Pilis brūk un atdzimst

2016. gada 29. decembris 07:00

2566

Piļu, muižu, muižiņu Latvijā netrūkst. Arī tepat Liepājā un apkaimē tādas ir. Citviet palikušas tikai drupas. Pēdējos 25 gados viss bijis atkarīgs no īpašnieka un viņa vēlmēm. Lai arī daudzi liela bagāto iespējas, praksē redzams, ka nereti valsts un pašvaldību īpašumā esošās pilis saglabājušās labāk.

Noteicošais pils vai muižas pastāvēšanā ir nevis īpašnieks, bet gan funkcija, uzskata Valsts pieminekļu aizsardzības inspekcijas Kurzemes reģionālās nodaļas vadītāja Elīna Orna.
“Tas, vai pils tiek saglabāta, atkarīgs galvenokārt no tā, vai tajā vispār kaut kas notiek. Ārkārtīgi svarīgi ir, lai šādā ēkā būtu apkure, bet tas iespējams vienīgi tad, ja ēkai ir sava funkcija. Ēkai ir jādzīvo sava dzīve, un tad arī bojāšanās nenotiek,” pauž speciāliste. Jautāta, vai ir kāda nozīme īpašniekam, E. Orna pauda, ka katrā īpašnieku grupā ir labie un sliktie piemēri, tādēļ arī katrs gadījums vērtējams atsevišķi.

Naudu atjaunošanai var meklēt īpašā glābšanas fondā
Dažkārt privātīpašnieku rokās ir ārkārtīgi skaistas muižas. Piemēram, “Kursas Laikā” esam rakstījuši par Skrundas muižu. Šeit nozīmīgi saprast, ka valsts nozīmes piemineklim ir pavisam citi atjaunošanas un restaurācijas noteikumi. “Tās muižas, kurām nav pieminekļa statusa, atjaunot un piemērot kādām citām vajadzībām ir daudz vieglāk, jo nav stingro noteikumu,” uzsver inspekcijas pārstāve.
Jautāta par arhitektūras pieminekļu glābšanas iespējām, ja tie, piemēram, brūk kopā, speciāliste norādīja, ka eksistē īpašs glābšanas fonds, par kuru informāciju iespējams atrast inspekcijas mājaslapā. “Vienīgais noteikums – pieteikties līdzekļiem var tikai juridiskas personas,” tā E. Orna. Fiziskām personām esot iespēja meklēt atbalstu Eiropas Savienības fondos.

Pašvaldības atpērk vēsturiskas ēkas par nelielu cenu
Pieminot Cīravas pili, kuru kādreiz pašvaldība pārdevusi, speciāliste uzsvēra, ka zina daudz piemēru, kad pašvaldības atpērk vēsturiskas ēkas par nelielu naudu. Pašvaldībā gan jābūt skaidrībai, ka ēka noderēs tās funkciju veikšanai. “Vairumā gadījumu bija stāsts par pirmskrīzes miljonāriem, kuri krīzes laikā izputēja un kuru īpašumi nonāca banku izsolēs, tad arī bija iespēja muižas atpirkt,” zina E. Orna. Cīravas pils gadījumā iespēju to atpirkt no bankas jau izmantojis Itālijas pilsonis, turklāt Aizputes pašvaldības paspārnē jau ir viena pils, kurai veltīt budžeta līdzekļus. “Pašvaldību iespējas ir ļoti dažādas, atkarīgas no iedzīvotāju skaita, bet pilīs ir jāiegulda lieli līdzekļi,” piebilst speciāliste.

Virsnieku namam – varens īpašnieks
Pilij, kas atrodas Liepājas Karostā, Atmodas bulvārī 9, un tiek saukta par Virsnieku saieta namu, ir no tiesas varens īpašnieks – Aizsardzības ministrija (AM). Visu laiku pils atradusies aizsargājamā objektā un piekļūt tai var, tikai saņemot caurlaidi vai arī ja esi militārists, kuram piekļuve teritorijai ir ikdienā. Arī šo pili plāno remontēt. Remontdarbus pilī plānots veikt, izmantojot emisiju kvotu izsolīšanas instrumenta (EKII) finansējumu. Virsnieku saieta nams ir valsts nozīmes kultūras piemineklis. AM valdījumā tas nonāca 1994. gadā. “Kopš tā brīža ministrijas pienākumos ir bijis saglabāt šo objektu,” paskaidro AM Militāri publisko attiecību departamenta Preses nodaļas vecākā referente Vita Briže.
Valsts aizsardzības militāro objektu un iepirkumu centrs iesniedzis projektu, piedaloties Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) konkursā. Projekts ir atbalstīts. Tā kopējās izmaksas ir 678 541 eiro, tostarp projektam piešķirtais EKII finansējums ir 499 949 eiro. V. Briže apstiprina, ka šobrīd norit būvdarbu iepirkuma konkurss.
Īstenojot projektu, divarpus gadu laikā paredzēts veikt siltināšanas darbus ēkas bēniņos, kā arī logu un durvju konstrukciju nomaiņu, papildus veicot vēsturisko durvju restaurāciju un pagrabstāva logu nomaiņu. Jāteic, AM vienmēr ir centusies ēku vismaz saglābt. Sākumā – 90. gados, kad līdzekļu trūka, laboja jumtu, lai tas netecētu. Savukārt kopš 2009. gada AM veikusi ēkas jumta, rietumu terases un ziemeļu korpusa pārseguma restaurāciju, logu un ārdurvju remontu, apkures sistēmas nomaiņu un vienkāršotu fasādes atjaunošanu. Šie un saistītie darbi veikti par AM finanšu resursiem, kas kopumā ir aptuveni 1,3 miljoni eiro.
Patlaban ēka netiek ekspluatēta un notiek sarunas ar pašvaldību par tās turpmāko izmantošanas apjomu un mērķiem. Lai nodrošinātu drošu un pastāvīgu ēkas izmantošanu, būtu nepieciešams piesaistīt aptuveni 12 miljonus eiro. Pašlaik AM budžetā šādu līdzekļu nav.
Virsnieku nams ir ne tikai valsts nozīmes arhitektūras, bet arī mākslas piemineklis. Nama vēsturiskais nosaukums ir Jūras virsnieku sapulču ēka. Tās pamatakmens likts 1898. gada martā, bet celtniecība pabeigta 1907. gadā. Gandrīz visu ēkas pastāvēšanas laiku tajā saimniekojuši karavīri. Pirmā pasaules kara gados pilī atradās vācu kara hospitālis. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā pils tika iznomāta kaulu tuberkulozes sanatorijas vajadzībām, bet jau 1939. gada oktobrī sanatoriju pārņēma PSRS karaflotes hospitālis, kas ar pārtraukumu Otrā pasaules kara laikā darbojās līdz 1994. gada maijam.

Cīravas lepnums – pārdots un bojājas
Cīravas pils liktenis kopš pārdošanas brīža privātpersonām gājis līkloču ceļus. Patlaban pils zālēs staigā vējš, sienas pelē un griestu gleznojumi bojājas. “Jumts ir salabots un logi aiztaisīti, lai nesākas demolēšana,” pastāsta pils pārraugs sabiedriskā kārtā Uldis Rozentāls.
Iekšpusē pirmajā stāvā izrakta milzu bedre. Viens no privātīpašniekiem vēl pirms krīzes te vēlējies ierīkot viesnīcu un tādēļ mēģinājis pili paplašināt. Krīzes laikā finanses beigušās un labu laiku pils stāvējusi nepieskatīta, sabojājies jumts un vietām sākušas bojāties nesošās konstrukcijas. Pirms trim gadiem Cīravas pili iegādājies kāds Itālijas pilsonis. “Jumtu salaboja, un viss tika noslēgts. Tas vismaz labi. Protams, ka pagasta ļaudis un tostarp es gribētu, lai pils būtu skaista. Īpašnieks uz Cīravu atbrauc, tomēr par saviem plāniem neko nav teicis. Tas ir privātīpašums, un arī mums neko vairāk nav tiesību prasīt. Es šeit neesmu nekāds pārvaldnieks, tā mani sauc, bet es pili pieskatu par brīvu, vienkārši lai te nekas slikts nenotiktu. Man ir saimnieka iedotas atslēgas, tas arī viss,” stāsta U. Rozentāls. Viņš “Kursas Laikam” izrādīja pils otrā stāva zāli, kur ir līdzīgi griestu gleznojumi kā Kazdangas pilī, jo arī Cīravas pils piederējusi baronam fon Manteifelam. Tie turpina bojāties mitruma un padomju laikā atstātā krāsojuma ietekmē, kas šobrīd nekurinātajās telpās ir sevišķi kaitīgs gleznojumiem. Milzu bedre pirmajā stāvā rada papildu mitrumu. Šobrīd ir novērsta kultūras pieminekļa tūlītēja sabrukšana, tomēr lēna bojāšanās turpinās un agrāk vai vēlāk Cīravas pils šādā vīzē sabruks.
Cīravas pils celta 18. gadsimtā kā Mateifelu dzimtas medību pils, bet 19. gadsimtā papildināta. Kā “Kursas Laiks” novēroja – otrā stāva zālē vēl saglabājušies ornamentāli griestu gleznojumi. Telpās vēl aizvien ir 19. gadsimta beigu marmora apdares paliekas un tā laika kamīns. Kā jau pie medību pils netālu ir arī suņu kapsēta. Turpat ir vairākas muižas saimniecības ēkas. Zirgu staļļi, kuros padomju gados bijušas mehāniskās darbnīcas, izskatās bēdīgi un visticamāk neremontēti sabruks vēl pirms pils.
Arī Cīravas pilī atradusies skola, bet pēc brīvības atgūšanas nams pārdots un par iegūtajiem līdzekļiem pagastam nopirkts skolēnu autobuss, atminas vietējie. Pils pabijusi vairāku privātīpašnieku rokās, un šobrīd nav zināms, kas ar pili notiks tālāk. Pilij šobrīd ir vajadzīgs saimnieks, kurš vēlētos un varētu to atjaunot. “Es domāju, ka, pērkot pilis, cilvēki īsti neapzinās, cik izmaksā restaurācija. Patiesībā šeit vajadzētu kādu valsts programmu, jo privātīpašniekam tas nav pa spēkam. Restaurācija ir ļoti dārgs prieks,” uzskata U. Rozentāls.

Kazdangā remontē un kurina
Kazdangas pils šobrīd ir Aizputes novada īpašums, un tajā atrodas Kazdangas pils muzejs, kā arī Tūrisma informācijas centrs (TIC). Pilī nelobās krāsa vai tapetes no mitruma, jo tā tiek kurināta. Vēl vairāk – jau vairākus gadus notiek remontdarbi un pa mazumiņam vien pils tiek sakārtota, atklāj muzeja vadītāja Ilze Holštroma.
“Šobrīd otrā stāva telpās velkam elektrību. Nauda ir no pašvaldības budžeta, bet tā ir kopēja plāna daļa. Jau 2015. gadā tika izstrādāts pils otrā stāva rekonstrukcijas projekts, kurā paredzēta gan izstāžu zāles rekonstrukcija, gan logu nomaiņa, kas jau veikta, un telpu remonts,” stāsta I. Holštroma.
Jautāta, kur ņem naudu plāna realizācijai, muzejniece atzīst, ka der visi resursi. Tiek rakstīti projekti Kultūrkapitāla fondam, palīdzību lūdz pašvaldībā, šo to ieņem no tūristu pienesuma, bet tas esot niecīgs.
Patlaban restauratorei Ievai Alksnei tiks nosūtīts vēsturisks cilnis, kas vēl saglabājies no laika pirms pils dedzināšanas 1905. gadā. Tas darināts papjēmašē tehnikā un esot mākslinieciski vērtīgs. Arī ciļņa restaurāciju apmaksā novada pašvaldība. Jau veikta Kazdangas pils kupola zāles logu restaurācija, ko finansēja Valsts kultūrkapitāla fonds (VKKF). Kopumā VKKF vēsturisko durvju un logu remontam trīs gadu laikā piešķīris 8000 eiro. Šā gada restaurācijas veica Kuldīgas Restaurācijas centra amatnieks Māris Gulbis.
Kazdangas muzejā un TIC bieži notiek dažādi pasākumi novada jauniešiem, tiek organizētas Muzeju naktis un gadskārtu svētki, kas kopumā padara pili apdzīvotu un noderīgu arī pašu novada ļaudīm, ne tikai tūristiem. “Kursas Laika” e-pastā ik pa laikam pienāk vēstis par interesantiem pasākumiem, kurus pilī lielākoties plāno TIC vadītāja Māra Tīmane. Tieši pils apdzīvotība glābj to no sabrukšanas, pelējuma un aizmirstības.
Kazdangas pils ansamblis patiesībā ir krietni plašāks par pašu pili. Tajā ietilpst gan saimniecības ēka, gan kalpu mājas pils sānos, lopbarības tornis, trīslaidumu tilts pāri gravai pie pils un zirgu stallis, kurā šobrīd atrodas Kazdangas kultūras nams. 1905. gadā zemnieku nemieru laikā pili nodedzināja, tomēr muižas īpašnieks barons fon Manteifels no 1907. līdz 1914. gadam pili atjaunoja. Pirmā pasaules kara laikā pili atkal izpostīja. Kad Latvijas pirmās brīvvalsts laikā pils ar visu piegulošo zemi nonāca valsts īpašumā, tajā ierīkoja lauksaimniecības skolu, bet 1930. gadā pilī izveidoja Kazdangas lauksaimniecības tehnikumu. Pēc 1990. gada Kazdangas tehnikumu pārdēvēja par Kazdangas profesionālo vidusskolu, un visbeidzot Latvijas valsts ilggadējā destruktīvā izglītības politika noveda pie skolas slēgšanas. Pils nonāca pašvaldības īpašumā.

+ 7

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Pilis brūk un atdzimst

Kategorijas