Atrod un ap sevi pulcē talantīgus cilvēkus

Lielākā daļa liepājnieku Leldi Vīksnu noteikti vairāk pazīst nevis kā Liepājas Leļļu teātra direktori, bet gan kā bijušo Kultūras pārvaldes vadītāju. Šai amatā sieviete aizvadīja teju astoņus gadus.
Tur rūpi par vērtībām
“Laiks Kultūras pārvaldē man lielākoties saistās ar labām un ļoti labām atmiņām. Tolaik izstrādājām gan kultūrpolitikas stratēģiju, gan pieteikumu konkursam “Eiropas kultūras galvaspilsēta”, izdevām neskaitāmas grāmatas, kas līdz tam varbūt bija salīdzinoši reta parādība. Īsāk sakot, mana vēlme, darbojoties šajā amatā, bija saglabāt Liepājas kultūras vērtības un darīt tās pieejamas ikvienam interesentam. Protams, lielu prieku tolaik radīja arī tas, ka Liepāja ir bagāta ar talantīgiem un radošiem cilvēkiem, kuriem ir daudz oriģinālu ideju un kuri paši vēlas un spēj kaut ko organizēt. Man kā Kultūras pārvaldes vadītājai nevienā brīdī nebija vajadzības kaut ko mākslīgi izdomāt. Mans darbs bija prast saredzēt, iedrošināt un izmantot,” skaidro Lelde.
Viņa atzīst, ka nelielu sarūgtinājumu dažkārt radījusi cilvēku kritika par pasākumiem: “Interesanti, ka nereti šo kritiķu vidū bija arī ļaudis, kas konkrētos pasākumus nemaz nebija apmeklējuši. Tāpēc tas mani apbēdināja vēl jo vairāk. Šādiem cilvēkiem vienmēr gribas teikt: “Nu, tad vismaz atnāciet un noskatieties, pēc tam parunāsim!” Jo skaidrs, ka neviens pasākums nekad nebūs perfekts vai ideāls – tas taču ir viens milzīgs daudzu sīku lietu kopums. Un ikviens jau mācās no kļūdām. Arī mēs tolaik čakli strādājām, lai tās labotu.”
No darba Kultūras pārvaldē Lelde atvadījās 2013. gada 25. jūlijā. “Šai amatā aizvadītos gadus nebūt nenožēloju. Tieši otrādi – esmu ļoti priecīga kā par neskaitāmajiem labi paveiktajiem darbiem, tā arī par pašu pārvaldi, ko savulaik izveidojām faktiski no nulles. Un pirms trīs arpus gadiem manā dzīvē šis posms vienkārši noslēdzās,” paskaidro sieviete. Kāpēc tā? Uz šo jautājumu Lelde atbild, ilgi nedomājot: “Strādāt šai amatā nebija viegli. Visu laiku atrados gluži kā uz skatuves un zem sitiena. Vienmēr bija jārēķinās ar kaut kādām politiskām vēsmām, un – gribi vai negribi – no tā nogurst.”
Labs vadītājs vada jebko
Tieši šā noguruma dēļ pēc darba Kultūras pārvaldē Lelde vēlējusies atpūsties un gada garumā nav darījusi pilnīgi neko. “Kad spēki bija atgūti, sāku nodarboties ar uzņēmumu konsultēšanu, kā arī kļuvu par viesnīcas “Helvita” vadītāju. Atceros, ka tolaik, saņemot šo piedāvājumu, pie sevis vēl nodomāju – ups, ko tad es saprotu no viesnīcu vadības? Taču drīz vien atskārtu, ka tas nav nekas neizdarāms. Ja reiz kādu iestādi vai uzņēmumu esi jau vadījis, tad to droši vari turpināt arī citur. Protams, ir jāapgūst konkrētās iestādes vai uzņēmuma specifika, taču nekādas diži lielas atšķirības pašos pamatos tajā visā nav. Galvenais vadītāja uzdevums vienā vai citā vietā ir nokomplektēt lielisku speciālistu komandu,” atzīst direktore.
Runājot par komandas izveidi, Lelde skaidro, ka viņai vienmēr svarīgi bijis ap sevi pulcināt cilvēkus, kuri savā “lauciņā” ir ļoti talantīgi. “Vēl labāk, ja viņi daudzējādā ziņā ir pat spējīgāki un zinošāki par mani. Tas vieš lielu uzticību un paļāvību.” Sieviete atzīst, ka pati nekad nevarētu būt tāda vadītāja, kura tikai strikti dod norādījumus un sagaida šo norādījumu izpildi. “Ir pat reizes, kad redzu, ka cilvēks savā darba vietā labi strādā, taču jūtu – citā amatā viņš spētu savu talantu parādīt vēl vairāk. Tādā situācijā mēģinu šo personu pabīdīt, manuprāt, vajadzīgajā virzienā.”
Vēlas paplašināt repertuāru
“Priecājos, ka manā salīdzinoši neilgajā darbības laikā te paveiktas jau vairākas labas lietas,” Lelde saka par sākumu Liepājas Leļļu teātra direktores amatā. “Pagājušā gada otrajā pusē varējām lielā mērā atjaunot tehnisko bāzi, piemēram, iegādāties gaismas necaurlaidīgas žalūzijas un prožektorus, nomainīt skaņu un gaismu pultis. Izdevās arī palielināt esošo darbinieku algas,” pauž Lelde. Iepriekš vidējā alga Liepājas Leļļu teātrī bijusi ap 300 eiro mēnesī “uz rokas”.
Kā vēl vienu ļoti pozitīvu pārmaiņu Leļļu teātrī Lelde min štata palielināšanu. “Par šīs iestādes direktori strādāju kopš pagājušā gada 9. maija, un līdz tam te darbojās vien trīs aktieri. Grūti iedomāties, ka viss repertuārs balstījās uz tik maz cilvēkiem, un nedod Dievs, ja kāds no viņiem saslima. Tāpēc prieks, ka tagad aktieru ir skaitliski uz pusi vairāk un pavisam drīz mūsu kolektīvam pievienosies arī mārketinga speciālists.”
Lelde skaidro, ka darbinieku skaita palielināšana, pirmkārt, nozīmē lielāku sakārtotību darba pienākumu ziņā. “Iepriekš, cik saprotu, te visi darīja visu, kas no vienas puses nemaz nav slikti. Teātrī jau nevar strādāt cilvēks, kurš ir absolūts vienpatis un dara tikai to, kas ir viņa tiešais pienākums. Šeit, manuprāt, ir jābūt nedaudz dullam, lai veiksmīgi veiktu savu darbu, tai pašā laikā atsaucoties arī uz dažādām jaunām idejām. Tomēr, laikam ritot uz priekšu, apjautām, ka šis nelielais sajukums dažkārt vieš neziņu teātra apmeklētājos – ne viens vien nesaprot, pie kura no darbiniekiem konkrētā jautājumā vērsties. Tagad šī problēma lielā mērā ir atrisināta, jo, palielinot štatu, striktāk nodalījām arī katra darbinieka pienākumus.”
Par otru būtisku ieguvumu šajā situācijā Lelde uzskata iespēju atjaunot un paplašināt Leļļu teātra repertuāru. “Ar sešu aktieru sastāvu šobrīd esam spējīgi piedāvāt vairāk izrāžu dažādiem vecumiem. Viens no mūsu pēdējiem veikumiem, kas gana labi jau ieviesies, ir izrādes piektdienās pulksten 10 no rīta. Tās apmeklē skolu un bērnudārzu audzēkņi gan no Liepājas rajona, gan citām vietām. Piemēram, pie mums ciemojās bērnu grupiņa no Saldus. Šāda audzinātāju un skolotāju interese – labprāt vest mazos skatītājus uz Leļļu teātri – patiesi silda manu sirdi.”
Lelde neslēpj, ka vislielāko gandarījumu darbā smeļas tieši izrāžu laikā – kad mazie skatītāji dzīvo līdzi notiekošajam uz skatuves. “Īpaši atmiņā palicis valmierieša Oskara Morozova jauniestudējums “Kā zvēri Pēterīti pārmācīja”, kura laikā zālē varēja dzirdēt, kā vecāki un vecvecāki ar bērniem sarunājas un kopīgi analizē izrādi. Tas nozīmē, ka galvenais vēstījums ir sadzirdēts,” pauž direktore. Prieku viņa rod arī darba kolektīvā: “Šajos mēnešos visi esam kļuvuši tādi draudzīgāki un saliedētāki, saprotot, ka darām vienu darbu kā komanda. Pēdējā laikā neesmu arī dzirdējusi tekstu, ka kādam kaut kas nav jādara, jo viņam par to nemaksā. Un tas ir ļoti pozitīvi!”
Politikā sevi neredz
Jautāta, vai kaut nedaudz neilgojas pēc politiskām vēsmām un varbūt kādudien savu dzīvi varētu saistīt ar politiku, Lelde atbild noliedzoši: “Nevienā partijā neesmu un negrasos stāties – man tas nav interesanti. Senākos laikos, piemēram, esmu strādājusi žurnālistikas jomā, caur kuru iepazinu dzīvi no vienas puses ar ļoti daudz interesantiem cilvēkiem, uzņēmumiem, organizācijām. Pēc tam strādāju par sabiedrisko attiecību speciālisti, kur varēja paskatīties uz visu pasauli tā kā no otras puses. Arī darbojoties Kultūras pārvaldē, man tika dota iespēja ieraudzīt dažādas lietas dziļāk un no cita skatupunkta. Varētu teikt, ka politika – nu, es esmu izaugusi no tādas sīkas lietas. Man tā liekas tāda spēlēšanās smilšu kastē, nedaudz bērnudārzs. Protams, nenoliegšu, ka politika ir arī vajadzīga – it īpaši šobrīd, kad mūsu valsts pārvaldes sistēmai bez tās neiztikt. Taču es pati pavisam noteikti neesmu sistēmas cilvēks un nekad neesmu varējusi iekļauties kaut kādos rāmjos. Protams, negrasos to darīt arī nākotnē.”
Lelde pauž pārliecību, ka pati zina, kas viņa ir un ko var. “Ja kaut kas, ko nemāku, man ir vajadzīgs, tad to cenšos apgūt. Taču, ja bez tā var iztikt, tad var iztikt. Visvairāk priecājos par savu talantu ieraudzīt citos cilvēkos viņu talantus, kā arī nereti mēģinu palīdzēt viņiem tos attīstīt. Jā, dažkārt esmu zināmā mērā audzinātāja.”
Pieminot vārdu “audzinātāja”, Lelde uzreiz atminas, ka savulaik pēc mūzikas vidusskolas absolvēšanas pati kādu laiku strādājusi skolā. “Tolaik likās – man šis darbs nepatīk! Taču tagad, pēc vairākiem gadiem, esmu izaugusi un sapratusi, ka nākotnē labprāt vēlētos strādāt par skolotāju. Tagad man bērniem būtu, ko teikt un dot. Tas ir interesanti, ka dzīve apmet loku un tikai pēc kāda ilgāka laika cilvēks saprot – jā, tagad es to varētu.”
Lelde atzīst, ka vienmēr ir ļāvusies dzīvei, īpaši neko neplānojot. “Uzskatu – ja pēkšņi nāk kāds izaicinājums, tad noteikti ne velti tas tā notiek. Acīmredzot šāds pavērsiens ir vajadzīgs manai izaugsmei, un es to pieņemu. Šobrīd priecājos, ka esmu tieši tur, kur esmu – Liepājas Leļļu teātrī, kur ir radoša vide un brīnišķīgi cilvēki.”
Kategorijas
- Citas ziņas
- Tirgus
- Atbildam lasītājiem
- Laža
- 8778
- Afiša
- Koncerti
- Sports
- Teātris
- Muzejos
- Izstādes
- Citi pasākumi
- Kino
- Balles
- Laikraksta arhīvs
- Video
- Foto
- Reklāmraksti
- Ekonomika
- Veselība
- Lietotāju raksti
- Kriminālziņas
- Kultūra
- Dzeja
- Konkursi
- Dzīvespriekam
- Sports
- Futbols
- Basketbols
- Handbols
- Autosports
- Motosports
- Volejbols
- Vieglatlētika
- Citi sporta veidi
- Florbols
- Hokejs
- Ziemas sporta veidi
- Soču Olimpiskās spēles
- Liepājas amatieru futbola čempionāts
- Lejaskurzemes novadu futbola čempionāts
- Pasaules ziņas
- Vietējās ziņas
- Liepājā
- Latvijas ziņas
- Dienvidkurzemes novadā
- Izglītība
- Sporta sērija "Izrāviens"
- Piedalies konkursā!
- Saeimas vēlēšanas
- Viena diena uzņēmumā
- Izklaide
- Projektu raksti
- Saimnieko gudri
- Atpazīsim melus!
- Kultūras saknes
- Rūpēsimies par vidi
- Mediju kritika
- Eiropā
- Starp divām reformām