Glabā cimdu pūru un baltā sviesta recepti

2016. gada 29. decembris 07:00

1498

Glabā cimdu pūru un baltā sviesta recepti

Mirdzu Ārentu šogad Latvijas dzimšanas dienā apbalvoja un sumināja kā “Gada rucavnieci 2015”. Šai nominācijai viņa tika izvirzīta kā izcila Rucavas baltā sviesta gatavotāja un Rucavas cimdu un zeķu meistare. Rucavnieces adījumi tikuši gan ģimenei, gan arī kā suvenīri aizceļojuši uz aizokeāna valstīm, bet balto sviestu pagaršojuši gan vietējie, gan ārvalstu tūristi kā goda mielastu.

Ievelk tradīciju kopšanā
M. Ārentai ir 83 gadi. “Kursas Laiku” viņa sagaida savās mājās “Šulci”, ko saņēmusi mantojumā no savas tantes laikā, kad atnākusi no Kalnišķiem dzīvot uz Rucavu. “Visu darba mūžu nostrādāju par slaucēju. Vīrs nomira, visi pieci bērni bija aizgājuši savās dzīvēs, pašai pensija bija klāt, domāju – ko es tur, Kalnišķos, viena darīšu?” par pārcelšanos uz Rucavu pastāsta M. Ārenta.
Mājas atrodas pāris soļu attālumā no Rucavas etnogrāfiskās mājas “Zvanītāji”, kur M. Ārenta, Sandras Aigares mudināta, iesaistījusies Rucavas tradīciju kopšanā un saglabāšanā. M. Ārenta ir Rucavas Tradīciju kluba un “Rucavas sievu” dalībniece, piedalījusies ar amatniecību saistītos pasākumos, piemēram, vadījusi prasmju skolas un iesaistījusies Meistaru dienās.

Sāk jau bērnībā
Baltais sviests un Rucavas cimdu un zeķu raksti ir divas galvenās lietas, kur M. Ārenta ir lietpratēja. Katrs, kurš kaut mirkli parunās ar viņu, sapratīs, cik ļoti tās lietas viņai ir mīļas un svarīgas. “Mani jau no bērnības interesēja tradicionālā kultūra. Baltais sviests bija ikdiena lauku mājās – uzlika vārīties kartupeļus, mājās vienmēr bija krējums un rūgušpiens, no kā sataisīja balto sviestu, klāt bija zivs vai kāds gaļas kumoss – tā bijām paēduši.”
Adīšanu savulaik bērnībā iemācījusi mamma, taču visaktīvāk sākusi adīt tad, kad aizgāja pensijā. Aktīvi noadīti 15 gadi. “Sandra Aigare mani mudināja iesaistīties Rucavas kultūras un tradicionālā mantojuma saglabāšanā. Cimdi pārsvarā bija kā dāvanas draugiem un radiem. Ar pašas adījumiem savulaik apģērbu visu ģimeni. Daudz cimdu saadīju “3×3” nometnēm, kas notiek Rucavā. Katram dalībniekam tika pa cimdu pārim, ko aizvest līdzi par piemiņu no Rucavas. Tai vienā reizē vajadzēja noadīt mums visām 70 līdz 100 pārus. Šausmas – tiešām daudz ir saadīts!” M. Ārenta nosaka, rādot fotogrāfiju albumā, kur viņas adījumi salikti milzīgā aplī. Viņas adītie cimdi tikuši iekļauti kā attēli arī grāmatās.
“Tradicionālās kultūras glabāšanā iesaistījos, jo bija laiks, ļoti jau arī patika. Tagad jau arī patīk, bet vecums darījis savu. Sapratu, ka jāmet miers,” teic M. Ārenta. “Tagad uzadu pa kādam pārim vienkāršu cimdu un zeķu tā aiz gara laika – mierā jau tāpat nevar nosēdēt! Taču, ko esmu noadījusi šajos gados, nav saskaitāms.”

Pārņem meita un māsasmeita
M. Ārenta izaudzinājusi piecus bērnus. Divas meitas – Vilma un Skaidrīte – ar ģimenēm dzīvo netālu no mammas turpat, Rucavā. Meita Ilga apmetusies uz dzīvi Jelgavā, bet dēls Edgars – Staļģenē Jelgavas novadā. “Bija vēl viens dēls, kurš dzīvoja Talsos, bet viņš jau ir kapiņos,” piebilst M. Ārenta. Viņai ir bagātīgs mazbērnu loks. “Man viņu ir divpadsmit. Ļoti liels prieks par viņiem, bet to, cik man ir mazmazbērni, to gan es nevaru pateikt – nevaru saskaitīt. Vismaz pie kādiem trīsdesmit ir!” lepojas M. Ārenta.
Mazbērni vecmāmiņu arī apciemo. Jautāta, vai kāds no prāvā pulka ir pārņēmis viņas meistares prasmes, M. Ārenta atbild: “Tikai meita Vilma ada, un viņai iet tā lieta! Un māsas Lidijas meita arī ada. Vai mazbērni ada? Nu neada gan! Tagad ir pienākuši tādi laiki – vienkārši to nevajag. Bet viņiem labprāt patīk vilkt adījumus, nevis veikalā pirktos,” saka M. Ārenta.
Meita Vilma ar adīšanu arī krīzes gados piepelnījusies, rokdarbus tirgojot. “Algu samazināja, nonāca naudas trūkumā un sāka aktīvi adīt, man prieks par viņu,” nosaka cimdu un zeķu meistare. Pašai mājās saglabājies nav neviens sarežģīto rakstu adījums, vien adīklī aizsākts vienkāršu, pelēku zeķu pāris. “Šī jau ir parastā dzija – vienkārša, parupja. Man vēl bija saglabājusies vilna no veciem laikiem, kad bija aitas un paši cirpām, vilnu nodevām un samainījām vai arī paši braucām uz Lietuvas vilnas kārstuvēm. Tad ar vērpjamo ratiņu savērpām. Jaunajiem jau droši vien tā ir tumša bilde, kā tas viss notika, taču “Zvanītājos” ir mans vērpjamais ratiņš – tur var apskatīt, ar kādu rīku tika pie dzijas. Tiem smukajiem rakstainajiem cimdiem gan pirkām smalku dziju, ko veda no Limbažiem. Ar rupju dziju nemaz tādus rakstus nevarētu izadīt,” viņa paskaidro.

Cer uz starptautisku atzinību
M. Ārenta būtu gatava kļūt par skolotāju baltā sviesta jeb tautā saukta leiša pagatavošanā. Viņa stāsta, ka pagatavošanas recepte nemaz nav tik sarežģīta, taču neviens rads no kuplā loka neņemoties to iemācīties. Tas ir līdz galam nesataisīts sviests – sakults krējums, kam nav atdalījušās paniņas un vēl pieliets klāt rūgušpiens, pēc gaumes pieliktas klāt dilles, lociņi, receptes saīsināto versiju sarunas laikā izklāsta meistare.
“Interesanti, ka Lietuvā balto sviestu pārdod veikalos, safasētu paciņās!” uzzinājusi Rucavas baltā sviesta receptes glabātāja. Pašas gatavotā sviesta recepte tagad gaida apstiprinājumu, lai to iekļautu starptautiskajā kultūras mantojuma un aizsargāto produktu sarakstā. Kopš nosūtīšanas brīža pagājušajā gadā apstiprinājums jāgaida 33 mēnešus. “Sandra Aigare un arī pašvaldība ļoti vēlas, lai Rucavas vārds izskanētu plaši. Redzēsim, kas no tā sanāks. Jācer – izdosies,” tā M. Ārenta.

+ 2

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Glabā cimdu pūru un baltā sviesta recepti

Kategorijas