Ālandās gan viesojas kā sezonas strādnieki, gan iedzīvojas

2016. gada 29. decembris 07:00

350

Ālandās gan viesojas kā sezonas strādnieki, gan iedzīvojas

Ālandu salas ar neskaitāmām saliņām, līčiem, īpaši mazsālīto ūdeni un labvēlīgajiem klimatiskajiem laikapstākļiem tiek dēvētas par makšķernieku paradīzi, tomēr tas nav vienīgais iemesls, kāpēc latvieši dodas uz zviedriski runājošo Somijas salu. Vairums tur aizceļo uz neilgu laiku jeb sezonas darbiem, citi jau iegādājušies īpašumus un par atgriešanos dzimtenē vairs nedomā.

Cer uz paaudžu turpinājumu
Jau vairāk nekā desmit gadus gan sezonas, gan pastāvīgu darbu latvieši atraduši, strādājot ābolu audzēšanas uzņēmumā “Granlid”. Kā pastāsta viena no akcionārēm Marija Granlida, ābolu biznesu 1943. gadā uzsāka viņas vecvecāki. “Tas bija kara laikā, un tās bija ļoti aukstas ziemas. Mana vecmāmiņa iedomājās, ka tas būtu labs bizness. Sāka ar mazumiņu un tad paplašināja aizvien vairāk un vairāk. Tad biznesu pārņēma mani vecāki. Kad es biju maza meitene, mēs audzējām ne tikai ābolus, bet arī dārzeņus – sīpolus, cukurbietes, gurķus, bet mēs ar vīru Vesu Koivisto to pārtraucām, jo vēlējāmies specializēties vienā jomā.”
Šobrīd Granlidu saimniecībā tiek audzētas 15 dažādas ābolu šķirnes. Saimniece pastāsta, ka viņas mīļākā šķirne atkarīga no tābrīža garastāvokļa. “Es neesmu ļoti sajūsmā par ‘Lobo’ un ‘Okero’, bet kaut kādā ziņā man patīk visas šķirnes. Somijā cilvēki pazīst un viņiem patīk ‘Lobo’ – tie ir skaisti sarkani āboli, tāpēc tos ir visvieglāk pārdot. Tomēr šobrīd cilvēki ir sākuši pirkt arī citas šķirnes – ‘Santana’, ‘Rubinola’, ‘Zari’, ‘Rubīns’ un ‘Elise’.”
Pēc saimnieku domām, labi āboli ir tie, kuri ir smagi, sarkani un labi garšo. Garša ir vissvarīgākā lieta, jābūt saldiem, kā arī labi jāsmaržo. Cilvēki pērk ar acīm, tāpēc svarīga ir ne tikai garša, bet arī izskats. Ja ābols izskatīsies labi un beigās arī garšos labi, tad pircēji tos iegādāsies vēlreiz.
Ābolu sezonā tiek novāktas aptuveni 400 tonnas veselīgo augļu, dienā ap 10 tonnām. “Ābolu audzētāju rodas aizvien vairāk, jo daudzi ir sapratuši, ka tas ir labs bizness. Domāju, ka nākotnē būs vēl grūtāk pārdot. Somu cilvēki grib pirkt Somijas ābolus, bet tie ir dārgāki un tos ir grūtāk pārdot. Piemēram, poļu ‘Lobo’ var iegādāties tikai par 90 centiem,” skaidro ābolu audzētāja. Granlidu ābolus iespējams iegādāties aptuveni 10 veikalos Somijā, bet tie tiek pārdoti arī lielākām kompānijām, taču eksportēti netiek. “Mēs negribam, bet, iespējams, ir nepieciešams paplašināt mūsu uzņēmuma piedāvājumu ar citiem produktiem. Varbūt nākamā paaudze – dēli Kalle un Ville – attīstīs biznesu ābolu sulas, čipsu vai ievārījuma virzienā.”

Iemīlas latviešu valodā
Saimniece Marija aizvien vēl atceras dienu, kad uzņēmumā sāka strādāt pirmie latvieši, kuri par darbu uzzināja no kādas vietējās iedzīvotājas, kura dzīvoja Ālandu salās, bet Latvijā viņai bija radinieki. “Kad pirmie latvieši šeit atbrauca, viņi nezināja zviedru un angļu valodu, bet es esmu ļoti ieinteresēta iemācīties dažādas valodas, tāpēc mēs mācījāmies dažus vārdus, lai varētu komunicēt. Tad mani ieinteresēja latviešu valoda un es sāku apgūt latviešu valodas kursu universitātē Stokholmā.” Tālāk jau šiem latviešiem bija draugi Latvijā, kuri vēlējās braukt strādāt, un tā viens pēc otra uzņēmumu papildināja latvieši.
Šajā sezonā ābolus lasīja un šķiroja ap 15 latviešu. Pēc saimnieces domām, līdzko cilvēki prot valodu, viņu iespējas ir daudz lielākas neatkarīgi no iegūtās izglītības. Šo gadu laikā iepazītos latviešus viņa raksturo kā ļoti strādīgus un godīgus cilvēkus, bet latviešu valodu – kā grūtu un pavisam atšķirīgu. Taču atzīst, ka ir iemīlējusies šajā valodā un strādnieki palīdz to iemācīties arvien labāk. Ābolu audzētāja divas reizes bijusi Latvijā un apmeklējusi Rīgu, Tukumu, Siguldu, Jūrmalu, Rundāles pili un Dziesmu un deju svētkus. Savukārt nākamajā reizē vēlētos apmeklēt Ventspils Ziedu festivālu.

Izglābj vietējo veikalu
Latvieši Ālandās ne tikai strādā somu vadītos uzņēmumos, bet arī paši ir vadītāju amatos. Kā viens no piemēriem ir latvietes, māsas Solvita Lundella un Ieva Aleksejeva, kuras kopš šā gada augusta Vardo salā vada nelielu sadzīves preču veikalu. Viss sācies līdzīgi kā ābolu uzņēmumā – 2001. gadā kāda vietējā sieviete, kurai Tukuma rajonā piederēja Zemītes pils, piedāvāja darbu lauksaimniecībā. Sākumā atbrauca Solvita, un šis viņai Ālandās jau ir vienpadsmitais gads. Pēc pāris gadiem atbrauca arī māsa Ieva. “Sākumā atbraucu uz trīs nedēļām pastrādāt, vīram bija iespēja strādāt celtniecībā, tad sākām meklēt, kur dzīvot. Vienkārši sakrāmējām mašīnu un atbraucām.” Abas latvietes atzīst, ka, dzīvojot Ālandās, var justies finansiāli stabilāk, jo iebraucējiem ir ļoti liels atbalsts no komūnas. Skolas ir bez maksas, bērnudārzi maksā, bet izmaksas ir pēc izpeļņas. Jo mazāk nopelni, jo mazāk jāmaksā. Atšķiras arī bērnu pabalsti – par pirmo bērnu 140, otro 110 un trešo 180 eiro mēnesī.
Pagājušajā gadā tika meklēti cilvēki, kuri varētu pārņemt veikalu. Salas iedzīvotāji ļoti pārdzīvo par savējiem un savu veikalu, viņi nespēj pat iedomāties, kā būtu, ja nebūtu šā veikala, tāpēc Ieva māsai ieminējusies, ka jāmēģina. Sazvanīja veikala saimniekus un sāka lēnām visu kārtot. Latvietēm ļoti paveicies ar padomdevēju, viņš ir ekonomists un palīdzēja bez maksas, jo pats ir uzaudzis uz šīs salas. “Godīgi sakot, tagad liekas, ka viss bija uz paplātes. Tas ir “Kesko” tīkla veikals, un interesantākais ir tas, ka viss pārsvarā ir somiski, bet mēs somu valodu nesaprotam, jo runājam zviedriski. Tad es cīnos ar tulkošanu “Google”, sanāk ļoti interesanti,” teic veikala vadītāja Solvita.
Sākotnēji veikala pārņemšana plānota augustā, taču tagad abas māsas priecājas, ka tā nenotika, jo vasarā caur veikalu iziet cilvēku straumes, ļoti daudz tūristu un vasarnieku. Nepārtraukti ir rindas, un vasarā šeit strādāja 8–9 cilvēki. Plaukti iztukšojās ātri. No sākuma latvietes nesaprata, kāpēc tik mazam veikalam vajag tik daudz strādnieku, bet tagad tas esot skaidrs. “Kļūdas mēs pašā sākumā pieļāvām ļoti daudz, bet nu jau ir daudz mierīgāks temps. Saprotam, ko pasūtām, no kā, kad tas atnāks un kad ne,” tā Solvita. Kāda bijusi vietējo attieksme, kad uzzinājuši, ka veikalu pārņems latvieši? “Īstenībā attieksme bija vienreizīgi laba – no katra vietējā, kurš ienāca, dzirdējām kādu labu vārdu. Dīvaini, ka daudzi vietējie jau pirms tam teica: jums jāņem veikals. Nezinu, no kurienes viņi to redzēja, ka mēs to spētu.”
Veikalā strādā arī kāda vietējā, kura ar prieku nāk uz darbu. “Mēs vienmēr esam darbiniekiem teikušas: ja ir idejas, tad vajag darīt, piemēram, pārkrāmēt plauktus. Manuprāt, ļoti svarīgi ir saprast, ka neviens nav zemāks kā otrs. Tāpat esam novērojušas, ka no vietējiem nevar prasīt to, ko spēj latvieši. Vietējie pat ir teikuši, ka ir beigti, ja pastrādā stundu ilgāk,” pasmaida Solvita.

Garšas kārpiņas atšķiras
Grūtības veikaliņa īpašniecēm sagādājot saprast, ko somi vēlēsies iegādāties un kad. Ar nelielām bažām latvietes gaidījušas Ziemassvētkus, jo somu tradīcijas ir pilnīgi citādākas un arī ēdienu pagatavošana atšķiras. “Es esmu nodzīvojusi šeit vienpadsmit gadus un zinu aptuveni, ko viņi ēd. Gribas jau piedāvāt kaut ko jaunu, bet neiet tā prece, jo garšas izjūtas ir citādākas. Ieva vēl ir diezgan konservatīva, bet es jau esmu diezgan pielāgojusies. Tagad uz Ziemassvētkiem būs zivs, kura garšo pēc gumijas, un dažādas kastas – kartupeļu, burkānu, kāļu. Kartupeļu masu, piemēram, aplej ar tumšo sīrupu un kardamonu. Sanāk kartupeļu biezputrai līdzīgs biezenis, tikai salds. Burkānu kastā ir rīsi, burkāni un saldais krējums. Ņemot vērā, ka apkārt ir jūra, tad zivis apkārt ir bijušas un būs. Rudenī populāri ir kāpostu tīteņi, bet somi tos pirms cepšanas pārlej ar sīrupu,” uzskaita Solvita un pastāsta, ka vietējiem bez tradicionālajiem Ziemassvētkiem ir arī mazie Ziemassvētki jeb tāds kā mēģinājums svētkiem. Eglei mājās jābūt jau vakarā pirms Pirmās Adventes, tāpat svētku ēdieniem un dāvaniņām bērniem.
Aizgādāt Latvijas produkciju uz Ālandu salām būtu dārgi transporta un muitas izdevumu dēļ, taču vietējiem no latviešu produkcijas garšo marinētie gurķīši un skābi kāposti. Par rasolu viņiem ir dalītas jūtas, pīrādziņi arī ne visai. Atšķiras arī skābais krējums, kas ir liesāks par Latvijā nopērkamo, taču svaigais krējums garšojot pēc kārtīga, trekna, latviska krējuma. Vēl vietējie daudz ēd jūras veltes, vēžus, ko daudzi arī paši audzē.

Viss ciems svin kopā
“Somi vairāk turas pie tradīcijām, Latvijā kaut kā tas ir pazudis. Jāņos jeb vasaras vidus svētkus viņi ceļ gaisā appušķotu rombu no koka. Viss ciems kopīgi sapulcējas, paceļ gaisā ar dziesmu un tad katrs dodas pa mājām. Ēd jaunos kartupeļus, zivis un dzer ledusaukstu ķimeņu šņabi,” pastāsta Ieva.
Tradicionālas esot medības. Piemēram, novembrī ir noteikts aļņu skaits, ko katrs grupējums drīkst nošaut. Tad decembrī ir aļņu festivāls, kad no aļņa gaļas taisa zupu, mērci un citus ēdienus. Tas skaitās mednieku sezonas noslēgums, un pasākumā var piedalīties ar ielūgumiem. “Dzied un dejo jaunie kopā ar vecajiem, tur neviena glāzes pacelšana nebūs bez tosta vai dziesmas. Šeit jaunie cilvēki labprāt ballējas kopā ar vecajiem līdz rītam. Astoņpadsmitgadīgs var dejot ar astoņdesmitgadīgu, un abiem būs jautri,” salīdzina veikaliņa īpašniece.
Dzīvojot uz salas, abām ir radušās dažādas pārdomas par latviešiem. Viņām šķiet dīvaini, ka uz salas veidojas savstarpēji ne visai labvēlīgi noskaņotas latviešu kopienas – viņas mēdzot tās saukt par latviešu kolhoziem. “Es nezinu, kāpēc latviešiem ir kaut kāda cīņa savā starpā. Nekad to neesmu sapratusi, bet vienmēr izveidojas grupas un frontes. Sabiedrība šeit ir maza – 28 tūkstoši iedzīvotāju visās Ālandās. Tomēr par visiem latviešiem, kuri šeit strādā, neko sliktu nevar pateikt darba ziņā, viņi strādā, visi ir malači. Vietējiem biznesi plaukst un zeļ, pateicoties lētajam darbaspēkam. Neviens vietējais ālandietis par tādu naudu nestrādās,” pastāsta latvietes.

Prasības nav tik drastiskas
Kā atšķiras uzņēmējdarbība Somijā un Latvijā? “Šeit nav tik striktu noteikumu kā Latvijā. Pārtikas un veterinārais dienests Latvijā meklēja vainas, te ir citādāk,” salīdzina latvietes un skaidro: “Šeit viņi ir padomdevēji. Protams, ja neizpildīsi ko, tad būs naudas sods, var aizvērt uzņēmumu ciet un sagaidīt lielas nepatikšanas. Bet Latvijā bija sajūta, ka meklē tik iemeslu, lai uzliktu sodu. Šeit mēs analīzes uz baktērijām veicam pašas un pašas esam atbildīgas. Esam ieinteresētas, lai cilvēki, kuri pērk no mums ēdienu, būtu veseli. Ir bijis tā, ka Ieva skrien pircējam pakaļ un saka: atvaino, bet es iedošu citu gaļas gabaliņu,” atceras Solvita.
Atšķiras arī izglītības sistēma, kura, pēc latviešu domām, nav tik uzspiesta un stingra, tomēr tāpēc somi neesot mazāk gudri. “Latvijā bērni ir pārslogoti un neizjūt bērnību. Šeit bērns iet uz skolu un tur sāk mācīties lasīt. Ir kaut kādi uzdevumi mājās, bet nav mājasdarbu, kas jāpilda trīs, četras stundas. Skolā raksta tikai ar zīmuli, lai visu varētu izlabot. Ēšana skolā ir pēc zviedru galda principa, un viņu prioritāte ir, ka bērnam ir jāēd labi. Padomāts arī par vegāniem, veģetāriešiem un citiem. Šeit bērniem no bērnības iemāca ēst dārzeņus.”
Vardo skolā, kurā mācoties aptuveni 30 bērnu, ir sešas klases, pēc tam mācības jāturpina uz citas salas. Ja klasē ir kāds problemātisks bērns, tad skolotājai ir asistents. “Salīdzinājumā ar Latviju šeit man jāatceras tikai palaist bērnu uz skolu, pat pildspalva nav jānopērk. Visus no rītiem savāc taksometrs. Vienīgais, kā pietrūkst, ir oficiālais 1. septembris – baltās zeķes un baltās bantes. Tas šeit nav ieaudzināts, ka bērniem uz svētkiem ir jāpucējas. Esmu jautājusi, kāpēc tā, bet viņi nesaprot, kāpēc ir jāizrāda āriene,” stāsta Ieva.

Vairāk tic godavārdam
Sieviete piekrīt, ka katrā vietā un katrā tautā ir savi plusi un mīnusi. “Nevar teikt tikai sliktu par mūsu tradīcijām vai tikai par viņu tradīcijām. Man reizēm pietrūkst Latvijas tieši valodas ziņā. Vienu brīdi man gribējās aizbraukt pie draudzenēm, bet vairs nesanāk. Tagad mēs esam tirgones, tas nav vienkārši. Strādājam sev, un viss atkarīgs no mums. Citreiz esam nogurušas kā suņi, bet ir forši,” saka Ieva. Māsai piebalso arī Solvita, kura uzskata, ka Ālandas ir viena no drošākajām zemēm visā Skandināvijā. “Visur ir izņēmumi, bet šeit cilvēki ir godīgi. Te var uzticēties par jebko. Piemēram, ir gadījumi, kad lielveikalā iepērkoties, zinu, ka man uz kredītkartes ir nauda, bet kaut kas neiet, pārdevēja saka: atstāj savu parakstu un telefonu un tad jau kaut kā. Šeit atnāk prece un pēc tam maksā, Latvijā ir otrādi. Reiz bija nepareizi pārdota gaļa, cilvēks aiziet mājās, ierauga čekā, ka ir nopircis pa lēto, atnāk atpakaļ un saka, ka tur nebija pareizi.”
Vietējie esot labi situēti, protams, esot izņēmumi, kuri izdzīvo tikai ar pensiju. Maksājumu ziņā daudzus varot pielīdzināt Latvijai, taču, piemēram, mašīnu uzturēt ir dārgāk. “Te var redzēt ja brauc jauns “BMW”, tad tas nav vietējais un noteikti ir latvietis, jo vairums vietējo brauc ar 90. gadu mašīnām,” novērojusi Ieva.
Ālandu salas ir vieta, kur vērts aizdoties ne tikai darba meklējumos, bet arī lai izvēdinātu galvu un iedvesmotos. Apkārt paveras tipiska ainava – klinšainas, ar priedēm apaugušas salas un saliņas, uz kurām, harmoniski iekļaujoties vidē, somi uzslējuši savas atpūtas mājiņas ar savu laivu piestātni un karoga kātu.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Ālandās gan viesojas kā sezonas strādnieki, gan iedzīvojas

Kategorijas