Rekurzeme.lv ARHĪVS

Logo

Normunds Dūčis: “Kāds no augšas pateica: pietiek!”

VALIJA BELUZA
Laikraksta arhīvs

2017. gada 5. janvāris 07:00

23347
Normunds Dūčis: “Kāds no augšas pateica: pietiek!”

Ātrums, pamatīga adrenalīna deva, galvu reibinoši sasniegumi, tostarp PSRS čempionātos, kausi, medaļas, ķiveres, attēli – par šo mūža posmu Normundam Dūčim atgādina virs garāžas izveidotais privātais muzejiņš. Savulaik pazīstamais motosportists par likteni nožēlojas, taču atzīst: “Kopš atgadījuma 2008. gadā man dzīve apgriezusies otrādi, it kā pavisam citā grāmatā lappuse būtu uzšķirta.”

Motobraucēju dinastija
“Šis joprojām rūc un iet,” rādot savu 1982. gadā dzimušo sacensību motociklu, lepojas Normunds. Viņa tētim Bruno Dūčim darbošanās ar tehniku tāpat visu mūžu ļoti patikusi, ar “javiņu” braucis sacensībās Biķernieku šosejas trasē, puikam pirmo braucamo uztaisījis un vēlāk ne reizi nav bildis, ka mācības skolā svarīgākas par braukšanu.
“Arī mans opītis Ernests Dūčis bija velo- un motobraucējs. 1929. gadā ļoti veiksmīgi startējis 50 kilometru sacensībās. Man bija tikai septiņi gadi, kad teicu tētim, ka gribu kartingu vai mopēdu. Lika paciesties. Ik pēc laiciņa atgādināju par apsolījumu, un tad jau tuvojās gaidītā desmitā dzimšanas diena. Tolaik dzīvojām Grobiņā, gājām uz lūžņu izgāztuvi, kur mētājās metāla detaļas un veci rāmji, un būvējām augšā mopēdu. Pirmo gadu ar to nobraucu, tad jau uztaisīja lielāku – ar piecdesmit kubu tilpumu un diviem ātrumiem.”
Kad puika jautājis, vai gonkās arī drīkst piedalīties, tēvs atteicis: protams, priekš kam tad taisījām? Pirmajās sacensībās Paplakā desmitgadīgais Normunds ieguvis otro vietu. “Drosmi noteikti vajag, bet arī gudru domāšanu, jo ar pārgalvību vien nekas nesanāk,” motosportists min rakstura īpašības, kas ved uz panākumiem. “Mopēda ātrums sākumā nemaz nav tik liels, tomēr jārēķinās ar smiltīm, dubļiem, risēm un krītot gūtajām traumām. Salauž roku vai kāju, dabū smadzeņ­trīci, bet miera jau, vienalga, nav.”
Ar moču ķīlēšanu lielākoties nodarbojies Normunda tētis, pašam vairāk paticis braukt: “Katrs dara savu – mehāniķis skrūvē, gonščiks – brauc! Detaļas bija grūti dabūjamas, nācās meklēt galus, jo nevarēja kā šodien visu nopirkt internetā.”

Jābūt pirmajam, un viss!
Jau trīspadsmit gadu vecumā grobiņniekam ar mopēdiem Latvijā konkurentu vairs nav bijis, viņš sācis trenēties ar 125 m3 moci, paņemts okeāna zvejas flotes bāzes klubā “Atlantika”, braucis kopā ar pieaugušajiem vīriem un pamazām tos apsteidzis.
“Apbrīnoju savu etalonu azartisko krosistu Normundu Ērkuli un gribēju tikt viņam līdzi. Andris Kalniņš bija treneris, caur Maskavu tika dabūtas jaunās “čežetas”,” sportists atceras, rādot relikvijas. Vispirms jau pirmo balvu, kas iegūta rajona čempionātā. Tai blakus motobraucēja zābaki, valsts izlases sporta krekli, svarīgākās publikācijas presē.
PSRS izlasē mūsu novadnieks iekļuvis jau 1984. gadā, uzreiz ieguvis otro vietu un vēl pēc dažiem gadiem ticis pie trešās pieaugušo konkurencē. “PSRS izlasē nevarēja tikt vienkārši, bija riktīgi jārullē. Uz baltiešiem skatījās savādāk, krievi labprātāk ņēma savējos, ne mūs. Piedaloties sacensībās, izbraukājām Padomju Savienību un arī sociālistiskās valstis. 1987. gadā piedalījos arī “Draudzības kausā” Kubā.”
Trases tolaik veidotas no dabiskiem paaugstinājumiem, bez mākslīgiem tramplīniem. Vai tiešām pie bīstamām, riskantām situācijām var pierast? “Par to nekad neaizdomājos, jābūt pirmajam, un viss! Neliels uztraukums piezagās tikai pirms paša starta.”
Parasti ar motosportu beidz nodarboties ap gadiem trīsdesmit. Normunds Dūčis profesionālo sportu pametis 1996. gadā, pēc tam gonkojis hobija līmenī, retumis piedaloties kādās sacensībās,
“Šīs bildes man ir svarīgākās – te sacensībās lēcu ar moci, pēc tam mani apsveic trīskārtējs pasaules čempions, vēlāk mūsu treneris PSRS izlasē Genādijs Moisejevs. Es dabūju pirmo, viņš otro vietu. Kad vēl braucu ar mopēdiem, lasīju par Moisejevu tēta pasūtītajā žurnālā “Za Ruļom”, bet pēc trīs gadiem braucu ar viņu vienā autobusā. Ja dikti kaut ko grib, tas piepildās!”  

Mēnesi noguļ komā
“Pirms astoņiem gadiem izdomāju piedalīties veterānu pasaules čempionātā. Ne reizi neesmu bijis Latvijas čempions, arī to gribēju paveikt savos četrdesmit gados. Dienu pirms došanās uz Angliju aizbraucu patrenēties Kalvenes trasē. Līdzi bija treneris Jansons un vēl mazais Pauls Jonass, kurš pirmais pamanīja, ka pēc kritiena neceļos. Vairāk neko neatceros. No komas pamodos pēc mēneša. Kāds laikam no augšas krasi pateica: pietiek! Zinu, ka bijusī sieva baznīcā pasūtīja aizlūgumu. Dakteris bija atklāts: labi, ka par tevi parūpējās lielais paziņu loks, ja tu būtu, piemēram, gans laukos, ar tevi būtu “čau”. Kopš tā brīža visa dzīve pilnībā izmainījās,” pārdzīvoto neslēpj Normunds. “Ar divriteni varu pabraukāt, bet galīgi neinteresē sports kā tāds: tagad ir pavisam cita domāšana, skatos un brīnos – kur viņi, tie trakie, skrien. Motocikls, ar kuru traumējos, protams, sen pārdots.”
2014. gadā Normunds noorganizējis motokluba “Atlantika” braucēju saietu. No 47 apzvanītajiem ieradušies 30 sportisti ar otrajām pusītēm.
Pacīnījies komandā “Motokurzeme”, dēls Rihards Dūčis sapratis, ka motokross ir gana bīstams un pārgājis uz enduro, kur jābrauc ilgāk, toties ne tik ekstrēmi. Latvijas Motosporta federācija 2016. gadā Rihardu apbalvojusi ar pirmo vietu E klasē “Latvijas kausā” enduro sprintā, un tas nav vienīgais viņa panākums
Vaicāts, vai nav bijusi vēlme pievērsties jauno motosportistu audzināšanai, Normunds atbild izvairīgi: “Ne visi sportisti var būt treneri.”
Viņa prieks un acuraugs tagad ir 1975. gadā ražotais “linkolns”, ko savulaik, nodarbojoties ar autobiznesu, atvedis no Vācijas. Pašlaik skaistais vāģis garāžā gaida pavasari. Retroauto kustībā liepājnieks neiesaistās, ar smuko vāģi labprātāk izlaiž kādu līkumu kopā ar ģimeni vai pavizina kāziniekus.
+ 8
Kategorijas

Kategorijas