Motorolleri, kobras sirds un divmetrīgi makaroni

2016. gada 22. decembris 07:00

Lejasciemieši Inga un Jānis Nagļi kopā ar draugiem – vēl trīs ģimenēm – pirms pāris nedēļām atgriezās no četrpadsmit dienu ilga ceļojuma pa Vjetnamu. Jau vienpadsmit gadus šī draudzīgā komanda kopīgi dodas iepazīt kādu no pasaules eksotiskajām valstīm.

Mainās sākotnējais priekšstats
Pirms došanās ceļojumā Jānis pārlapojis aprakstus par Vjetnamu, tomēr klātienē radies absolūti pretējs priekšstats. “Tā nebija tā Vjetnama, ko biju iedomājies. Vjetnamieši uzskata, ka viņi tūkstoš gadus ir karojuši ar Ķīnu, simts gadus ar frančiem, bet divdesmit gadus piedzīvojuši visbaismīgāko karu ar Ameriku. Tas, ko redzēju Hanojas Vēstures muzejā, radikāli mainīja manas domas par Amerikas Savienotajām Valstīm. Tā, kā amerikāņi tika izrīkojušies ar vjetnamiešiem, var izrīkoties tikai zvēri. Kā varēja tā rīkoties, uzskatot sevi par visvarenajiem pasaulē? Bija grūti valdīt asaras. Joprojām ķīmisko ieroču pielietojuma rezultātā Vjetnamā dzimst bērni ar dažādām anomālijām. Apmeklējām pansionātu, kurā dzīvo un strādā izdzīvojušie cilvēki – invalīdi. Muzejā un pansionātā redzēto nevar aizmirst. Tas ir briesmīgi,” Jānis ar pūlēm apvalda emocijas.

Visi – dzimuši šumaheri
Vjetnamu viņš dēvē par motorolleru zemi. “Šķiet, ka Vjetnamā visi ir dzimuši šumaheri. Pats pie automašīnas stūres pārvietoties pa Hanojas ielām es tomēr neriskētu, jo nekur tālu neaizbrauktu. Hanojas ielās ir nenormāla satiksme! Pārkārtošanās no vienas braukšanas joslas uz otru, braucot aptuveni ar 30 kilometriem stundā, notiek pēc katra ieskatiem. Braucēji nemitīgi mainās, visapkārt skan signāli – īsts juceklis, tomēr nevienu avāriju ieraudzīt neizdevās. Izrādās, lai iegūtu autovadītāja tiesības, jāievēro viens nosacījums – jābūt 16 gadus vecam un jāsver 45 kilogrami. Svaru apšaubu, jo vjetnamieši, īpaši sievietes, ir maza auguma, kalsni. Kur var būt tie kilogrami? Mēs starp viņiem jutāmies kā gigantiskie kingkongi. Ar motorolleriem vietējie ved visu. Redzēju, kā var aizvest septiņas alus kastes, lielu stikla gabalu. Ir, kas pamanās ar vienu motorolleru braukt trijatā un pat četratā. Ir tādi, kuri vienlaikus brauc, pārvietojas no joslas joslā, ēd un vēl spaida mobilā telefona pogas, sūtot īsziņas,” Jānis nebeidz brīnīties. Izbrīnu radījusi ne tikai šī juceklīgā pārvietošanās, bet arī pārapdzīvotība, jo tikai Hanojā vien ir septiņi miljoni iedzīvotāju. Vjetnamā – 89 miljoni, lai gan valsts teritorija ir salīdzināma ar Vāciju.

Stundas skaita uz priekšu
Bijusi iespēja salīdzināt valsts ziemeļu un dienvidu daļu. “Ielidojot ziemeļu daļā, gaisa temperatūra bija plus 22 grādi, bet Hošiminā jutāmies kā pirtī – karsts, mitrs. Bet pie klimata un arī laika starpības pierod. Amerikā stundas skaitām atpakaļ, taču Vjetnamā – piecas stundas uz priekšu. Lai aklimatizētos jaunajos apstākļos, man bija vajadzīga nepilna diena. Vjetnama ir skaista zeme, kur dzīvo ļoti draudzīgi, sirsnīgi, izpalīdzīgi cilvēki. Tūristiem nav jāuztraucas, naktī pastaigājoties pa pilsētas ielām. Nekur neizjutām nekādas agresivitātes pazīmes, kā ir bijis citviet,” salīdzina Jānis.
Viņš ar sajūsmu stāsta par Vjetnamas ziemeļu daļā skatīto Halongas līci, kas tiek uzskatīts par pasaules brīnumu un 1994. gadā ir iekļauts UNESCO sarakstā. Ar līci saistās sena teika par pūķi, kurš laikā, kad veidojusies Vjetnamas valsts, devies aizstāvēt vjetnamiešus pret iebrucējiem. Pūķis cīņā uzvarējis, bet arī pats zaudējis spēkus un nogrimis Halongas līcī, viņa aste tagad veido daudzās nelielās kaļķakmens salas.
Valsts dienvidu daļā Jānim atmiņā visspilgtāk palikusi Mekongas upes delta, jo tur bijusi iespēja izbaudīt Vjetnamas lauku dzīvi, kā arī nobaudīt vietējo produkciju. Būts arī tā sauktajā vjetnamiešu Šveicē jeb valsts kalnainajā daļā. “Vjetnamā ļoti dārga ir zeme, tāpēc iedzīvotāji mājas būvē šauras, garenas, vismaz četros stāvos. Toties degviela litrā maksā aptuveni 60 centus. Par mazu naudu var nopirkt kvalitatīvu apģērbu. Vjetnamā ir tāpat kā pie mums – tie, kuri grib strādāt, strādā un dzīvo ļoti labi, jo ar 200 dolāriem var iztikt. Kuri negrib – tie dzīvo būdiņā un ubago. Vjetnamā var nelauzīties ar angļu valodu, jo elementāro visi saprot krievu valodā. Bija patīkami, ka vjetnamieši zina, kas ir Baltija, kur atrodas Rīgā. Viņi, būdami budisti, ir piedevuši amerikāņiem. Vjetnama nekādā gadījumā nav naidīga valsts,” apliecina Jānis.

Kobras asinis un kafija
“Redzot vjetnamiešu pārtikas ražotnes un ēstuves, mūsu Pārtikas un veterināro dienestu pārņemtu šausmas, bet – nekādu problēmu,” apliecina Jānis. “Vjetnamieši lielākoties ir veģetārieši, jo daudz ēd dārzeņus, lai gan tur ir arī cūkas, vistas un cita gaļa. Viņu barība ir viegla, bet ēd viņi daudz. To izjutām arī mēs, kad vienā ēdienreizē tika piedāvāti septiņi ēdieni. Visi garšīgi, paši gatavotāji nāk un interesējas, kā mums garšo. Bija nepieklājīgi atstāt uz šķīvja. Vēlāk, kad nedēļu dzīvojām pie Dienvidķīnas jūras un visu laiku ēdām vienā ēstuvē, lūdzām, lai ēdienu ir mazāk. Mums bija iespēja nobaudīt vjetnamiešu tradicionālo dārzeņu zupu, kurā ir divus metrus gari makaroni. Viņi paši tiek ar tiem galā ātri, bet man tas bija sarežģīti. Atliku malā irbulīšus, ņemot talkā dakšiņu, bet arī tā šo procesu vieglāku nepadarīja. Bija iespēja izbaudīt arī visdažādākās jūras veltes. Vjetnamieši zivis gatavo bez garšvielām. Tās bagātīgi tiek piedāvātas atsevišķi, lai katrs varētu izvēlēties sev tīkamākās. Ēdieni Vjetnamā ir ļoti stipri. Iepriekš nekur citur nebiju izbaudījis tik garšīgas, acu priekšā izspiestas sulas no augļiem,” sajūsmināti stāsta ceļotājs.
Viņš novērojis, ka vjetnamieši kafiju no mazām tasītēm tradicionāli dzer tikai rītos. “Neesmu kafijas dzērājs, bet pagaršojot pārliecinājos, ka tā tur ir nenormāls koncentrāts! Interesanti, ka kafijas pupiņas ļauj apēst ziloņiem un vēl citiem dzīvniekiem. Tad izkaltē šo dzīvnieku mēslus un gatavo kafiju. Protams, tā nenotiek ar visām kafijas pupiņām. Restorānā redzējām, kā tiek nogalināta kobra, lai no tās ceptu kotletes, kā arī no tās tika iztecinātas asinis. Tūristiem tika piedāvāta iespēja izdzert glāzīti ar kobras asinīm, tām uzdzerot glāzīti degvīna. Tad kobru pāršķēla, izņēma vēl pukstošo sirdi un lika apēst, atkal uzdzerot degvīnu. Tas notiek pēc pasūtījuma. Man kļuva žēl kobras un nebija pieņemami,” Jānis noskurinās.
Norēķināšanās notikusi galvenokārt dolāros, lai gan pretī ņemti arī eiro un dongi. Viens dolārs ir 23 500 dongu. Jānis smejas, ka, izmainot 100 dolārus pret dongiem, vienā mirklī kļuvis par divkāršu miljonāru.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Motorolleri, kobras sirds un divmetrīgi makaroni

Kategorijas