Burvis neļauj bērniem dzīvot uz ielas

2016. gada 29. decembris 07:00

“Maģija ir instruments. Tas ir veids, kā bērniem ļaut sajust, ka viņiem ir iespēja paveikt jebko, ko viņi vēlas,” saka Endrjū Šteins, kurš 25 gadu ilgu karjeru finanšu sistēmā nomainījis pret dzīves pamestu kolumbiešu izklaidēšanu ar burvju trikiem. Nu ne gluži tik vienkārši – viņš radījis labdarības fondu, kas bāreņu namu iemītniekiem visā pasaulē ļauj apgūt informācijas tehnoloģijas, lai pēc pilngadības sasniegšanas, kad patversmes jāpamet, viņi varētu strādāt, nevis kļūt par ielu dzīves upuriem.

Ceļš no Manhetenas
Kad CNN žurnālists intervē Endrjū, viņam aiz muguras dzirdami saucieni: “Čau, Burvi!” Endrjū paskaidro, ka mazie kolumbieši patiešām viņu sauc par burvi, lai arī viņa triki ir nodeldēti un gaužām vienkārši. Piemēram, balona izlocīšana kāda dzīvnieka formā.
52 gadus vecais Endrjū ikreiz, kad ierodas vienā no Kolumbijas otrās lielākās pilsētas Medeljinas bāreņu patversmēm, izklaidē bērnus ar savu “maģisko šovu”.
E. Šteinam tas bija garš ceļojums, lai sasniegtu Medeljinu – un ne tikai runājot par nolidotajiem kilometriem. Uzrāpjoties mazā ciema galā, skatam paveras gleznaina ainava, un šķiet, ka tas ir iespējami tālākais punkts no drūzmas pilnās Manhetenas, kur Endijs reiz strādāja. “Esmu baņķieris, kurš cenšas atgūties. Taču sieva teic, ka es nekad tā pilnībā to nepaveikšu.”
Liktenīgā saruna ar mūķeni
25 gadus Endijs strādāja banku industrijā, palīdzot gūt finansējumu dažādiem infrastruktūras projektiem visā Latīņamerikā un Āzijā. “Es biju viens no amerikāņiem, kurš visvairāk izmantoja aviokompānijas “Continental Airlines” pakalpojumus. Lidoju nemitīgi. Tā nu es nolēmu, ka iešu pie katras valsts filiāles menedžera un teikšu: ja gribat, lai šurp lidoju un palīdzu bruģēt jūsu biznesu, jums jāatrod bāreņu patversme un divas brīvas stundas manā grafikā, lai es varētu paspēlēties ar bērniem. Tas būs veids, kā savā ziņā glābt šos braucienus.”
Visu mainīja saruna ar kādu katoļu mūķeni bāreņu namā Čīlē. “Viņa sacīja: neesmu pārliecināta, ka tu saproti, kas šeit notiek, bet ir tā, ka, pēc likuma, sasniedzot 18 gadu vecumu, šīs meitenes tiek uzskatītas par pieaugušām un šīs mājas viņām ir jāatstāj. Un 100% no viņām kļūst par prostitūtām vai dzīvo uz ielas.”
Fonds palīdz daudziem
Visi apsēdušies pie galda un mēģinājuši rast pareizos risinājumus, lai bērnus pasargātu no šādas dzīves. Atgriezies mājās Ņujorkā, Endijs pārliecināja vienu no saviem labākajiem klientiem – kādu juristu firmu – palīdzēt viņam sakārtot papīrus, lai dibinātu labdarības fondu. Vēršoties pie savas ģimenes un draugiem, Endijs savāca 40 tūkstošus dolāru ar mērķi bāreņu namā radīt augstas klases informātikas centru.
“Pēc sešiem mēnešiem es tur atgriezos, un tas bija maģiski. Jaunākie bērni bija kļuvuši par vieniem no labākajiem savās klasēs. Vecākie bērni iemācījās lietot “Microsoft Office”, viņi bija iemācījušies pārvaldīt klaviatūru. Viņi bija ieguvuši kaut kādas prasmes.”
Šobrīd Endija labdarības fondam ir 50 informātikas centri 25 valstīs visā pasaulē, tie palīdz vairāk nekā 10 tūkstošiem vardarbības, sutenerisma un nabadzības upuru.
Dzīve dod otru iespēju
21 gadu vecā Monika Moralesa ir viena no viņiem. Abus viņas vecākus nogalināja gorillu mednieki Ziemeļkolumbijā pirms meitenes piektās dzimšanas dienas. Kad Monikai bija 11 gadu, viņu ļaunprātīgi bija izmantojuši vairāki cilvēki, kuriem viņa bija uzticēta, tostarp kāds ģimenes draugs, kurš viņu vairākkārt pārdeva ģimenēm, kuras vēlējās bērnu. “Vīri mani seksuāli izmantoja, pret mani slikti izturējās gan fiziski, gan emocionāli,” stāsta Monika.
Visbeidzot Monika nonāca vienā no Medeljinas patversmēm, kur mitinās no vardarbības cietušas meitenes. Šī patversme sadarbojas ar Endrjū vadīto labdarības fondu, un Monikas dzīve sāka virzīties pozitīvā gultnē.

Varam izdarīt nedaudz vairāk
Kādam Endrjū ir tēvs, kādam burvis. Viņš saka – tā nav viņa roku veiklība, tie nav nekādi noslēpumi. Viņš vienkārši to darot, rūpju un mīlestības vadīts.
“Kad runāju ar vecajiem draugiem no banku sistēmas, viņi man jautā, vai man netrūkst “rotaļlietu” un lielas mājas. Tagad dzīvoju 200 kvadrātmetru lielā dzīvoklī Kvīnsas štatā. Un man netrūkst tā visa it nemaz. Man ir neticami labi, zinot, ka man ir lemts šo visu darīt, ka man dota iespēja šo visu darīt. Pasaulē ir kaut kāda maģija, un ikviens var izdarīt nedaudz vairāk par to, ko viņš ir iedomājies.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Burvis neļauj bērniem dzīvot uz ielas

Kategorijas