Visslavenākie ozoli un vērtīgākais tulkojums Latvijā

2017. gada 12. janvāris 07:00

Ikvienam ir savi vaļasprieki, kas sniedz prieku un piepildījumu. Raksta autorei tā ir ceļošana – jaunu vietu iepazīšana. Ja man jautātu, kurš no ceļojumiem paticis vislabāk – bez šaubīšanās atbildētu, ka brauciens uz visaugstāko pilsētu Latvijā – mazo, viesmīlīgo Alūksni. Iepriekš pat nezināju, ka tā atrodas visaugstāk, ja mēra no jūras līmeņa.

Aizraida prom ar suni
Ziemeļvidzemes pērli Alūksni iepriekš ne reizes nebija sanācis apmeklēt. Vēl vairāk – Vidzemes ziemeļi un austrumi man kā dzimušai kurzemniecei bija pilnīgi sveši. Šā iemesla dēļ brauciena laikā nolēmām, ka nesteigsimies nokļūt galamērķī, bet iegriezīsimies arī vairākās citās vietās, kas atrodas pa ceļam vai vismaz nosacīti pa ceļam. Par Smilteni un Mēru muižu lasītājiem jau vēstīju. Tālāk ceļš uz Alūksni veda caur Gaujienu Apes novadā, Gaujas labajā kastā, iegriezāmies arī komponista Jāzepa Vītola (1863.–1948.) memoriālajā muzejā “Anniņas”. Dzīvesbiedrs atcerējās, ka “Anniņās” bijis ļoti, ļoti sen, šī vieta viņam atmiņā palikusi pavisam citāda, nekā tā izskatās tagad. Tā kā brauciens notika vasaras nogalē, mūs priecēja visur ziedošās dālijas un āboliem pilnie ābeļu zari, kas vilināja pasniegties un noraut kādu augli.
Vēl tagad atceros “Anniņu” neparasti garšīgos, sulīgos ābolus. No Gaujienas devāmies uz Zvārtavas pili, kurā atrodas Latvijas Mākslinieku savienības Starptautiskais Mākslas un izglītības centrs. Par šo vietu diemžēl sīkāk pastāstīt nevaru, jo tajā sastaptais darbinieks ar suni nepārprotami lika saprast, ka ceļotāji šeit nav vēlami.
Bauda vēderam un makam
Alūksnē iebraucām vēlā pēcpusdienā. Pilsētas labākais orientieris noteikti ir vairāk nekā divsimt gadu senā Alūksnes evaņģēliski luteriskā baznīca, kur glabājas mācītāja Ernsta Glika (1652.–1705.) latviski tulkotās Bībeles pirmizdevums. Dievnams atrodas pretī Bībeles muzejam, tos abus šķir laukums, kas paredzēts auto novietošanai. Tā kā bijām tik vieglprātīgi, ka iepriekš nesarunājām naktsmājas, noparkojot mašīnu, vispirms devāmies uz Tūrisma informācijas centru, kam atvēlēta viena telpa Bībeles muzejā. Tajā laipns darbinieks iedeva ar labu izdomu sastādītu informatīvu bukletiņu – Alūksnes ievērojamāko vietu TOP 10 un naktsmītņu sarakstu. Izvēlējāmies viesu namu “Ierullē” pilsētas centrā. To sazvanot, atviegloti uzelpojām, jo bija pieejams tikai viens piecvietīgs numurs, kuru mums abiem arī piedāvāja. Uzzinot, cik šis numurs izmaksās, bijām ļoti patīkami pārsteigti. Izrādās, pat mūsdienās iespējama kombinācija – lēti un labi. Patiesi zemajā cenā bija iekļautas arī brokastis, ko nākamās dienas rītā baudījām uz terases, vērodami, kā mostas pilsēta.
Turpinot par gastronomiju, jāpiebilst, ka, ciemojoties Alūksnē, noteikti ir jānobauda vietējie labumi – pontags ar čirikīm, laupītu un reivētu kartupeļu blefiņi, buberts ar klukvu. Pirms devāmies pastaigā pa pilsētu, iegriezāmies kafejnīcā “Gustiņš”, kas atrodas blakus viesnīcai. Arī tur mūs gaidīja patīkamā atklāsme par zemajām cenām. Vēl kāda vieta, kur iespējams garšīgi un lēti ieturēties, ir kafejnīca “Pajumte”, kas arī atrodas Alūksnes centrā. Gan viesnīcu, gan abas kafejnīcas noteikti iesaku ikvienam ceļotājam, vadoties pēc pieredzes.

No salas – uz salu
Pārliecinātiem ateistiem Alūksne nebūs īsti piemērota, jo tā cieši saaugusi ar mācītāja Ernsta Glika vārdu. Par viņa veikumu kaut minimāli būtu jāzina ikvienam, jo šis mācītājs bija ne tikai pirmais, kurš latviski iztulkoja Bībeli, bet arī nodibināja pirmo skolu Vidzemes latviešu zemnieku bērniem. Šķiet gandrīz neticami, ka mācītājmuižas parkā vēl aizvien kuplo viņa stādītie ozoli. Pirmo no tiem E. Gliks stādīja par godu darba pabeigšanai pie Vecās Derības tulkojuma, bet otro – pēc Jaunās Derības tulkojuma. Starp ozoliem novietots piemiņas akmens ar uzrakstu “Glika ozoli. 1685–1689”, pie kā cilvēki labprāt fotografējas. Nams, kurā E.Gliks dzīvojis, gan vairs nepastāv – tas līdz pamatiem nodedzis Lielā Ziemeļu kara laikā, taču tā vietā uzcelts cits. Mūsdienās ēkā iekārtota draudzes kanceleja, mācītāja kabinets un dzīvoklis.
Pastaiga pa mācītājmuižas labi iekopto parku izvērtās jauka, pēc tās lēnām devāmies uz dievnamu, kā durvis, lai gan darbdiena, bija plaši atvērtas. No ārpuses baznīca izskatās patiesi iespaidīga, taču ne mazāk iespaidīga ir arī tās iekšpuse.
Tālāk ceļš veda uz Alūksnes ezeru, kā krastos un uz salām visas interesantās lietas atrodas pāris soļu attālumā cita no citas. Skatāmā šeit ir daudz: Ezermalas jeb Vecā pils, kuras telpās Latvijas pirmās brīvvalsts laikā atradusies slimnīca, viena no piecām Alūksnes strūklakām. Tālāk, pārejot koka tiltu, nokļuvām Pilssalā ar Livonijas ordeņa pilsdrupām. Pili pēc Lielā Ziemeļu kara neatjaunoja, taču tagad tās drupās iekombinēta brīvdabas estrāde. Vēl pieminams Tempļa kalns ar granīta rotondu – Slavas templi, Saules tiltu un 34 metru augsto skatu torni. Tajā kāpām kopā ar diviem jauniem puišiem, kuri, līdzīgi mums, Alūksnē nokļuvuši kā ceļotāji. Uzjautrinājāmies, ka tik latviskā pilsēta Pleskavai atrodas tuvāk nekā Rīgai. Tas gan nav iemesls, lai pēc kāda laiciņa uz Alūksni neaizbrauktu vēlreiz.

+ 2

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Visslavenākie ozoli un vērtīgākais tulkojums Latvijā

Kategorijas