Pat domāt sāk lietuviski

2016. gada 29. decembris 07:00

844

23 gadus vecā durbeniece Liene Brikmane saka: “Nonākšana Lietuvā notika neapzināti, taču tomēr apzināti.” To sekmējusi vēlme iemācīties tieši lietuviešu valodu. Viņa Lietuvas pilsētā Kuršēnos dzīvo tikai pusgadu, taču, kā pati atzīst, tik ļoti pieradusi pie turienes vides, ka brīžiem pat domā lietuviski.

Praksi gūst, spicējot ausis Norvēģijā
Lienes dzimtā vieta ir Latvijas mazākā pilsēta Durbe. Ata Kronvalda Durbes vidusskolā ieguvusi pamatizglītību, bet pēc tam meitenes ceļš zinību gūšanā aizveda uz Liepāju. Liepājas Valsts tehnikumā (LVT) meitene ieguvusi vidējo izglītību un komercpakalpojumu darbinieces profesiju.
Tieši LVT laikā meitene atskārtusi, ka viņai piemīt spēja labi un ātri apgūt valodas. “Vēl mācoties tehnikumā, vienā vēlā vakarā izdomāju, ka vēlētos apgūt lietuviešu valodu. Tā kā esmu valodu cilvēks, kuram citu iemeslu kā “vēlos, un viss” nevajag, meklēju Durbes apkārtnē privātskolotāju, kurš spētu man iemācīt vismaz valodas pamatus. Par laimi man, šāds cilvēks atradās – Anete Simanovska. Lietuviešu valodu mācījos pusgadu, līdz Liepājas Universitātē atradu programmu, kurā var padziļināti apgūt dzīvās baltu valodas – latviešu un lietuviešu valodu. Iestājos Baltu filoloģijas un kultūras programmā un šajā vasarā arī absolvēju,” saka Liene.
Jauniete priecājas, ka studiju laikā lietuviešu valodas lekcijas notikušas Klaipēdā, kur varējusi būt vidē, kurā apkārt skan apgūstamā valoda. Taču vislielāko praksi runāšanā svešvalodā meitene nav guvusi vis Lietuvā, bet gan Norvēģijā, uz kurieni aizbraukusi pērnvasar. “Tur nonācu četrdesmit lietuviešu vidū un praktiski neviens no viņiem nerunāja angliski, tāpēc man nācās spicēt ausis. Divu nedēļu laikā jau spēju komunicēt ar viņiem. Norvēģijā arī iepazinos ar cilvēku, kura dēļ pašlaik atrodos Lietuvā uz pastāvīgu dzīvi.”

No mājām strādāt – gan viegli, gan sarežģīti
Lienes dzīvesvieta Kuršēni atrodas 25 kilometru attālumā no Šauļiem. “Strādāju par tulkotāju uzņēmumā, kas palīdz jaunajiem un jau esošajiem interneta veikaliem izplatīties jaunos tirgos, tulkojot šo veikalu piedāvājumu, lai šie veikali taptu zināmi citās valstīs. Nākas strādāt, tulkojot no angļu un lietuviešu valodas uz latviešu valodu, pavisam minimāli pagaidām no krievu – uz latviešu,” darba specifiku raksturo jauniete.
Liene strādā no mājām, kas, pēc viņas sacītā, gan atvieglo, gan ikdienu padara grūtāku. “Nav agri jāceļas, lai brauktu uz darbavietu, taču mājās vienmēr atrodas daudz dažādu darbiņu, ko vajadzētu dienas laikā paveikt. Pagaidām ar visu labi tieku galā.”

Dzimšanas dienā – salūts, vārda dienu pat nezina
Lienei iespaids par dzīvi Lietuvā radies ļoti labs, un viņa jūtoties pieņemta. “Iespējams, tas tāpēc, ka latvieši ar lietuviešiem ir nedaudz līdzīgi – kaimiņi taču! Man nekur nav pazudis latvieša skaudrums, spītība. Taču arī lietuvieši ir skaudri un pieturēsies pie sava. Kā nu mēs nebūsim līdzīgi, ja mums ir kopīga vēsture, dalām visgarākās valstu robežas un viens otru saucam par brāļiem. Līdz ar to iedzīvoties un pierast pie vides nebija ļoti grūti, jo daudzās situācijās atradu līdzīgo ar latviešiem, piemēram, domāšana krasi neatšķiras no mūsējās.”
Esot jāpierod vien pie atšķirīgā temperamenta. “Sadzīvot ar to, ka ir cita valoda – tas man problēmas nesagādāja it nemaz. Taču ar to, ka ir citādāks temperaments – ar to vēl dažbrīd nākas mācīties sadzīvot. Lietuviešiem ir ļoti spēcīgs temperaments, latvieši ir miermīlīgāki. Dažbrīd kāds asāks vārds no viņu puses tiek paņemts nopietnāk, nekā tas patiesībā domāts, taču tas vienkārši ir veids, kā kaut kas tiek pateikts. Pie tā vienkārši ir jāpierod,” par kaimiņu tautas atšķirīgo iezīmju pieņemšanu spriež Liene.
Par tradīcijām runājot, lietuvieši, kā zināms, pārsvarā ir katoļi un, pēc durbenieces novērojumiem, bieži iet uz baznīcu. Taču ģimene, kurā dzīvo viņa, uz baznīcu neiet un ir ar saviem reliģiskajiem uzskatiem.
“Lietuvā, tāpat kā Latvijā, ir tradīcija svinēt dzimšanas dienas, īpašā cieņā ir apaļās jubilejas. Jauniešu vidū ir izplatīta tradīcija svinībās izmantot pirotehniku – pēc tās var saprast, kur kāds svin. Savukārt vārda dienu svinēšana ir krasi atšķirīga – tās nesvin vispār. Ļoti daudz lietuviešu savas vārda dienas nemaz nezina.”

Gaļa ar kartupeļiem un iepirkšanās tūres Polijā
Liene pamanījusi, ka, ņemot vērā lietuviešu darbīgumu, viņu ikdiena ir diezgan aizņemta. “Domāju, ka ne viens vien latvietis ir pamanījis, iebraucot kādā no Lietuvas pilsētām, cik tīras un sakoptas ir lietuviešu privātmājas un to pagalmi. Lietuvieši tiešām ļoti rūpējas par to, lai viņu mājokļi izskatītos labi. Arī Kuršēnos mājas ir ļoti koptas. Visu cauru gadu ir iespējams redzēt lietuvieti savā pagalmā – kaut ko darot, rušinoties, kārtojot, kopjot,” pati savām acīm pārliecinājusies meitene un priecājas: “Viņi atrod laiku visam – kārtīgi pastrādāt, nopelnīt un sakopt mājas, un, protams, kārtīgi paēst.”
Runājot par virtuvēm. “Latvijā mēs ēdam pārsvarā kartupeļus ar gaļu, Lietuvā to dara pretēji – gaļu ēd ar kartupeļiem. Atšķirība slēpjas tajā, ka lietuviešu pamatēdiens ir gaļa. Uz šķīvja lielāko daļu aizņems gaļa, nevis kartupeļi. Un tā ir ar jebkuru ēdienu, kurā ir gaļa. Kad vecāki prasa, ko es ēdu, viss, ko varu pateikt, ir – gaļa. Jo gandrīz katrā ēdienā ir gaļa,” jauniete atklāj iespaidus par akcentiem lietuviešu ēdienkartē.
Pirmkārt, ēdiens, otrkārt, cenas Lietuvas veikalos esot galvenās lietas, par ko viņa visbiežāk saņem jautājumus. “Cenas kaimiņvalstī daudz kam ir zemākas,” apstiprina Liene. “Ģimene, kurā dzīvoju, mēdz doties uz Poliju un iepirkt pārtiku tur, kur tā maksā vēl lētāk. Arī pati esmu devusies izbraucienā un apskatījusi, kā šāds process notiek: lielas noliktavas, kas pilnas ar piena, gaļas produktiem un tā tālāk. Pārsvarā šādās vietās sastopami vien lietuvieši, ne paši poļi, kā arī visas zīmes un uzraksti šādās vietās ir lietuviski. Tik masīva braukšana uz Poliju ir visai nesens bums Lietuvā.”

Kad sailgojas pēc dzimtenes, vienkārši atbrauc
Vai tomēr nepietrūkst Latvijas, Liepājas un dzimtās Durbes? “Protams, pietrūkst. Jo ilgāk neaizbraucu, jo vairāk pietrūkst. Tāpēc tādos gadījumos atrisinājums ir vienkārši aizbraukt uz Latviju, Durbi. Cenšos to darīt reizi mēnesī, ja darbs un citi apstākļi to atļauj,” atbild Liene un pastāsta: “Visas iepriekšējās reizes, kad braucu, centos skriet visur, kur vien varēju paspēt – satikties pēc iespējas vairāk ar draugiem, apmeklēt sporta zāli katru vakaru, apciemot Durbes sieviešu kori tā mēģinājuma laikos, braukt uz Liepāju.”
Pēdējo reizi, kad bijusi Durbē decembra sākumā, apciemojusi vecākus un centusies būt vienkārši mājās pēc iespējas vairāk. “Jo retāk sanāk apciemot vecākus, jo vairāk gribas pabūt ar viņiem kopā, nevis skriet visur citur,” tā par dzīvi starp divām valstīm un dzīvesvietām teic Lietuvā dzīvojošā latviete.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Pat domāt sāk lietuviski

Kategorijas