Rekurzeme.lv ARHĪVS

Logo

Ar ko Jums asociējas vārds “barikādes”? Vai ir nepieciešami atceres pasākumi, šos notikumus pieminot?

ZANE GVOZDE
Laikraksta arhīvs

2017. gada 19. janvāris 07:00

165
Ar ko Jums asociējas vārds “barikādes”? Vai ir nepieciešami atceres pasākumi, šos notikumus pieminot?

1991. gada janvāris vēsturē ierakstīts kā barikāžu laiks. Laiks, kad mūsu tauta vienojās, lai pretotos PSRS patvaļai un nosargātu atgūto neatkarību. Kopš tā laika mēs pieminam barikāžu aizstāvjus, bojāgājušos un atminamies dienu, kas, līdzīgi “Baltijas ceļam”, pierāda mūsu vienotību un spēku. Ko par šo laiku domā mūspuses iedzīvotāji? Vai viņiem svarīgi, lai šī diena arvien tiktu pieminēta un par to tiktu runāts ar jauno paaudzi?

Piedzīvoto stāstīs vietējie
Kazdangas muzeja vadītāja Ilze Holštroma, jautāta, ar ko viņai asociējas barikādes, atbild: “Cilvēku kopība, vienotība.” Viņasprāt, tieši tas tajā laikā bijis nozīmīgākais, un ir svarīgi to atcerēties un pieminēt arī mūsdienās. “Noteikti ir nepieciešams par to runāt arī šodien,” pārliecināta muzeja vadītāja.
Arī Kazdangas muzejā notiks barikāžu atceres pasākumi. “Šoreiz būs mūsu pašu vietējie barikāžu dalībnieki, kas no Kazdangas ir piedalījušies. Viņi pastāstīs, kā un ko. Parasti mēs kādu aicinām, bet šoreiz būs mūsu pašu kazdandznieki. Viņi pirms kādiem trīs gadiem stāstīja, bet nu jau, es domāju, paaudze ir izaugusi, kas nav vēl to dzirdējusi. Un mūsu pašu stāsti arī ir ļoti svarīgi.”
Uz atceres pasākumu Kazdangā pulcēsies tieši skolēnu auditorija, lai viņi par šo notikumu zinātu un par to neaizmirstu. “Nāk skolēni – no piektās līdz devītajai klasei. Tā man ir galvenā mērķauditorija. Būs paši dalībnieki, arī kāds interesents,” par muzejā plānoto pasākumu stāsta muzejniece.
Kazdangā sastaptā pensionāre Silvija Raģele atzīst, ka viņa barikāžu laikā strādājusi, tādēļ pati piedalīties svarīgajos notikumos nav varējusi. “Ko visi, to es arī zinu, neko vairāk. Man nav tādu īpašu stāstu,” atklāj S. Raģele. “Tas bija tiešām kaut kas vienreizīgs – tagad viss tāds nonivelējies. Nekas jau vairs klāt nenāk,” pārliecināta S. Raģele. Par to, vai nepieciešami barikāžu atceres pasākumi, kazdandzniecei ir savs uzskats: “Ir gan. Lai cilvēki atceras, jo citādi aizmirsīs un jaunie vispār nezinās. Vajag, vajag. Vienmēr jau ir cilvēki, kuri kaut ko pastāsta.”
Klāt bijuši radinieki
“Es zinu, ka mans tētis ir bijis barikādēs. Visi brauca aizstāvēt televīziju un citas ēkas. Bija arī cilvēki, kuri aizgāja bojā,” stāsta uzskaitvede Sanda Balčus. Viņasprāt, svarīgi par to runāt ar jaunāko paaudzi, lai par šiem notikumiem zinātu pēc iespējas lielāka Latvijas iedzīvotāju daļa. Par barikādēm veltīto atceres pasākumu nepieciešamību S. Balčus pārliecinoši saka: “Jā, ir svarīgi.”
Apriķos sastaptais Ivars Arilkē­vičs par barikādēm saka: “Tā ir svēta lieta.” Barikādēs Rīgā bijuši viņa brāļi, pats gan tai laikā bijis šaipusē un aizstāvējis vietējos. Par nepieciešamību šos notikumus atcerēties kungs saka: “Vispār jau vajadzētu vēsturi atcerēties.” Taču viņš atzīst, ka būt par vēstures skolotāju mūsdienās ir gana grūti. Viņaprāt, mūsdienās vēsture tiek sagrozīta, un pats, ja būtu ar skolotāja izglītību, par vēstures skolotāju negribētu strādāt. “Es neietu nevienu dienu, jo man būtu kauns runāt – mums vēsture tā ir sagrozīta, ka es vienkārši nezinu, ko teikt. Kāpēc man jāmelo?” sašutumu par situāciju mūsdienās neslēpj I. Arilkēvičs.
Kategorijas

Kategorijas