Par zebru un tīģeri Liepājā

2017. gada 12. janvāris 07:00

Vēl pusgads, un lemsim par nākotni, vēlot pašvaldībās savus priekšstāvjus. Tas var būt pagrieziens: var palikt, kā ir, var kļūt pelēkāk vai krāsaināk. “Kursas Laiks” meklēja kādu, kurš dzīvi redz krāsainu, lai jautātu kā bija, kā ir un kā var būt. Mākslinieks Guntis Otaņķis šķita gana krāsains.
Guntis Otaņķis ir liepājnieks, pats uzsver – velnciemnieks, beidzis Lietišķās mākslas vidusskolu, ieguvis maģistra grādu rakstniecībā un, jautāts par mākslu, uzsver, ka labprātāk savu darbību raksturo kā radošumu.

Kas ir radošums? Kas ir dzīve? (Atbilde uz pirmo jautājumu ir no mākslinieka personālizstādes “Tīģeris_ LV” atklāšanas pagājušā gada nogalē, kas bija ierosme sarunai.)
Senajā Grieķijā cilvēki vienīgi poēziju uzskatīja par to mākslu, kas ir no Dieva, no providences, no dabas. Poēzija te ir un te viņas nav. Var jautāt, vai ir svarīgs tas ārprātīgais darbs. Gan Latvijā, gan pasaulē ir pamatīgi mākslinieki, kuri savu dzīvi upurē mākslai. Skaisti tas skan. Manā izstādē runa ir par tīģeri, nevis par zebru. Kas ir zebra? Tā peldas slavā, kas viņai nepienākas, sakot, ka dzīve esot balta un melna. Tā nav taisnība. Dzīve ir krāsaina. Man liekas, ka tīģeris ir tas krāsainais džeks, kuram ir visdažādāko krāsu pārejas.
Man nav nekāda koncepta. Runa ir par providenci. Struktūru rada kaut kas cits. Tas ir gluži kā poēzija. Man šos radītos karkasus patīk padarīt inčīgākus un tas izdodas.

Vari zebru vai tīģeri parādīt Liepājā?
Zini, kas Liepājā ir lielākais noziegums? Pīpēt Rožu laukumā vai pie bankas Gājēju ielas galā. Ja to dari, tad noteikti pienāks policisti un aizrādīs, lai gan turpat uz soliņiem izlaidušies saulesbrāļi. Mums Liepājā ir labi suši bāri, restorāni, kur pieēsties, bet izzūd bohēma, jo nav palikuši dzērāji. Ir pļēguri un atturībnieki, bet dzērāju, kas var jēdzīgi sarunāties pēc desmitā kroga, palicis maz. Liepāja paliek tikpat garlaicīga kā zināma Pieventas pilsētiņa. Tā paliek pārlieku kārtīga, līdz sterilumam. Iedomājies, ka šeit, mākslas skolas gleznošanas klasē, kur mēs runājam, būtu melnu flīžu grīda un pilnīgi baltas sienas. Skolas aura izgaistu. Tā būtu zebra – garlaicīga un pareiza.
Liepāju, tāpat kā visu valsti, pārņem papīri, regulas un algoritmi, visur ir valsts vai pašvaldības finansējums, pabalsti, bet valstij naudas nav un nav vietas cilvēciskai dzīvei. Ir pabalstu eksistence. Nav konkurences vai sāncensības, cilvēciskās atšķirības izzūd. Dzīvē ir jābūt visām krāsām. Liepājā kā ostas pilsētā ir jābūt visādai izklaidei, gluži kā tas ir Hamburgā vai Amsterdamā, bet to nav. Iebrauc jahtotāji, ieiet krogā un pēc desmit minūtēm skābiem ģīmjiem dodas gulēt uz jahtu, pat viesnīcā nepaliek. Ja dzīve kļūst melnbalta kā zebra, tā ir garlaicīga.

Pastāsti, kā bija kādreiz? Kāpēc tik uzsvērti esi velnciemnieks un ko no bijušā gribētu paturēt?
Velnciemnieks esmu septītajā paaudzē un lepojos ar šo Liepājas daļu. Te dzīvojuši un dzīvo daudzi slaveni cilvēki – grafiķis Kārlis Sauka, grafiķis Inārs Helmūts, māksliniece Zigrīda Atāle, aktieris Ēriks Vilsons, basketbolists Kristaps Porziņģis arī ir velnciemnieks. Mana bērnība pagāja Velnciemā, futbols parkā pie Ventspils ielas, draugi un draudzenes.
Atšķirībā no citiem, man nebija sapņa, par ko kļūt. Nebija īpašā mērķa. Viens gribēja būt saldējuma pārdevējs, cits kosmonauts, bet es ne par ko īsti negribēju kļūt. Jāteic, man tas ir izdevies – es nekas neesmu. Mācījos specializētajā vācu valodas 5. vidusskolā, bet šo valodu esmu aizmirsis, tagad labāk runāju angliski. Beidzu mākslas skolu, tad ieguvu bakalaura grādu mākslā Liepājas augstākajā mācību iestādē, kas tagad dēvējas par universitāti. Aizstāvēju maģistra darbu mākslā un maģistru rakstniecībā. Reizumis rakstīšanā esmu stiprāks nekā mākslā. Prasīja man, starp citu, kāpēc nerakstu grāmatas, un atbildēju, ka tas ir pārāk viegli. Te varbūt noder tā atkāpe pie senajiem grieķiem, ka vienīgais radošums ir poēzija. Par pārējo mākslu priecājās, bet radītājam nepiegrieza vērību.
Ko gribētu paturēt no bijušā? Es gribētu, lai Velnciemam paliktu tā nosaukums, nevis kaut kāds “Laumas” rajons. Vēsturiskais nosaukums jāatgriež! Man derdzas visas tās ainas, kad padomju laikos uzņēma filmu Stārķu ielā un nodedzināja mājas par prieku vienīgajai ideoloģijai un propagandai. Ja šo laiku kāds mēģinātu atgriezt, tad es iestātos “pret” un tos aizsūtītu uz īsteno Čortovaju ģerevņu!

Kādēļ tā? Pie vainas Staļins, padomju propaganda, filmas?
Es izstudēju Marksa “Kapitālu” no viena gala līdz otram – tā nav nekāda Tomazo Kampanellas “Saules pilsēta”. Samarksots viss ir pareizi, tur ir ražošanas attiecības, darbaspēks, šķiras. Tur nojaušami skaitļi, bet nepaliek vietas cilvēkam. Komunismā nav vietas cilvēkam. Ne man, ne tai tantiņai pāri ielai. Personība tiek pielīdzināta mehāniskas skudras ekskrementam. Tas ir nepieļaujami!

Lai paliek kokaģīmji un dzelžzobji! Jācer, ka viņu laiks atkal nepienāks. Par šodienas Liepāju. Ko redzi šodien labu? Piemēram, kā patīk laikmetīgās mākslas izstādes “Lielajā dzintarā”?
(Ilgi un dziļdomīgi klusē, bet pēc tam šķībi skatās kā “Tīģeris_LV” no gleznas.) Es turp aizeju. Izstādes pašas par sevi ir labas. Egona Perševica atombumba ir laba, un Uldim Rubezim piramīda sanākusi. Arī ar klasisko mūziku viss ir kārtībā. Lūk, Klaidermans atbrauks!

Labi, tad pasaki, kā pietrūkst šodien?
Atceros Austru Pumpuri. Viņa pirms gada man jautāja: “Nu pasaki man, Gunti, kāpēc ne Latvijā, ne Liepājā nav modernās mākslas muzeja?” Viņas jautājums vēl aizvien ir vietā.

Mums ir Olimpiskais centrs, liels, apmeklēts. Kādi komentāri?
Es tur bieži iegriežos, bet ir viena problēma. Tā ir ne tikai Olimpiskajam centram un ne tikai Liepājai. Es nesaprotu, kādēļ visa plašpatēriņa kultūra nāk no Austrumiem. Varētu taču atbraukt kāds Džeksons.

Acīmredzot labāk pērk.
Ja nav piedāvājuma, tad grūti pateikt, ko labāk pērk. Ir jau tikai viens piedāvājums. Mani tracina šī vienpusība kultūrā.

Pastāsti par sevi! Kuras izstādes Tev pašam palikušas jaukā atmiņā?
Mani darbi stāv gan ASV, gan Vācijā, gan Lietuvā, gan Lielbritānijā, Kanādā, tepat Liepājas Latviešu biedrības namā. Tās mīļākās man ir izstādes pie lauku ļaudīm. Sākās tas no Rucavas. Kultūras nama vadītāja Staņislava Skudiķe pirms gadiem pieciem piedāvāja izstādīt manus darbus. Sagatavoju izstādi. Sākumā tā bija Rucavā, pēc tam Grobiņā, Bunkā, Kalētos un citās vietās. Šī sadarbība turpinās. Laukos ļaudis ir tiešāki, atklātāk priecājas par dzīvi.
“Tējas istabas” darbnīcā vadu studiju gleznotājiem. Pērn Rucavā un Nīcā sarīkoju izstādi studijas dalībniecēm, un viņas bija sajūsmā par to.

Atceries, bija Liepājā “Akti naktī”. Tā bija lieliska iespēja māksliniekiem darboties un parādīt sevi.
Jā. Piedalījos arī pats. No šīs pašas tēmas, iedomājos, ka Liepājā ir neskaitāmas pamestas rūpnīcas. Varētu taču uzlikt kādu nodokli tukšām telpām vai kaut kā citādi iespaidot. Pieņemu, ka kādā no tukšajām rūpnīcām varētu ielaist māksliniekus, lai darbojas, ka tikai nodoklis nav jāmaksā. Mākslai vajag atbilstošu telpu.

“Tējas istabā” Tu pieņem tos, kuri vēlas iemācīties gleznot, pasniedz te – mākslas skolā – un vēl darbojies dienas centrā personām ar garīgās attīstības traucējumiem. Tev taču nav brīvā laika!
Esmu sevi noslogojis, un nav laika pukstēt kā citiem. “Tējas istabas” gleznošanas studijā ir jauna uzņemšana un ik otrdienu sešos vakarā var nākt pieteikties. Var nākt visi, kuri vēlas gleznot. Mākslas skola ir dzīves sastāvdaļa, bet par dienas centru jāteic, ka šajā darbā svarīgākais ir izvairīties no mesiānisma. Galvenais ir nemēģināt klientus pielīdzināt savam ģīmim, tad darbs sagādā laimi. Es esmu aktīvs un aizpildu visu laiku. Tad nav laika novecot, gluži kā Austrai Pumpurei.

Kā Tev šķiet, atkal dodoties uz vēlēšanām, ir iespēja kaut ko mainīt, ievēlot citus deputātus, vai arī kaut kam jāmainās pašos cilvēkos? Ko saredzi kā Liepājas iespēju?
Liepāja ir unikāla pilsēta, tādēļ cilvēki te vēlas dzīvot. Liepājai ir sava aura, dvēsele. To nerada vara, tā ir liepājnieku radīta un uzturēta, tādēļ nav būtiski, ko ievēlēs. Ir pašiem jādarbojas! Politika sākas no katra pagalma, bet tās lielās aplamības jau paliks. Piemēram, nesen klausījos par pētījuma rezultātiem. Radio stāsta, ka, redz, aizbrauc cilvēki no Latvijas un vajag radīt labi apmaksātas darba vietas, lai viņi atgrieztos. Smuka frāze un laba fakta konstatācija, bet vai tad kāds kaut ko dara pēc tam, kad noticis pētījums?
Par Liepājas iespēju – domāju, tas varētu būt tūrisms. Mēs savā apziņā esam tūrisma pilsēta. Tas ir citādi nekā, ja kāds teiktu, ka mums par tādu pilsētu jākļūst. Mēs jau esam tūrisma pilsēta savos prātos, jo tāda Liepāja ir bijusi iepriekš. Atliek tikai atbrīvot domas un nesabrukt birokrātijas algoritmu priekšā.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Par zebru un tīģeri Liepājā

Kategorijas