz skolu. Fonā tobrīd skan mierīga maķedoniešu tautas mūzika, bet no rīta klausījušies “Līvus”.

Stacija diviem
Ar nākamo dzīvesbiedru Laura Lauberga iepazinusies Maķedonijā, 2007. gadā tur bijusi brīvprātīgā darbā. Prilepā viņa iesaistījusies nevalstiskās organizācijas aktivitātēs: tulkojusi, palīdzējusi organizēt pasākumus. Eiropas Savienības (ES) programma nodrošinājusi kabatas naudu un ikdienas izdevumus. “Braucot uz Grieķiju, man bija jāpārsēžas Velesā, kurā dzīvoja Jordans. Gaidīju vilcienu, kurš kavējās piecas stundas. Redzot, ka tik ilgi sēžu, viņš apjautājās, vai neesmu apmaldījusies un vai nevajag palīdzēt. Uzcienāja ar kafiju un apelsīnu. Apmainījāmies ar telefona numuriem,” atceras Laura Lauberga-Nikolova. Abi komunicējuši angļu valodā, meitene sākumā bijusi piesardzīga, taču piecos mēnešos brīvprātīgās darbā bijuši vairāki randiņi.
To, ka grib būt kopā, abi sapratuši no pirmā acu uzmetiena. Liepājniecei atgriežoties mājās, pārim bijis pārbaudes periods – vai attiecības izturēs. Braukuši ciemos viens pie otra, līdz nolēmuši, ka vienkāršāk būtu Laurai pārcelties uz Maķedoniju. Strādājot dzelzceļa transporta loģistikas jomā un vadot vienu no Maķedonijas dzelzceļa rajoniem, Jordans Nikolovs šīs valsts kontekstā pelnījis labi.

Vienā dienā izlemj pārcelties
“Pārvedu meiteni mājās un iepazīstināju: tā ir Laura. Mana ģimene priecājās,” savu versiju Jordans izstāsta tīrā latviešu valodā, kaut gan Latvijā ir tikai divus gadus un deviņus mēnešus. Savukārt latvietei maķedoniešu valodu apgūt nav bijis grūti, jo tā pieder dienvidslāvu valodu grupai. Rakstībā tā pati – kirilica.
Lai ES kandidātvalstī uzturētos likumīgi, vajadzējis domāt par dokumentu nokārtošanu un nolēmuši apprecēties. Pieprasīts dokuments, kādu Latvijā neviena institūcija nevar izsniegt. Laurai vajadzējis pierādīt, ka nepastāv likumīgs šķērslis laulībām: nav precējusies, nav tiesāta un nav uzsākta izmeklēšana. Palīdzējis Latvijas goda konsuls, ko Ārlietu ministrija pilnvarojusi izdot minēto apstiprinājumu.
Ikgadējā uzturēšanās atļaujas atjaunošanas procedūra bijusi pavisam vienkārša. “Maķedonijā pārsvarā precas baznīcā, bet mēs tikai sarakstījāmies,” teic Nikolovi, abiem šīs bijušas pirmās laulības.
Organizācija, kurā Laura agrāk bijusi brīvprātīgā, ik pa laikam piedāvājusi viņai novadīt seminārus, apmācības. Ognens un Dafina jau apmeklējuši bērnudārzu, kad dažādu iemeslu dēļ briedusi doma par dzīvesvietas maiņu. “Četrdesmit gadu dzīvoju vienā vietā, apnika,” pasmejas Jordans un piebilst jau nopietnāk: “Nepatika Maķedonijas politika, kas jaucās visās sfērās, arī ģimenes dzīvē. Vienu dienu atgriezos no darba un teicu: viss, pārceļamies uz Latviju!”

Ģimenē runā divās valodās
Sākumā mituši pie Lauras mammas, kura jau sen gribējusi, lai meita atgrieztos. Tad par Maķedonijā pārdotā mitekļa naudu ģimenes galva iegādājies trīsistabu dzīvokli Republikas ielā.
“Mamma tobrīd bija skolotāja 5. vidusskolā, apsolīja man palīdzēt atrast darbu, esmu beigusi Pedagoģijas akadēmiju. Mēs ar bērniem atbraucām ātrāk, jo 1. septembrī bijā jāsāk strādāt. Sākumā dabūju pusslodzi, pēc gada jau pusotru,” stāsta vēstures pasniedzēja.
Gribēdams līdz galam izstrādāt pensijai nepieciešamos piecpadsmit darba stāža gadus, dzīvesbiedrs dzimtenē aizkavējies uz sešiem mēnešiem. Liepājā ierodoties, viņa prioritāte bijusi latviešu valodas apguve. Apmeklējis patvēruma “Droša māja” organizētos kursus trešo valstu pilsoņiem, pašlaik mācās pašvaldības apmaksātos valsts valodas kursos un tēmē uz C līmeni. Maķedonietis spriež, ka šeit dzīvojošie cittautieši tāpēc necenšas apgūt latviešu valodu, ka viņiem nav motivācijas. Pats pārliecinājies, ka vieglāk atrast darbu, ja zini krievu, nevis latviešu valodu.
Laura un Jordans sarunājas maķedoniski, tā pieraduši, sešus gadus dzīvojot Maķedonijā, bet bērniem no pirmās dienas māca abas valodas. Vecākajai atvasei 5. vidusskolā mīļākais mācību priekšmets ir tieši latviešu valoda.
“Strādāju par pavāru, bet nepatika. Maksājot divus eiro stundā, no manis gaidīja, lai strādāju trīs dienas pa piecpadsmit stundām. Tad taču nevar redzēt ģimeni! Pēdējos trīs mēnešus bija līgums uz pusslodzi, bet sakarā ar gaidāmajām sociālā nodokļa izmaiņām man pateica – vairāk ne,” par to, kā šķīries no restorāna, stāsta ārzemnieks ar pastāvīgās uzturēšanās atļauju. Vecāki viņu nav apciemojuši, tikai brālis Deans ar savu ģimeni, un vasarā te jutušies gana komfortabli.

Novērtē Latvijas skaistumu
Latvijā nav kalnu, toties ir jūra, uzsver Jordans. 2008. gada martā, kad pirmo reizi ciemojies pie draudzenes Liepājā, staigājuši pa pludmali, Ziemeļu molu, kur dienvidnieku pārsteidzis ļoti aukstais un spēcīgais vējš. Tagad viņš gandrīz katru dienu gar jūru kājām staigājot vai aši braukājot ar velosipēdu. Skaisti, viņš atzīst, īpaši labi jūtoties Bernātos, jo tur “ir mazliet pakalni”, un “Beberliņos”.
Jordanam ļoti patīk Liepājas Simfoniskais orķestris, uz koncertiem bijuši vairākas reizes. Reizēm gan pietrūkstot maķedoniešu klasiskās mūzikas “dzīvajā”. Par teksta saprašanu teātrī maķedonietis vēl nevar spriest, jo līdz šim apmeklēta tikai kustību izrāde “Indulis un Ārija”.
Kuldīgā sajūsminājusi skaistā vecpilsēta, senais tilts un rumba. Paticis arī Rīgas centrs, Rundāle, Talsi, Ventspils, Ēdole un Bauska. Ļoti griboties pabūt Siguldā un Jūrmalā.
Jaunais vīrietis priecājas, ka latviešu valodu saprot arvien labāk, ko veicina grāmatu lasīšana. “Gribu iegūt augstāku valsts valodas prasmes līmeni, lai Liepājas Universitātē kultūras programmā studētu vācu valodu. Man jau ir Skopjē bez maksas iegūta augstākā izglītība, pabeidzu Svētā Kirila un Metodija universitāti. Filozofijas fakultātē bija nozare “Miera un drošības institūts”. Latvijā man studijas nebūs par maksu, jo man ir arī Bulgārijas pilsonība, kas ir Eiropas Savienības dalībvalsts.”

Ciena lauku maizi un futbolu
Līdz šim te ģimeni ar savu algu uzturējusi galvenokārt Laura, tagad viņa ir bērna kopšanas atvaļinājumā – rūpējas par Liepājā dzimušo Stefanu. Pusotru gadu jostas būs jāsavelk ciešāk, spriež dzīvesbiedri, bet nekreņķējas. Mājās speciāli nav televizora, laiks paiet ar bērniem – zīmējot, griežot, līmējot. Kopā darbošanās jau ieliek to gudrību, atzīst vecāki.
Jordana pienākums ir aizvest meitu uz dārziņu, pavadīt dēlu uz nodarbībām Jaunatnes centrā un abas atvases sagaidīt. Par ēdieniem ģimenē nav domstarpību, tie abās zemēs daudz neatšķiras. Vienīgi krējumu un mērces Maķedonijā lieto krietni mazāk. “Viņiem ir arī rasols, tikai to sauc par krievu salātiem. Tur biežāk cep pīrāgus un vairāk lieto dārzeņus. Iecienīts ēdiens ir ajvars – grilēti un samalti pipari,” salīdzina Laura. No latviešu ēdieniem Jordanam vislabāk tīk tirgū pirktā rudzu un saldskābmaize. Alu iedzerot pāris reizes gadā un izvēloties “Bauskas tumšo”.
Sajūtu tekstūrā ārzemnieks iezīmē vēl dažas atšķirības: “Maķedonijā visur ir lielāks troksnis un burzma, ļaudis temperamentīgāki. Tagad, ciemojoties dzimtenē, troksnis pat mazliet traucē. Te daudziem patīk hokejs, bet es labprātāk aizeju uz futbola spēli stadionā. Šogad iepazinos ar spēlētājiem no Horvātijas, Maķedonijā visi saprot serbu un horvātu valodu. Baznīcas gan abi skatījām kā kultūras un arhitektūras objektus. Pirmajās dienās nespēju Liepājā orientēties, uzkāpām Svētās Trīsvienības tornī, lai redzētu pilsētu no augšas. Neviena kalna!”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Maķedonijas kalnus kompensē jūra Liepājā

Kategorijas