Rekurzeme.lv ARHĪVS

Gatavi fanot ārzemēs

ULDIS DOBELIS

2017. gada 12. janvāris 07:00

1004
Gatavi fanot ārzemēs

Sporta fanošana neaprobežojas ar aizstaigāšanu līdz tuvējai sporta hallei vai iekārtošanos pie televizora ar alus četrpaku. Netrūkst fanu, kuri gatavi mērot lielus attālumus, lai redzētu savus elkus klātienē.

“Kursas Laiks” iztaujāja sporta fanus, kuri devušies gan uz futbola spēlēm Eiropā, gan apmeklējuši visus pēdējās desmitgades pasaules čempionātus hokejā. Viņi klātienē vērojuši arī pasaules čempionātu rallijā, jutuši līdzi motokrosa zvaigznei Paulam Jonasam. Braukt skatīties augstākās sporta virsotnes var gan grupās, gan vienatnē – galvenais ir gribēšana, un pēc pirmā izbrauciena āķis būs lūpā.

Topā – Porziņģis un Girgensons
Šobrīd lielākajiem faniem sapnis ir redzēt klātienē, kā NBA spēlē Kristaps Porziņģis un NHL cīnās Zemgus Girgensons, novērojis sporta draugu kluba “Namejs” vadītājs Jānis Barkāns. Daudziem gan ir šoks, kad uzzina biļešu cenu – vismaz 200 eiro par spēli, taču, par spīti tam, gandrīz katrā spēlē latvieši ir tribīnēs. Pērn organizēti divi braucieni. Šogad nākamā grupa tiek plānota martā. Lai redzētu gan Porziņģi, gan Girgensonu, ir jāšķiras aptuveni no 1500 līdz 1800 eiro.
“Namejs” šobrīd ir viens no lielākajiem sporta draugu klubiem Latvijā. Tas pastāv jau 14 gadus, pamatā atbalstot Latvijas izlases hokejā, futbolā un basketbolā. Kluba biedri fano arī par florbolu, handbolu un volejbolu. Aktīvi braucēji ir no 20 līdz 30, bet kopumā “Namejā” ir aptuveni 200 biedri no visas Latvijas. “Mēs esam fani, kas pieceļ publiku kājās. Citādi visi sēdētu kā teātrī,” uzskata J. Barkāns.
Viņš faniem pirms došanās atbalstīt komandas ārzemēs iesaka aprēķināt savas spējas. Gadās, ka pēc trim, četrām dzerstiņa dienām viens otrs vairs nesaprot, kur bijis. Tāpat jākontrolē sava naudasmaka biezums, lai pēkšņi neattaptos bez līdzekļiem. Grupu braucienos bez podu gāšanas neiztikt. Pēdējais gadījums bijis Somijā, kad līdzjutēji kempingā izpūtuši visus ugunsdzēšamos aparātus. Par šo pārkāpumu autobuss mājupceļā aizturēts uz robežas.
Šobrīd uz pasaules čempionātu hokejā vairs nebrauc kā 2000. gadu sākumā, kad bija aptuveni 20 autobusi. Tagad līdzjutēji, iecienījuši doties individuāli nelielās grupiņās, meklē lētos avioreisus. Fanu autobusus noorganizēt ir grūti. Pēdējos gadus pasaules čempionātus hokejā apmeklē trīs, četri tūkstoši līdzjutēju no Latvijas. J. Barkāns ir pārliecināts, ka kupli apmeklēts būs pasaules čempionāts pavasarī Ķelnē, jo daudziem labā atmiņā ir 2001. gads, kad ieradās rekord­skaits Latvijas fanu – desmit tūkstoši.
“Tas ir sporta entuziasms un dzīvesveids. Tāda līmeņa mači kā, piemēram, Latvijas un Baltkrievijas cīņa pasaules čempionāta handbolā kvalifikācijas turnīra “play-off” izšķirošajās spēlēs ir jāredz. Tāpat pasaules čempionāts florbolā. Vai Latvijā vēl būs pasaules čempionāts? Hokejā jau ir pagājuši desmit gadi, bet otrreiz vēl nav bijis. Tādi mači, kas vienreiz mūžā notiek, ir jāredz,” uzskata J. Barkāns.

Plāno laiku un līdzekļus
Liepājniekam Kristapam Kalniņam patīk gan ceļot, gan sports – konkrēti rallijs un futbols. Viņš cenšas apvienot abas patīkamās lietas. “Braucu uz jaunu vietu, kur notiek rallijs vai futbols,” saka K. Kalniņš. Viņa kontā ir divi WRC pasaules rallija čempionāta posmu apmeklējumi Polijā – 2014. un 2016. gadā. No praktiskiem apsvērumiem vadoties, vēl nav aizbraukts uz slaveno WRC Somijas ralliju, jo dzirdēts, ka tur ir dārgākas izmaksas, daudz vairāk cilvēku, līdz ar to grūtāk piekļūt skatu punktiem. “Polijā nav tādas masas. Somijā trīs, četras stundas iepriekš jābrauc uz dopu, desmitajā rindā jāstāv, lai redzētu tramplīnu,” dzirdējis liepājnieks.
Braucienos kopā organizējas paziņu un draugu pulks, kam interesē rallijs. No malas kompānijā neviens netiek ņemts. Pirmajā reizē uz Poliju devušies četri cilvēki, bet otrajā reizē jau bijuši astoņi fani. Tad izīrēts mikroautobuss. Kopējās izmaksas no cilvēka nebija lielas. Pērn bez pārtikas un dzērieniem vienam cilvēkam brauciens izmaksājis 97 eiro. “Braucām ar deviņvietīgo mikriņu. Izmaksās ir ieskaitīta busiņa īres maksa ar šoferi, degviela, rallija biļete un viena nakts viesu mājā. Sanāca četras dienas un trīs naktis. Ceļš vienā virzienā līdz rallija apgabalam ir aptuveni 600 kilometri no Liepājas,” piefiksējis K. Kalniņš.
Viņš norāda, ka ātrumposmu kartes rallija mājaslapā tiek publicētas laikus – vismaz divus mēnešus iepriekš, tāpēc ir gana daudz laika, lai saplānotu smalku brauciena plānu. “Interesantākās vietas meklējam, Jutubē skatoties iepriekšējo gadu video, arī forumos. Skatāmies arī, lai ērti var piebraukt un tikt uz nākamo dopu,” stāsta K. Kalniņš. Viņš vērš uzmanību, ka jārēķinās ar lieliem attālumiem starp ātrumposmiem, tie viens no otra var būt pat 50–100 kilometru attālumā, tāpēc rūpīgi jāplāno maršruts, lai paspētu. Pirmā nakts pavadīta teltī, otrā – viesu namā, bet trešā atkal teltī. “Otrajā naktī izvēlējāmies viesu namu, lai tiktu dušās, atbrīvotos no putekļiem un sviedriem,” atklāj rallija fans. Komforta tīkotāji var neiespringt, viesu namu Polijā ir daudz un lēti.
2016. gadā biļetes tika pirktas laikus. Rallija mājaslapā bija norādīts links uz biļešu tirdzniecības mājaslapu. Mēnesi pirms rallija ieejas kartes jau bija atsūtītas. Pirmajā reizē, braucot uz divām dienām, plānojuši biļetes pirkt uz vietas, bet beigās gadījies ralliju redzēt par brīvu. “2014. gadā bija mūsu pirmais WRC rallijs, lai redzētu pasaules līmeņa tehniku. Braucām uz pirmo dopu, tad mums vēl nebija GPS, vadījāmies pēc papīra kartēm. Likās jau, ka esam apmaldījušies. Gribējām griezt auto uz riņķi, bet pēkšņi priekšā bija nolentots. Tātad trase. Trāpījāmies labā vietā. Toreiz tur Kubica uzmeta kūleni,” piedzīvojumos dalās K. Kalniņš.
Šogad viņa plānos ir doties uz Itālijas vai Spānijas WRC ralliju. Domubiedru grupa jau ir vienojusies par ideju. Skaidrs ir, ka ceļā jādodas ar lidmašīnu un automašīna jāīrē uz vietas. Pārējais braucienam tiks “apaudzēts” laika gaitā.

Nakšņo teltī un mašīnā
Dodoties kompānijās, jautrība garantēta. Ierasti rallijos, atrodot nakšņošanas vietu, kur tiks slietas teltis un sagaidīts nākamās dienas pirmais ātrumposms, arī tumsa ir klāt. Ceļot teltis pa nakti, nākamajā rītā ir jautri, redzot, kā kurš tumsā to uzslējis. Ja vēl naktī lijis lietus, tad – cik slapjš līdīs ārā. K. Kalniņš atminas, ka reiz Igaunijas ziemas rallijā lielos mīnusos nav atraduši savu naktsmītni, tāpēc bijuši spiesti gulēt automašīnā. Ik pa brīdim darbinājuši motoru, lai sasildītos.
Skatīties futbola spēles ārzemēs fans ir devies pat vienatnē. Pērn viņš pirmo reizi lidojis viens uz Madridi, lai redzētu Čempionu līgas ceturtdaļfinālu starp “Romu” un Madrides “Real”. Šopavasar viņš iecerējis doties uz Eiropas līgas 1/16 finālu, kurā arī spēlēs “Roma”. “Man mīļākā ir “Romas” komanda. Dodos, kur “Roma” spēlē izbraukumā. Kad devos viens, nezināju, kā būs, bet patika. Biju saplānojis, ko redzēt. Madridē diena bija piesātināta. Izbaudīju arī pirmsspēles atmosfēru,” K. Kalniņš atklāj, ka arī vienam doties tik lielā piedzīvojumā nav ne vainas. “Futbola biļetes esmu pircis no 15 līdz 90 eiro. Dārgākā bija “Real Madrid” pret “AS Roma”, vēl ir pabūts vairākos Eiropas čempionātos un vienā pasaules čempionātā futbolā,” stāsta K. Kalniņš.
Viņš uzsver, ka ļoti svarīgi ir visu darīt laikus, jo atšķirības cenās ir milzīgas. Biļetes lidojumiem tiek iegādātas četrus, piecus mēnešus iepriekš. Dārgākās izmaksas, lai redzētu futbola mačus Eiropā, ir par lidojumu. “Uz visām Latvijas futbola izlases spēlēm aizbraukt neļauj ne laiks, ne finanses, tāpēc izrunājam, kura komanda interesē, kura valsts,” saka puisis.
Pērn pēc Latvijas izlases spēles Andorā pret vietējo valstsvienību Liepājas fanu grupa klāt pieķērusi vēl Barselonu, lai apskatītu Spānijas čempionāta maču. “Man viss aizsākās 2004. gadā, kad Latvijas futbola izlase tika uz finālturnīru Portugālē. Tas bija pirmais nopietnais brauciens. Iepatikās, āķis bija lūpā,” piebilst K. Kalniņš.

Iestājas Oranžo armijā
Netrūkst fanu, kuri gatavi braukt atbalstīt motokrosa zvaigzni Paulu Jonasu pasaules čempionāta motokrosā posmos Čehijā, Vācijā, Zviedrijā, Itālijā un citās valstīs. Aizputes mototrases saimnieks Uldis Zaharāns norāda, ka viskuplāk apmeklētie ir Čehijas un Vācijas posmi, uz kurieni dodas pāris vieglās automašīnas un autobuss. Vismaz pieci, seši cilvēki klātienē ir katrā no šiem posmiem. Fani apvienojas braucienam no malu malām – Aizputes, Liepājas, Jelgavas, Rīgas un citām pilsētām.
“Vajadzīgs oranžais krekls, gribēšana, varēšana un nauda,” uzskaita U. Zaharāns. Faniem līdzi ir Latvijas karogi, Paula karogi un cita fanu atribūtika. “Apbruņojamies ar taurēm, zāģi “Husqvarna”, kuram pievienota liela taure kas pļērc nejēgā. Tāda ir gan somiem, gan zviedriem, tagad arī mums,” stāsta U. Zaharāns. Viņš piebilst: ja vienā vietā būs arī citi līdzjutēji, tad Paula fani viņus paraus līdzi un visi beigās jutīs par Kalvenes motokrosistu. Oranžo fanu armija viskuplāk pārstāvēta ir Ķegumā, kur mājas posmā ierindā ir visi.
Motokrosa fani braucienā pieķer klāt gan ekskursiju, gan paspēj iepirkties Vācijā, mājup vedot pulveri, zobu pastu un citas preces. “Tas viss ir iekšā procesā. Nav plika fanošana,” stāsta aizputnieks. Viņš norāda, ka biļetes fani pērk uz vietas. “Ir jāatbalsta motokross. Cik maksā, tik jāmaksā, lai būtu fantastiski,” uzsver sacensību organizators Latvijā.
U. Zaharāns uzskata, ka Latvijas fanu klātbūtne ārzemju trasēs Paulam dod papildu enerģiju. Ja latvietim izdevies labi nostartēt, tad emocijas sit augstu vilni, prieka asaras pa gaisu.
Liepājnieks Andis Bradzinieks stāsta, ka faniem, kuri vēlas doties atbalstīt Paulu, jārēķinās, ka viesnīcas jārezervē laikus. Piemēram, Čehijā pēdējā brīdī 50 kilometru apkārtnē naktsmītnes ir grūti atrast. Viņš šogad ar automašīnu plāno doties uz Čehiju un ar lidmašīnu lidot uz Nīderlandes posmu. Naktsmītnes tiek meklētas vietnē Booking.com. “Esam Paula fanu kreklos. Tiekam vienmēr bildēs. Mūs var pamanīt. Katrs posmos fano par saviem braucējiem, bet visiem kopumā ir draudzīga atmo­sfēra, nav agresīvi kā hokejā vai futbolā,” novērojis liepājnieks.

Saņem kreklu ar autogrāfu
Liepājnieks Ainārs Miķelsons šovasar gatavojas doties uz Prāgu Eiropas čempionātā atbalstīt Latvijas sieviešu basketbola izlasi. Septembrī Turcijā Eiropas čempionāts būs arī vīru izlasei, bet liepājnieks nolēmis atbalstīt sieviešu valstsvienību, jo tās spēlēs būs lielāks azarts un motivācija. No dāmu izlases vienmēr varot gaidīt labus rezultātus. Pagaidām vēl tiek vērtēti varianti, kā nokļūt – braukt ar savu automašīnu vai izmantot kādu grupu piedāvājumu, tādi gan pagaidām nav publiskoti. Viņš rēķina, ka ar pāris simtiem braucienam pietiks, biļetes uz spēlēm nav dārgas.
Lai dotos fanot uz ārzemēm, galvenais, nepieciešams labs garastāvoklis un gribēšana. A. Miķelsons bijis arī uz Zviedriju un Čehiju vērot pasaules čempionātu hokejā, Spānijā vērojis gan Latvijas vīru, gan dāmu basketbola izlases cīņas Olimpiskajā atlases turnīrā, meiteņu spēlēs bijis klāt arī Ungārijā.
Vislabākās atmiņas gan palikušas no Spānijas – silts laiks un lēts vīns. Bijusi pamatīga ekskursija, pabūts arī Gibraltārā. “Sāku braukt 2002. gadā un katru gadu cenšos kaut kur aizbraukt, vismaz reizi vai divas reizes gadā obligāti. Āķis ir lūpā,” stāsta A. Miķelsons un klusībā lolo plānus izbaudīt pasaules futbola čempionāta atmosfēru, ja čempionāts notiks Krievijā. Viena grupa ir paredzēta Kaļiņingradā.
Viens no A. Miķelsona domubiedriem ir 67 gadus vecais liepājnieks Aivars Marcinkus, kurš pabijis jau 17 pasaules hokeja čempionātos pēc kārtas. Saslimdinājis 2000. gada čempionāts Sanktpēterburgā, kad izlasei izdevās uzvarēt Krieviju. Viņam kontā ir Eiropas sieviešu basketbola čempionāti Itālijā, Francijā, Ungārijā, Polijā un Latvijā. Pabijis arī jau pieminētajā Olimpiskajā atlases turnīrā Spānijā. Polijā basketboliste Gunta Baško uzdāvinājusi savu kreklu ar visu parakstu, kad viņa pirmo reizi atvadījās no izlases. Sporta fans uzskata, ka Latvijas sieviešu basketbola izlase ir visatsaucīgākā no izlasēm, kuru vienmēr ir prieks atbalstīt. Viņš pabijis arī Olimpiskajās spēlēs Londonā un Turīnā, Francijā redzējis Eiropas futbola čempionāta divas spēles: Krievija un Slovākija, kā arī Anglija un Velsa. Nokļūt uz kārotajām sacensībām palīdz meita un znots.
Šajā nedēļas nogalē A. Marcinkus dodas ciemoties pie meitas, kura dzīvo Vācijas vecākajā pilsētā Trīrē. Liepājnieks iecerējis apmeklēt arī basketbolistes Sabīnes Niedolas spēli, uz kuru jādodas nieka 30 kilometrus. Liepājas basketboliste fanam būs atstājusi ielūgumu pie ieejas.
“Pirmkārt, patīk un, otrkārt, var daudz ko iepazīt,” savu aizraušanos ar došanos uz sacensībām ārzemēs pamato A. Marcinkus. Pasaules čempionāta hokejā laikā Kanādā, piemēram, viņš Toronto apmeklējis Hokeja slavas zāli, apskatījis arī Niagāras ūdenskritumu.

No katras spēles – pa suvenīram
Liepājnieks futbola cienītājs Arturs Niedols pabijis uz septiņām futbola spēlēm Eiropā. Viņa kartē jau atzīmētas ir Itālija, Anglija, Nīderlande, Spānija un Maķedonija. No lielā TOP5 vēl pietrūkst Francija un Vācija.
“Jāzina savas vēlmes. Jānoskaidro, cik var atļauties tērēt. Visur var atrast, arī lētu dzīvošanu,” ar ko sākt, norāda A. Niedols. Viņam pašam futbols ir sporta veids numur viens. Tagad viņš plāno par došanos uz Ungāriju, lai tur redzētu “Pasaules kausa” kvalifikācijas spēli starp Ungāriju un Latviju. Tiek jau laikus krāti līdzekļi, lūkotas lidmašīnu biļetes un vākta kompānija.
“Gribas augstāku līmeni redzēt, izbaudīt sporta kultūru. Gribas paskatīties, kā citi atbalsta savas komandas, kā uzvedas pirms un pēc spēles, kāda ir pilsēta spēles dienās,” stāsta A. Niedols. Barselonā, ieejot fanu veikalā, liekoties, ka krīzes nav. Kluba krekli maksājot aptuveni 80 eiro, līdzjutēji ķerot pat vairākus uzreiz.
A. Niedols no katras spēles pārved vienu suvenīru – komandas piespraudi, arī biļete paliek kā piemiņa. Pārlūkojot savas biļetes, liepājnieks secina, ka Latvijas un Nīderlandes spēle izbraukumā vērota par 23 eiro, bet spēle pret Andoru maksājusi par diviem eiro dārgāk. Visdārgākā biļete bijusi uz maču Barselonā – aptuveni 60 līdz 70 eiro, savukārt 2011. gadā Itālijā futbols vērots par 16 eiro.