Dāvis Līvs: “Motokrosā vienmēr esmu bijis traks”

2016. gada 29. decembris 07:00

249

Dāvis Līvs: “Motokrosā vienmēr esmu bijis traks”

“Ja es braucu, tad cīnos tikai par čempionu titulu. Braukt par 5. vietu – tas nav mans mērķis,” ar šādu uzstādījumu dzīvo motobraucējs Dāvis Līvs. Šobrīd viņa karjera kā motobraucējam ir nedaudz pieklususi, bet Dāvis sola, ka ne uz ilgu – līdz tiks atrasti jauni sponsori, kas palīdzētu sagādāt visu nepieciešamo tālākai cīņai. Kamēr notiek sponsoru meklēšana, 26 gadus vecais sportists uzsācis trenera gaitas un palīdz jaunajiem censoņiem iepazīt motosportu.

Ieturēs pauzi, lai atrastu naudu
Šāgada sezonu Dāvis pavadīja Ventspils komandas “Rodeo” sastāvā. Sportists atzīst, ka sezona neesot bijusi īpaši veiksmīga. Braucējam veikta pleca operācija un bijusi diska trūce mugurā, līdz ar to individuālais rezultāts nav labs. Tomēr komandai palīdzēts, un par to prieks.
“Par nākamo gadu – gribēju uzlabot savu braukšanu, bet tas prasa lielus līdzekļus. Ventspils komandai šobrīd tādas naudas nav, tāpēc esmu nolēmis ieturēt nelielu pauzi. Es vēl nesaku, ka beidzu karjeru, bet negribu malties uz vietas ar nepietiekamiem līdzekļiem. Ja tu esi bijis čempions, tad pēc tam braukt par zemākām vietām nav patīkami. Ja man nav pienācīgi apstākļi, tad es pagaidīšu, līdz tie uzradīsies, varbūt kaut kas mainīsies,” mierīgi nosaka puisis. Viņš pagaidām pārāk nesatraucas par to, ka nāksies iepauzēt. Pārtraukumu izmantošot pārdomāti – lai trenētos pats un trenētu citus.
Nauda, kas nepieciešama, lai pienācīgi sagatavotos jaunai sezonai, nav maza – aptuveni paskaitot, vajadzīgi 20 vai 25 tūkstoši eiro. Tajos esot iekļauta gan sporta zāle, gan nauda treneriem, treniņnometnēm, tehniskām lietām. “Motocikls maksā ap 7000 eiro, bet ar nopirkšanu nekas neapstājas; vajag degvielu, apkopi, formu. Tas nav tas lētākais sporta veids. Profesionāla motosportista sagatavošana prasa ļoti daudz laika, līdz ar to nevar strādāt parastu darbu un nepieciešama izdzīvošanas nauda,” atklāj motokrosists un paskaidro, ka ar sponsoru naudu jāpietiek arī ēšanai, mājvietai un visām sadzīviskajām lietām. Sportists cer, ka kaut kad drīzumā situācija ar sponsoriem varētu mainīties un viņš atkal varēs cīnīties par čempiona titulu.
“Uzskatu, ka profesionāla sportista karjera nebeidzas 26 gadu vecumā, kā tas šobrīd ir man. Nav tā, ka es pilnīgi pārtraucu trenēties. Es to darīšu, bet ne tik aktīvi un nepiedalīšos sacensībās,” skaidro Dāvis, pasmejot: “Nav jau tā, ka es visu nometīšu malā un iešu spēlēt hokeju. Motokross man ir sirdī!”

Sapnis – uzaudzināt izcilnieku
Sponsoru atrašana nav viegls process, jo, kā atzīst Dāvis, sponsori labprātāk naudu iegulda jaunā sportistā, kurš vēl var izaugt par kaut ko lielu. “Piemēram, šobrīd mums Latvijā ir tāds labs sportists kā Pauls Jonass, kuram vēl priekšā ir daudz iespēju, un sponsors labāk maksās viņam. Man jau ir 26 gadi, savus lielākos rezultātus droši vien esmu sasniedzis un vairs neskaitos jaunais sportists,” skaidro motokrosists.
Tāpēc, lai domātu par nākotni un nesēdētu bezdarbībā, kamēr risinās jautājums par finansējumu, viņš uzsācis treniņu vadīšanu, apmācot dažāda vecuma braucējus, kuri vēlas piedalīties sacensībās, un ir sapratis, ka trenera darbs viņam patīk. “Nodošu savas zināšanas un pieredzi citiem. Mācās gan mani audzēkņi no manis, gan es – no viņiem. Ir arī tādi vīri, kam ir pāri 40 gadiem un kas vēlas vienkārši iemācīties braukt ar moci. Kāpēc lai nepatrenētos pie čempiona?” smejas puisis un piebilst, ka motosportā nav tāda vecuma, pēc kura vairs nevarētu braukt; galvenais – lai fiziski varētu tikt galā ar motociklu.
Jaunais treneris atklāj, ka viens no nākotnes sapņiem ir uzaudzināt kādu ievērojamu sportistu, kurš sasniegtu augstus rezultātus. “Ja viņš būtu pasaules čempions, tad būtu pavisam labi!” sapņaini nosaka sportists.
Bet vai saviem bērniem arī ļautu nodarboties ar motosportu, kā to darīja viņa vecāki? “Man gan bērnu vēl nav, bet, ja nākotnē būtu dēls, tad noteikti iemācītu viņam braukt ar moci. Vai būtu profesionāls sportists? Vēl neesmu izdomājis.” Dāvi pašu uz motosportu pamudināja tēvs. Tomēr, ja nākotnē puisim būtu meitiņa, tad viņai no močiem būtu jāturas pa gabalu. “Motokross ir pārāk brutāls dēļ visa, kas notiek trasē un ārpus tās. Pirmkārt, motosportista ķermenim ir jābūt stipram, bet sievietēm, es uzskatu, ir jābūt sievišķīgām. Visas tās cīņas un kritieni – tas sievietēm nav vajadzīgs,” pamato treneris. Viņš pēc pieredzes zina, cik nepatīkama mēdz būt atmosfēra sacensībās, kur katrs domā par savu rezultātu. Taču šāda psiholoģiska spriedze esot palīdzējusi viņam norūdīt raksturu, un arī trasē viņš vienmēr pratis saglabāt vēsu prātu.

Dzīvo stingrā režīmā
Dāvis motopasaulē tika ievests četru gadu vecumā, kad 1994. gadā uz to uzstājis tētis. Puisis, paskatoties atpakaļ, sapratis, ka laikam tēvs gribējis, lai dēls piepilda viņa izsapņotos sapņus par motosportista karjeru. Un tieši tas arī izdevies! “No rīta skola, pēc tam tētis vai treneris mani savāca un uzreiz uz trasi. Treniņš notika vismaz divas stundas, brīvdienās varēju trenēties arī četras, piecas stundas. Sestdien, svētdien ir sacensības, pirmdien – atpūtos, otrdien, trešdien, ceturtdien un piektdien gāju uz skolu un treniņiem, tad jau atkal sacensības. Šādi daļa manas dzīves arī pagāja,” skolas gadus atminas puisis. Protams, ka motosports ietekmējis sekmes skolā, bet Dāvis priecājas, ka Liepājas 15. vidusskolas skolotājas bijušas tik pretimnākošas un ļāvušas puisim nedaudz kavēt skolu. Beigu beigās, protams, ar izglītību viss kārtībā un skolu pabeidzis.
Kad Dāvis bijis jaunāks, reizēm uznākusi doma, kāpēc tā jācenšas un jāmokās sporta dēļ, bet, kad gribējies slinkot, gan treneris, gan tēvs teikuši: “Vai nu darām kārtīgi, vai nedarām vispār!” “Vēlāk jau to sapratu pats un zināju, cik daudz jāstrādā, lai uzvarētu. Draugi brīvdienās gāja uz disenēm, bet es uz sacensībām. Tu esi sportists! Ja tu ej uz rezultātu, tad ballītēm jāsaka nē,” nelokāmo raksturu parāda motosporta zvaigzne.
Dāvis ir izbraukājis puspasauli, sacensībās piesakot savu un Latvijas vārdu, pat Amerikā, Indonēzijā, Krievijā un visā Eiropā. Līvu ģimene motokrosam ir ziedojusi daudz laika un līdzekļu, pats Dāvis smejas: ja ģimene saņemtu atpakaļ visu to naudu, kas ieguldīta motosportā, šobrīd intervija notiktu nevis Liepājā, bet kaut kur Monako. “Nenožēloju nevienu mirkli, kas ir bijis. Esmu ļoti priecīgs, ka man ir bijusi iespēja tajā visā piedalīties,” saka puisis.

Traumu dēļ nepadodas
22 gadu laikā, kas pavadīti mototrasēs, Dāvis Līvs ir sasniedzis daudz. Viņš ir kļuvis par čempionu visās motociklu klasēs, izņemot pašu mazāko – 50 kubikcentimetru – klasi. Prestižajā MX1 klasē bijis pat divkārtējs čempions. Tomēr neviens panākums nenāk tāpat vien. Šis sporta veids ir ļoti traumatisks, un arī Dāvim tas nav gājis secen. “Ar traumām ir traki, un pēdējais gads bijis grūts. Līdz šim tiku cauri ar viegliem sasitumiem, bet pagājušajā sezonā sanāca smagi traumēt plecu, kuram vajadzēja operāciju un pēc tam piecus mēnešu ilgas fizioterapijas nodarbības. Pēc tam Ķeguma trasē sanāca smags kritiens ar moci, pēc kura atklāja, ka divās vietās mugurā ir diska trūce. Septiņas dienas nevarēju izkāpt no gultas un pusotru mēnesi atkal bez treniņiem. Tā līdz šim bija smagākā sezona,” ar nepatiku atceras sportists.
Tomēr traumas puisi nekad nav kavējušas. Arī bērnībā, kad sanācis krist no moča, viņš nekad nav iedomājies, ka sāpju dēļ varētu pamest šo nodarbi: “Kritis esmu daudz un motokrosā vienmēr esmu bijis traks, bet nekad neesmu domājis to pamest traumu dēļ. Vienmēr ar teipiem, saitēm un pretsāpju zālēm mani palaida uz sacensībām.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Dāvis Līvs: “Motokrosā vienmēr esmu bijis traks”

Kategorijas