Emocionālā vardarbība. Par to ir jārunā!

2017. gada 5. janvāris 07:00

Emocionālā vardarbība ir tēma, par kuru ir jārunā, jo tā būtiski iespaido sievietes-upures veselību un pat dzīvību, kā arī apdraud bērnu attīstību, norāda resursu centra “Marta” speciālisti.
Vismaz 39 procenti sieviešu kaut reizi dzīvē izjutušas fizisku vardarbību, bet teju divas reizes vairāk – 60 procenti – savās ģimenēs saskārušās ar psiholoģisko un emocionālo vardarbību. Galvenie vardarbības īstenotāji ir sieviešu draugi un dzīvesbiedri, liecina Eiropas Savienības institūciju veiktais pētījums 2014. gadā. Tajā piedalījās arī Latvija.

Sekas atspoguļojas veselībā
“Martas” jurists Juris Dilba teic, ka emocionālā un psiholoģiskā vardarbība ģimenē ir kontroles–pakļaušanās attiecības. “Vīrietis vēlas pakļaut un kontrolēt sievieti. Lai to varētu panākt, viņš izmanto visvienkāršāko veidu – vardarbību. Vai tā ir sišana vai vienkārši kāds skarbāk izteikts vārds, ir atkarīgs gan no paša varmākas, gan no upura. Kurš pielietotais veids ir efektīvāks, to varmāka izmantos,” stāsta J. Dilba, kurš vardarbības upuru-sieviešu palīdzības un atbalsta centrā sācis strādāt pirms desmit gadiem un šajā laika posmā saskāries ar visādiem vardarbību modeļiem.
Emocionālā vardarbība ir grūti atpazīstama. “Fiziskajai un seksuālajai vardarbībai pierādīšana ir vieglāka, jo ir redzamas vizuālas sekas. Emocionālajai vardarbībai sekas ārēji nav redzamas. Ir jāzina, kāda ir robeža starp parastām dusmām un emocionālo-psiholoģisko vardarbību. Mēs jau savu reizi sadusmojamies uz otru. Atšķirība, vai šādā veidā tiek panākta kontrole pār otru, viņu pakļaujot, ar asiem vārdiem, draudiem radot bailes un liekot baidīties par savu veselību, drošību, dzīvību. Ja ir jābaidās un jādzīvo bailēs otra rīcības dēļ pret sevi, tā ir emocionālā vardarbība,” paskaidro J. Dilba.
Klīniskā psiholoģe Nikola Dzina papildina, ka emocionālā vardarbība ir viltīgākais vardarbības veids. “Tā klusi grauž no iekšienes, upuris nesaprot, ka viņam tiek darīts pāri. Fiziskas sāpes pāriet, bet psiholoģiskā ietekme visu laiku iet līdzi upurim, iesēžas zemapziņā. Šī vardarbība pavada arī fizisko un seksuālo vardarbību,” norāda psiholoģe.
“Sekas šīs vardarbības dēļ parādās ar laiku – ja sieviete cietusi no psiholoģiskās un emocionālās vardarbības, viņai var pasliktināties veselības stāvoklis – gan fiziskais, gan garīgais. Tas rodas spriedzes, stresa dēļ. Sievietēm bieži novēro akūtas vēdera sāpes,” stāsta J. Dilba. Savukārt N. Dzina teic, ka visvairāk tiek ietekmēta upuru garīgā veselība: “Tā ietekmē cilvēka pašvērtējumu. Piemēram, sieviete sāk ticēt, ka viņa ir slikta sieva, māte un vispār sieviete. Viņa kļūst bezspēcīga, jo nekādi nespēj cīnīties, viņa tic, ka to ir pelnījusi. Upurim tiek izkropļots priekšstats par savām spējām,” paskaidro N. Dzina.

Iemesls – dzimumu nelīdztiesība
J. Dilba teic, ka viens no galvenajiem iemesliem, kas “piespiež” vīriešus būt vardarbīgiem un jo īpaši ietekmēt sievieti emocionāli un psiholoģiski, ir ilgstoši valdījušais uzskats, ka vīrietis ģimenē ir galvenais. Katram ir līdzvērtīgas tiesības un jo īpaši ģimenē. Laulātajiem tas ir noteikts arī Civillikumā. Tāpat to nosaka starptautiskie likumi, kas runā pret sieviešu diskrimināciju.
“Varmākam reizēm pietiek ar vienu reizi, lai saprastu, kā otru padarīt par upuri. Arī par upuri var kļūt no vienas vienīgas reizes, kad no vīrieša puses izteikts kāds apgalvojums, vārds, drauds sievietei liek baidīties gan par sevi, gan arī bērniem,” norāda J. Dilba. Un tieši bērni sievietei liek ciest vēl vairāk un paciest vardarbību. “Varmāka radītās bailes pamana un izmanto kā manipulāciju. Bieži vien upures ir finansiāli atkarīgas no vīrieša, dzīvo kopā vīrieša īpašumā. Vīrietis, kurš panācis, ka upuris nonācis viņa varā, sievietei izsaka draudus, ka var izlikt uz ielas, nedot vai atņemt iztikas līdzekļus gan sievietei, gan bērniem. Kā galējo līdzekli manipulēšanā varmāka izmanto draudus par bērnu atņemšanu mātei. Bieži šādi vīrieši arī rīkojas – raksta pieteikumus tiesai,” skaidro jurists.

Noder jebkāda informācija
Vienkārša arī nav emocionālās un psiholoģiskās vardarbības pierādīšana. J. Dilba teic, ka šādās situācijās noder jebkāda informācija, liecības no apkārtējiem, kuri bijuši aculiecinieki un piedzīvojuši konflikta situācijas šajā ģimenē, noder arī bērnu stāstītais par ģimenes situāciju. Jurists piekrīt, ka daudzos gadījumos varmākas un upura attiecības netiek izpaustas ārpus dzīvesvietas četrām sienām. “Sieviete var vērsties pie iestādēm – policijā, sociālajā dienestā, krīzes centrā vai jebkurā palīdzības centrā un izstāstīt savus pārdzīvojumus. Vardarbības gadījumā krīzes un palīdzības centros desmit psihologa vai psihoterapeita, jurista un sociālā darbinieka konsultācijas apmaksā valsts. Tiek veikti novērojumi, lai saprastu stāvokli ģimenē. Šajā laikā speciālisti sagatavo atzinumu-novērtējumu par vardarbības sekām, kas kalpo par pamatu tiesai. Ja tiek pierādīta emocionālā vardarbība no vīrieša puses, tad viņš tiesā zaudē. Sievietei-upurei atbalsts ir nepieciešams visas dzīves garumā. Ja viņa ir cietusi no vardarbības un tas atstājis sekas uz veselību, tas nevar būt iemesls, teiksim, lai viņai atņemtu bērnu. Ja sieviete ir kļuvusi vardarbīga pret bērnu tikai tādēļ, ka pati cietusi no tās, tad viņa pie tā nav vainīga,” norāda jurists.

Strādā pie upuru aizsardzības
Bieži sievietes, kuras cietušas no vardarbības, sāk lietot alkoholu, narkotikas, medikamentus. “Tas neko neatrisina, varbūt vienīgi uz to lietošanas brīdi liekas, ka tādā veidā apslāpē pārdzīvojumu,” saka J. Dilba. Ir arī sievietes, kuras noliedz vardarbības esamību. Citas vienkārši par to nevēlas runāt, jo baidās, kas notiks, ja par to uzzinās viņas vīrietis-varmāka. “Viņas ir iebiedētas un zina, ar ko tas var beigties, tādēļ par to nerunā. Bet tas ir jādara! Sievietes, kuras ir cietējas lomā, vairs netic tam, ka var kaut ko mainīt un kāds var palīdzēt. Citas nevēlas ciest vīrieša dusmu un draudu izvirdumus un pirmās raksta pieteikumu tiesai par laulības šķiršanu,” pastāsta J. Dilba.
Centrā “Marta” pēc palīdzības vērsušās ne tikai jaunas, bet arī sievietes gados, pensijas vecumā, kuras cietušas emocionāli un psiholoģiski vairākus desmitus gadu. Viņas skaidro, ka nav gribējušas šķirties no varmācīgā vīra, jo bijušas finansiāli atkarīgas un bija jāaudzina bērni. Bieži nācies saskarties ar situāciju, ka sievietes uzsver tēva būtisko lomu ģimenē, lai kāda būtu viņa rīcība, uzvedība un ietekme. Labāk tāds tēvs nekā nekāds – tā viņas uzskata. Taču vardarbības ķēde var turpināties – pati mamma var kļūt vardarbīga pret atvasēm, jo viņa netiek galā ar sevi. Ja ir iemācīts šāds varmācīgais, vardarbīgais ģimenes modelis, bērni to var uztvert kā normu un izaugot paši kļūs par varmākām vai arī par upuriem.
J. Dilba norāda, ka kopš 2014. gada cietušajām par labu nāk ieviestais noteikums, ka upuris tiek nošķirts no varmākas un cietējiem tiek piešķirta aizsardzība. “Varmākam-vīrietim, pat ja viņam ir savs īpašums, kur viņš dzīvo kopā ar upuri, no turienes var nākties aiziet. Veselība un dzīvība, kā arī drošība ir augstāk stāvoša par tiesībām lietot īpašumu, mantu,” skaidro jurists. Līdz tam no dzīvesvietas bija jāaiziet sievietei-upurei un bērniem. “Pie šīs jomas mūsu valstī tiek strādāts, lai nebūtu situācija, ka varmāka var rīkoties bezgalīgi,” papildina jurists.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Emocionālā vardarbība. Par to ir jārunā!

Kategorijas