Lietoto preču bodīte kļūst par kolekcionāru paradīzi

2016. gada 29. decembris 07:00

3663

Lietoto preču bodīte kļūst par kolekcionāru paradīzi

“Mēs noteikti neliekam akcentu uz lietotiem apģērbiem un apaviem, jo tad sen būtu nogrimuši. Izdzīvojam ar traukiem, figūriņām, gleznām, pulksteņiem, metāla izstrādājumiem, rotām, suvenīriem – sadzīves lietiņām, kas atšķiras no lielo veikalu standarta piedāvājuma,” teic veikala “Briku Braku” vadītāja Judīte Ašurkova.

Balstās uz vaļasprieku
Pircēji atzinīgi novērtē oriģinālo sortimentu, arī spēles un rotaļlietas, kas citviet ir ārkārtīgi dārgas. Vecākiem līdzi atnākušie bērni ir sajūsmā par atļauju izcilāt mantu kastes. Tiek izpatikts arī dažāda ranga kolekcionāriem, no jauna preču pieveduma atliekot malā interesantas monētas, plates, kaķīšus, vardītes, cūciņas un citus dzīvnieciņus. Kāda sieviete cītīgi meklējot rūķīšus, cita pavāriņus, manīta pat kaķu krājēju sāncensība.
Lietoto preču bodīte kļuvusi par kolekcionāru paradīzi arī tādēļ, ka uzņēmuma saimnieks Aivars Grots savulaik aizrāvies ar pastmarkām, lietām, kas saistītas ar Sarkano Krustu, un bijis pat Pasaules Kolekcionāru asociācijā. Tagad viņš vāc tikai banknošu vieninieka nominālus.
Pirms pārdošanas lietas tiek pārbaudītas, izvērtētas. “Reāli jau tas bizness līdzinās vaļaspriekam: attāluma dēļ ceļa izdevumi ir milzīgi, katra prece ir jānopērk, un ieguldīto naudu atpelnīt nav viegli,” atzīst J. Ašurkova.

Pirmo biznesu cer noturēt
2014. gada rudenī lietoto preču tirdzniecība vispirms iemēģināta Aizputē, bet nākamā gada pavasarī būs trīs gadi, kopš veikals “Briku Braku” atrodas Liepājā. Ar vietu Graudu ielā uzņēmēji kopumā ir apmierināti, jo blakus atrodas valsts iestāde, tikmēr sludinājumos pieminētie orientieri: vēsturiskais kinoteātris “Palass”, kas padomju gados darbojās ar nosaukumu “Sarkanā bāka”, ne visiem jaunajiem liepājniekiem ir zināmi.
“Tuvāk pilsētas centram iedzīvotāju plūsma, protams, aktīvāka. Derētu vēl viena tirdzniecības vieta un noliktava, jo cilvēki ļoti pieprasa lietotas mēbeles. Bet bremzē pārāk augstās telpu īres cenas centrā – ap tūkstoti eiro bez apkures,” tāda iespēja šobrīd tiek vērtēta kā nereāla.
Judītes Ašurkovas dzimtā puse ir Kapsēde, bet desmit gadu viņa pavadījusi Anglijā. “Dzīvesbiedrs Aivars Grots jau sešus gadus tur oficiāli kā pašnodarbinātais strādā par sūtījumu pārvadātāju. Atvaļinājuma laikā pamēģināja kursēt uz Latviju. Pasviedu ideju par lietotu preču veikaliņu, pusgadu to apstrādājām. Šis ir mūsu pirmais bizness. Staigāju pa tirdziņiem, palīdzēju izvēlēties preces. Brīžiem bija sarežģīti, jo mums taču vajag kvīti. Tagad saimnieks pats gan klātienē, gan internetā piedalās izsolēs, iepērkas svētdienas tirgos. Sadarbojamies arī ar labdarības organizācijām, kas nerealizētās lietas par mazāku naudiņu pārdod vairumā,” atklāj uzņēmuma pārstāve.
“Protams, ka uztrauc nestabilā mūsu valsts nodokļu politika. Pārdevēja, piemēram, saņem nelielu – minimālo – algu, bet saimniekam līdzekļi nodokļos aiziet dubultā. Pati strādāju uz pusslodzi, bet, ja svešam cilvēkam būtu jāmaksā pilns nodoklis par pusslodzes darbu, noteikti nāktos viņu atlaist. Ne jau visi mazie uzņēmēji melo,” J. Ašurkova tomēr sliecas ticēt, ka pirmās grūtības jau aiz muguras. “Gribētos jau, lai mazos nenospiež, lai ir kāda šarmanta rozīnīte uz lielveikalu fona. Dzirdēts – ja noturas divus trīs gadus, tad tālāk iet normāli.”

Bez Anglijas veikala nebūtu
Uz Lielbritāniju J. Ašurkova devusies, draudzenes pierunāta. “Faktiski jau mums tur nevajadzēja būt: te bija darbs, pat divi. Bet neaizbrauktu uz Angliju, nebūtu mums šodien veikala.”
Sākumā sieviete strādājusi fabrikā, tad hospitālī. Pēc saskaršanās ar veselības problēmām iekārtojusies uz pusslodzi sākumskolā. “Anglijā gaisotne ir vienkāršāka, sakārtotāka, tā iesūc un grūti izrauties. Dzīvoju pilsētā Pīterboro (Peterborough), daudz draugu ieguvu, darbojoties sabiedriskajā folkloras grupā “Žeperi”. Latviešu satikšanās prieks tur citāds – apķeras, sabučojas, arī darbabiedri angļi pēc operācijas man sūtīja uz mājām dāvaniņas, kartiņas. Bet te uz ielas mani ierauga daudzus gadus neredzēta klasesbiedrene, “čau” un aiziet. Ilgi nevarēju saņemties braukt mājās. Dzīvesbiedrs gandrīz trīs gadus pierunāja, jo bija jau atvēris veikaliņu un vienam klājās grūti.”
Anglijā sīkumus uz pirkuma čeka apzīmējot ar “Bric-a-Brac” jeb “viss kaut kas”. “Latviskojot to, radās veikala un firmas nosaukums,” skaidro vadītāja. Pieredzi un kontaktus latviete guvusi arī, līdz ar citiem brīvprātīgajiem kalpojot labdarībā saziedoto preču tirgotavā, kur algu saņem tikai menedžeris, bet palīgu vienīgā priekšrocība ir iegādāties kaut ko lētāk.

Pabojā preci, lai nokaulētu cenu
Veikala darbību pašlaik nodrošina abi dzīvesbiedri un uzticamā pārdevēja Sanita Graudiņa. Interesanti esot vērot, gan kā cilvēki izvēlas preci, gan cik atjautīgi izdomā lietām atšķirīgu pielietojumu.
Netrūkstot tāpat raibu kuriozu, ko darbinieki cenšas novērst ar joku. Kāda sieviete pavilkusi zem saviem svārkiem veikalā uzmērītos un grasījusies doties prom, nepamanot, ka zagtie ir ļoti labi redzami. Jo garāki.
Cita dāma ilgi cilājusi iepatikušos mēteli, tad izrāvusi apģērbam pogu un skaļi pukstējusi, ka ņemtu, ja visas pogas būtu vietā. Vai nevarot dabūt lētāk? Otrā dienā atnākusi, nolikusi uz letes it kā atrastu pogu un bez emocijām samaksājusi par kāroto mēteli divdesmit eiro.
Nereti pircēji noplēšot cenas zīmi vai izraujot kādu diegu no drēbes, cerot, ka pārdevēja nosauks mazāku vērtību. Reiz vīrietis ilgi piemērījis veikala apavus un tad “nejauši” aizgājis, atstājot vietā savus vecos.
“Pēc izskata solīda kundze lepni izgāja, nelikdamās traucēta par cenu zīmi pie tikko nopirktajiem zābakiem, savukārt sieviete, kura iegādājās vējjaku par trīs eiro, aizbildinoties ar naudas trūkumu, ļoti vēlējās bonusā saņemt drēbju pakarināmo,” raksturojot darba specifiku, pasmaida veikala vadītāja.

+ 11

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Lietoto preču bodīte kļūst par kolekcionāru paradīzi

Kategorijas