Dienvideiropas valstī notur mīlestība

2017. gada 5. janvāris 07:00

204

Pat pelēkie, drēgnie un vējainie laika apstākļi gadumijā neaptumšoja Lienes Treilopas sajūsmu par atkalredzēšanos ar tuviniekiem un dzimteni. Liepājā dzimusī meitene izaugusi un mācījusies Kandavā, kur joprojām dzīvo viņas vecāki. Liktenim labpaticis kurzemniecei piespēlēt lielisku dienvidniecisku kārti: viņa apprecējusies ar grieķi un teju deviņus gadus mīt Krētā. Sāpina vienīgi doma, ka vecāki tik tālu – ikdienā nesatiekami un nesamīļojami.

Pārklājas ar sāls kārtiņu
“Sirdī joprojām esmu latviete, liepājniece, tikai mans ķermenis ir mainījies: kad telpā plus divdesmit grādu, meklēju džemperi. Būtu bijis labi te palikt, bet mans Emmanails, saīsinājumā Manolis, plānus izmainīja,” rūgteni smej Liene un piebilst, ka sākumā nācies bieži skaidrot – latvieši nav krievi. Toties tagad viss Stalidas ciems zina, kas ir latvieši.
“Vīrs agrāk bija oficiants, es strādāju Gunāra Staņas fotostudijā Rīgā. Salikām kopā zināšanas, izveidojām apģērbu veikaliņu un fotosalonu. Uz jūras, kalnu, ciematiņa fona sezonas laikā fotografēju tūristus no Eiropas valstīm. Krievu šogad tikpat kā nebija. Vietējie fotografējas tikai pa kāzām un kristībām.”
Pēc pirmā prieka par siltumu un katru dienu citādi zilo Egejas jūru ar brūnajām smiltīm un vietumis klintīm klāto pludmali latviete atjautusi arī Krētas klimata īpatnības: “Jūra ir tik tuvu, ka, uzpūšot vējam, viss pārklājas ar sāls kārtiņu un metāla izstrādājumi ātri sarūsē. Pērn nopirku jaunu fotokameru, skatos – vecākā it kā būtu cietusi karā: metāla daļiņas kļuvušas sarkanīgas.”
Kad fotogrāfei mazāk klientu, viņa izgatavo rotas. Šī nodarbošanās aizsākusies, kad radusies nepieciešamība glābt pašas iemīļotās, bet aprūsējušās krelles. Tīkams vaļasprieks kurzemniecei ir arī puķu un garšaugu dārziņš pie mājas.

Zeme kā sarkanā planēta
Kokos augošās olīvas sagādājušas krietnu vilšanos: bijušas tik rūgtas, ka pēc pamēģināšanas vairāk negribas. Toties grieķu ēdienkarte ne Lienes, ne pie viņas ciemojušos tautiešu garšas kārpiņas nav pārsteigusi. “Ziemā Krētā ir kā Latvijā ap Jāņu laiku, uz galda daudz zaļumu, dažādi salāti, ko grieķi pārspīlēti aplaista ar olīveļļu.” Mājās galvenā ēdienu gatavotāja ir Liene. Daudz ko iemācījis vīrs, šo to pati no vietējās kulinārijas apguvusi. Latviešu ēdieni dzīvesbiedram neesot jāiemāna – ēdot visu, izņemot ķiplokus. Vasarā, kad abiem daudz darba, pēdējā maltīte dažkārt sanākot ap pusnakti.
Vaicāta, kurā gadalaikā vislabāk apciemot Krētu, jaunā sieviete iesaka aprīļa beigas un maiju, kad viss jau uzziedējis, pārsvarā dzeltenā krāsā, nav vēl šaušalīgi karsts, nenomāc tūristu pūļi un nokļūt galapunktā var pa taisno no Rīgas. Turpretī vasaras vidū temperatūra sasniedz plus 42 grādus, lietus līst reti un izdegusī zeme atgādina sarkanās planētas virsmu. Atvēsināties daba un cilvēki pagūst garajās naktīs, bet pavisam ātri atžirgst pēc kārtīga lietus septembra otrajā pusē. “Tas notiek momentāni. Šķiet, ka augi gaida, nojauš un dažs izlien pat pirms lietus. Pilnīgi izdegušais baziliks pēc pāris lietainām dienām jau atkal bija sprīža garumā.”

“Nē” nozīmē “jā”
Ar nākamo dzīvesbiedru Liene iepazinusies pirms 11 gadiem, kad sezonas beigās – oktobrī – viena ieradusies Krētā. No viesnīcas iznākušo tūristi sagaidījuši vietējo uzmanības apliecinājumi. No kafejnīcas atskanējis laipna darbinieka aicinājums ienākt, un liepājniece piekritusi. “Man piedāvāja iedzert raki, vīnogu šņabi, un krieviski runājoša grieķiete pačukstēja: Manolis ir foršs čalis, ja aicina draudzēties, piekrīti. No attāluma viens otru “apstrādājām” gandrīz divus gadus. Vēl pēc gada kopdzīves Grieķijā apprecējāmies. Neskatoties uz mūsu nopietno vecumu, tā abiem ir pirmā laulība,” Liene liktenīgo satikšanos pielīdzina lubeņu sižetam.
Vienīgi Emmanaila māsa Sofija ienācēju ģimenē pētījusi un aizdomīgi izprašņājusi, “vai tik es neiekāroju kādu viņu olīvu lauku”. Pārējie radi ārzemnieci uzņēmuši ļoti labvēlīgi. Pirmais šoks Lienei bijis par sirsnīgo grieķu temperamentu un atklātību: “Nākamā vīramāte Marija iepazīstoties izdvesa: ah, beidzot atveda kaut ko normālu! Viņa joprojām visiem stāsta, cik kolosāla ir ņifi (vedekliņa). Dēla sievas māsa grieķu valodā gan skan dīvaini – kuņada. Vīratēvs bija brīnumjauks, interesants vīriņš. Augumā mazais Dimitris uz mani skatījās kā uz dievību – vai dieniņ, divmetrīga sieviete!”
Mulsinoši bijis uzzināt, ka “nē” grieķu valodā nozīmē piekrišanu, bet “jā” – “čau”. Jocīgi uz ielas paziņas sveicināt: “Jā, jā, jā!”

Uz “zagsu” džinsos un ar moci
Diezgan neērti līgava jutusies, uzzinot, ka kāzu drēbes jāpērk neprecētu radinieku un vecāku pavadībā. Iegādāties liela izmēra kurpes izrādījies ļoti grūti. “Tradicionāli ģērbšanās kāzām notiek vismaz fotogrāfa klātbūtnē. Vīri riņķī un, sākot no apakšveļas, saģērbj līgavaini. Ar līgavu apietas mazliet pieklājīgāk, bet, vienalga, vecāki nāk palīgā. Māte ieliek naudiņu līgavas kurpītē, tēvs to līgaviņai uzauj. Līgavainim arī naudu ieliek kurpē, bikšu siksnu apjož no vienas, tad no otras puses – lielai veiksmei. Pēc tam mātei un tēvam bučo rokas. Pateicībā par audzināšanu un apģērbšanu.”
Vairums grieķu laulājas baznīcā, taču Emmanails tādas kāzas nav vēlējies. Uz procedūru “zagsā” cauri ciemam eleganti ieradušies baltos kreklos, džinsu biksēs un zābakos ar motocikliem. “Vakarā gan uzcirtāmies. Man bija sarkana kleita, vīram – tumšs uzvalks. Kāzu viesi bliež gaisā no bisēm – aizšauj pagātni, bijušos un bijušās. Lai jaunajam pārim iesākas tīra un skaista dzīve!”

Iemīl arī pretrunīgo
Sākumā dienvidzemē pārsteigusi pīpēšana privātos uzņēmumos, bankā, pastā un pat slimnīcā. Tāpat arī grieķu pārāk skaļā runāšana. “Viltīgi viņi nav, bet atvērti un emocionāli gan! Tāpat kā Latvijā, arī tur lielākie žipčiki ir taksisti. Visvairāk uzbāžas viesstrādnieki no Albānijas vai Rumānijas, vietējie kanti nesit.”
Otrajā gadā pēc apmešanās Krētā jaunā sieviete uzdrošinājusies patstāvīgi pārvietoties ar motorolleru. Kalnup braukusi pa ceļa vidu un līkumos bļāvusi, jo aiza šķitusi gluži blakus. Tikai šogad atskārtusi, ka, braucot kalnā, vairs nebaidās.
Grieķu bēres latviete piedzīvojusi pēc lādzīgā vīratēva nāves. Lielā karstuma dēļ apzvanītie radi ierodas uzreiz, visu nakti aizgājēju apraud un jau nākamajā dienā nogādā baltā marmora kapsētā. “Mirušo neapber ar zemi, bet novieto uz spraišļiem betona bedrē, lai tur izkalst. Virsū liek betona plātni un šķirbās saber kaļķi smakas novēršanai. Ja nav brīvas vietas, sešus gadus pēc iepriekšējā apbedījuma atver kapu, kaulus, ko izņem ārā, turpmāk glabā speciālā baznīcā, un bedrē ievieto nākamo ķermeni. Grieķi ir kategoriski pret cilvēka kremēšanu.”
Lieldienas Grieķijā svin grandiozi. Jau februārī ir karnevāls ar gaļas pārēšanos, vīna dzeršanu, pārģērbšanos, sejas smērēšanu ar melnu. Tam seko atvadīšanās no gaļas – gavēnis. “Nedēļu pirms Lieldienām visās malās sākas šaušana, pat bērniem pērk petardes. Pusnaktī, kad Jēzus augšām ceļas, šauj visi.”
Liene zina tikai vienu grieķieti, kura precējusies ar cittautieti, turpretī grieķu vīrieši ārzemnieces par sievām izvēloties ļoti bieži. “Sākumā sarunājāmies “mūsu mikslī”, kurā jaucās angļu, vācu, grieķu un latviešu vārdi. Tagad jau grieķiski. Naktīs, kad nenāk miegs, visādas domas lien prātā. Vasarā brīžiem raudiens nāk, kā gribas uz Latviju, jo zaļa zeme ilgi nav redzēta. Tad padomāju – ko nu vairs. Pierod jau pie visa.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Dienvideiropas valstī notur mīlestība

Kategorijas