Āzija paver citu skatu uz lietu kārtību

2017. gada 5. janvāris 07:00

Liepājnieces Kristīnes Rožkalnas ikdiena pēdējos gados paiet Rīgā, kur meitene studē un strādā. Vēloties izrauties no galvaspilsētas burzmas un ikdienas darbiem, viņa metusies lielā avantūrā un pirmo reizi devusies ceļojumā ārpus Eiropas. Šajā rudenī Kristīne viesojusies Āzijā, apmeklējot tādas vietas kā Kambodža un Taizeme. Ceļojums bijis liela eksotika un atvēris acis citam skatam uz pasauli.

Vēlas traku galamērķi
Kristīne atklāj, ka doma par došanos kādā tālākā ceļojumā viņu urdījusi jau sen – jau pavasarī sākusi meklēt interesantākos galamērķus un ceļojumu piedāvājumus. “Tāpat kā daudziem, arī man ļoti patīk ceļot, apskatīt jaunas vietas, iepazīt kultūru un cilvēkus. Līdz šim esmu paceļojusi un padzīvojusi Eiropas robežās, tāpēc nolēmu, ka ir laiks paplašināt redzesloku. Vēlmju saraksts, protams, ir garš, bet šoreiz gribējās kaut ko pavisam krasi atšķirīgu no līdz šim piedzīvotā, tāpēc radās doma par Āziju,” savu izvēli komentē liepājniece.
Kāpēc izvēlēta tieši Kambodža? “Īsti pat nezinu. Runāju ar draugiem, lasīju informāciju internetā. Varētu pat teikt, ka tās daļēji bija apstākļu sakritības, kas noveda tieši līdz Kambodžas izvēlei, bet gala rezultātā noteikti to nenožēloju!”
Uzņemties ceļojuma plānošanu pašai Kristīnei šoreiz vēlmes nav bijis, tādēļ meklētas dažādas iespējas: “Par ceļojuma maršrutiem un galamērķiem sāku konkrētāk domāt pavasarī, bet jau drīz tapa skaidrs, ka pirmo reizi tik tālu pati uz savu roku nevēlos doties, tāpēc meklēju arī tūroperatoru piedāvājumus. Vēlējos atrast zelta vidusceļu starp tūristu grupām, kas savā veidā rada drošības izjūtu, un ceļošanu bez konkrētiem mērķiem, grafika, pie kura stingri jāpieturas. Tā nu es portālā “Facebook” uzgāju tādu lielisku lapu ar nosaukumu “Piedzīvojumi.lv”. Viņi bieži vien piedāvā izaicinošus un aktīvus ceļojumus – mazas grupas, ceļojuma saturs, kādu nekur citur neatradu. Lieki teikt, ka viņu ceļojumi par visiem simt procentiem atbilst nosaukumam – piedzīvojums!”
Tādējādi lieks stress un plānošana ceļojuma laikā izpalika. “Par visu ceļojuma laikā bija padomāts. Pat līdz tādai niansei, ka mēs priekšlaicīgi jau zinājām, kur mūs vietējie uz Taizemes–Kambodžas robežpunkta gribēs apmuļķot un pārdot neīstas vīzas vai ar tuktuku aizvest uz nepareizo vietu, vai ka Bangkokā un patiesībā ne tikai šajā pilsētā soma jāsargā vēl jo uzmanīgāk, jo paši savām acīm redzējām, kā to ar naža palīdzību vienai sievietei norāva kāds uz motocikla braucošs vīrietis,” daļu no piedzīvojumiem ieskicē Kristīne.

Divas nedēļas ārpus ierastā
Ceļotāja pastāsta, ka uz Āziju devusies kopā ar māsīcu, jo “abas bijām izslāpušas pēc piedzīvojumiem, nebijām bijušas šajā pasaules malā, gribējās nedaudz izrauties no Latvijas drūmā rudens”. Tā nu abas vienojušās par braucienu “Pa džungļiem Kambodžā”. Kopumā Āzijā pavadītas divas nedēļas, kuru laikā piedzīvots ļoti daudz – visu izstāstīt nemaz neesot iespējams. “Kopumā biju prom sešpadsmit dienas, kaut gan biju tā atslēgusies no visa, kas palicis mājās, ka šķita vēl ilgāk. Apskatīju ļoti daudz, pēc atgriešanās pat nācās apsēsties un salikt visu pa plauktiņiem, lai spētu aptvert, kas ir redzēts, izbaudīts. Ceļojums patiesībā bija ļoti daudzpusīgs, jo apskatījām visu spektru – sākot ar lielajām pilsētām, kuras sev līdzi nes cilvēku drūzmas, dzīvīgumu, un beidzot ar mazākajiem lauku ciematiem, uz kuriem tā pa īstam nav pat kārtīga ceļa, tāpēc nākas braukt ar laivām pa ūdeni vai ar rolleriem kulties dubļos, lai sasniegtu galamērķi,” pastāsta Kristīne.
Turpinot dalīties savos iespaidos par piedzīvoto, viņa stāsta: “Bijām Bangkokā, kas ir Taizemes galvaspilsēta, un Pnompeņā – Kambodžas galvaspilsētā. Interesantas pilsētas – tur atrodami dažādi tirdziņi un ir baudāmi ļoti garšīgi tradicionālie ēdieni. Un viss ir lēts. Kilograms ananasa neizmaksās vairāk par dolāru. Bet šeit mēs daudz laika nepavadījām, vairāk braukājām pa nomaļākiem reģioniem, lai patiesi izbaudītu vietējo kultūru.”
Vietējo iedzīvotāju ikdiena pa īstam iepazīta, dodoties laivu braucienā. “Vienu dienu pavadījām uz ūdens, pārvietojoties ar laivu. Skatījāmies, kā vietējie savus mājokļus iekārtojuši uz ezera. Ūdenī iedzīti daži pāļi, pa virsu uzceltas koka būdiņas. Un tā viņi tur dzīvo. Arī skolas, veikals un pat tempļi ir celti tādā veidā. Un, kad pēcpusdienā beidzas skola, bērni sēžas laivās un airējas pa ezeru uz mājām. To visu redzēt likās tik nereāli – kā no citas pasaules!”
Kristīni ļoti pārsteiguši arī greznie tempļi, kuriem Āzijā ir sava, ļoti īpaša nozīme. “Tempļi visur ir vienā zeltā un rotājumos. Kāds gids mums stāstīja, ka tempļu krāšņumam ir liela nozīme. Jo vairāk smalku detaļu, zelta, jo lielāka labvēlība no dieviem. Daudzviet sastopami arī altāri dieviem, uz kuriem diendienā cilvēki nes savus ziedojumus – ēdienu, ziedus, naudu. Tāpat arī šeit ļoti ciena mūkus. Katru rītu līdz ar saullēktu viņi oranžajos apmetņos dodas uz pilsētām, lai ievāktu cilvēku ziedojumus, ēdienu. Un visi neatkarīgi no saviem dzīves apstākļiem sniedz kādu ziedojumu,” kultūras atšķirības un krāšņumu ieskicē liepājniece.

Džungļi un dubļu vannas
“Devāmies arī divu dienu pārgājienā džungļos. Kopumā pieveicām kādus četrdesmit kilometrus, bet, tam klāt vēl pierēķinot mitro tropisko klimatu un aptuveni trīsdesmit septiņu grādu karstumu, likās, ka paveikts kas milzīgs. Šeit izbaudījām dabu pēc pilnas programmas. Bridām cauri īstiem meža biezokņiem, kaut kur tālumā saklausījām arī pērtiķus un visādus citus dzīvniekus. Redzējām, kā savvaļā aug gan orhidejas, kas tur patiesībā aug pie kokiem kā nezāles, gan banāni, ananasi, mango koki un vēl, un vēl. Ēdienu gatavojām kopā ar gidiem no līdzpaņemtās produkcijas. Principā šīs dienas pārtikām no rīsiem un vēl kāda apelsīna, ko pārgājiena laikā mums no savas plantācijas piedāvāja kāds laipns vietējais. Nekādas elektrības, dušas. Viss tik tuvu pietuvināts dabai, cik vispār ir iespējams. Bet tajā mirklī neko daudz arī nemaz nevajadzēja, tikai iespēju atveldzēties kādā pa ceļam atrastā ūdenskritumā,” piedzīvoto raksturo ceļotāja.
Liels piedzīvojums bijis arī pārbrauciens ar rolleriem. Tas izdevies vēl ekstrēmāks, nekā plānots, jo otrā ceļojuma diena principā tika pavadīta dubļos. “Bijām atraduši ceļu, kura sākumā it kā vajadzētu pārbraukt pāri tiltam, kas uzbūvēts pāri upei, un tad pa lauku ceļiem izbraukāt mazos ciematus. Kad tikām līdz tiltam, sapratām, ka vietā, kur tam vajadzētu būt, tā nebija, bet apkārt griezties nebijām gatavi, tāpēc nācās braukt pāri rīsu laukam, kurš iepriekšējā naktī bija uzsūcis krietnu devu lietus, un tad tālāk jau paredzētajā maršrutā. Dienas gaitā smiekli mijās ar izmisuma brīžiem, bet skati, kurus tajās dienās redzējām, ir viens no spilgtākajiem brauciena notikumiem. Gandrīz tikpat spilgts kā mans sarkanīgais iedegums pēc pārbrauciena,” smejas Kristīne.
Ceļojuma izskaņā abām māsīcām bijusi iespēja pabaudīt arī sauli un okeānu: “Padzīvojām uz salas bungalo. Devāmies makšķerēt un snorkelēt. Atzīšos, bija bail, visu laiku pārprasīju, vai tur nav haizivju. Man teica, lai neuztraucos, bet neviens tā arī nenoliedza faktu, ka tās tur varētu būt. Tik baltas smiltis un zilu ūdeni vēl nebiju redzējusi, likās, it kā skatītos kādā pastkartītē vai reklāmā, kur piepalīdzēts ar bildes apstrādi, bet te viss bija pa īstam.”

Sabrūk vērtību skala
Kristīne atzīst, ka vislielāko iespaidu ceļojuma laikā uz viņu atstājuši tieši mazie lauku ciemati: “Tie liek atvērt acis un paskatīties uz pasauli citādāk. Apmeklējot tādas vietas, pilnībā sabrūk tava vērtību skala, bet tas ir labi, jo tad tu to vari sāk likt atkal kopā, bet nu jau ar citu skatījumu. Man liekas un zinu, ka to jau ir teikuši daudzi: mēs ikdienā par daudz aizraujamies ar visām mantiskajām vērtībām. Bet tad tu nokļūsti šādā vietā, kur cilvēki dzīvo necilās koka būdiņās bez logiem, durvīm. Ejot garām, redzi, ka pārsvarā mājā atrodas tikai matrači gulēšanai, daži citi sīkumi, pie mājas nolikti trauki ēst gatavošanai, neliels daudzums pārtikas, bet nekā daudz vairāk. Un patiesībā šķiet, ka arī nekas vairāk, viņuprāt, nav nepieciešams. Jo viņi nezina, kā ir citur, ko citur cilvēki uzskata par normu. Grūti to izskaidrot, bet vienkārši radās tā sajūta, ka viņi pavisam vienkārši ir priecīgi būt šeit uz zemes, pateicīgi par to, kas viņiem ir. Viņu sejās bija tas patiesais prieks, bet tā jau gandrīz ir aprakstāma kā cita līmeņa laime.”
Vēl liepājniece uzsver, ka no redzētā neaizmirsīs greznos un ārkārtīgi skaistos tempļus. “Es noteikti neaizmirsīšu arī Ankorvatu. Tas ir tempļu komplekss, lielākais reliģiskais piemineklis pasaulē. Dienas laikā tur drūzmējas ļoti lielas cilvēku masas. Bet mēs uz turieni devāmies ap četriem no rīta, lai jau tur sagaidītu saullēktu. Un tas bija kaut kas fantastisks! No sākuma ir dīvaina sajūta. Tevi iesēdina jau iemīļotajā mazajā tuktukā – tas bija mūsu visvairāk izmantotais transporta līdzeklis ceļojuma laikā – agri no rīta, apkārt ir tumšs, vēl tumšāks kļūst, kad izbrauc ārpus pilsētas robežām. Pa šauriem ceļiem devāmies virzienā, kas mums nebija zināms, bet ar laiku uz ceļa pievienojās aizvien vairāk tuktuku, kas arī izvēlējušies to pašu virzienu. Tad vadītājs apstājās un apgalvoja, ka esam klāt, bet es pie sevis nodomāju: tuvumā nav ne miņas no tempļa aprisēm. Mēs pārgājām pāri akmens tiltam, kas ved pāri izraktiem kanāliem, norobežojot tempļa teritoriju, un nostājāmies pie ezera. Vēl joprojām jautājums – kur tad ir varenais Ankorvats? Un tad pēkšņi, kad jūtama saullēkta tuvošanās, sāk sisināt siseņi un arī daži putni mosties un tieši aiz ezera, pusē, kur lec saule, sāk parādīties tempļa aprises. Jo augstāk saule aust, jo skaidrāks kļūst skats, un tas bija neatkārtojami un ļoti, ļoti īpaši, man pat tirpas pārskrēja.”
Liepājniece atzīst, ka šis ceļojums, tāpat kā citi, noteikti devis kādu pienesumu viņai kā personībai un paliks spilgtā atmiņā. “Ikreiz, pārrodoties mājās, saprotu, ka ceļošana man ir kā cilvēkam ūdens – ik pa laikam ir jāremdē slāpes kādā jaunā piedzīvojumā. Konkrēti Kambodža un Taizeme man paliks atmiņā ar savu kultūru, laipnajiem cilvēkiem un dabu, kādu to līdz šim nebiju sastapusi,” pārliecināta Kristīne.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Āzija paver citu skatu uz lietu kārtību

Kategorijas