Spožas gaismas, greznība un posts Parīzē

2017. gada 19. janvāris 07:00

695

Spožas gaismas, greznība un posts Parīzē

Pasaulslavenā britu aktrise Odrija Hepberna reiz teikusi, ka Parīzes apmeklējums vienmēr ir laba ideja, un viņai nevar nepiekrist. Arī mēs devāmies uz šo leģendām apvīto pilsētu ar ideju baudīt visu, ko tā sniedz, un pēc iespējas mazāk uztraukties par ikdienas problēmām. Lai gan parasti šai pilsētai piedēvē romantisku veidolu, mūs Parīze sagaidīja ar aukstu vēju un īsti ziemīgu gaisu – kā jau decembrī pieklājas.

Kniedes – galvas izmērā
Es, raksta autore, un mans ceļabiedrs ieradāmies Parīzē dienas vidū, kad pēc garas nakts automašīnā, braucot uz Viļņas lidostu, pāris stundu lidojuma no Lietuvas uz Franciju un pusotras stundas brauciena autobusā no lidostas līdz pilsētas centram beidzot nokļuvām savā galamērķī.
Pēc somu nolikšanas viesnīcā, tīrām drēbēm un stipras kafijas bijām gatavi apskatīt pirmo punktu mūsu sagatavotajā ceļojumu plānā un pašu slavenāko vietu Francijā – Eifeļtorni. Par pirmo apskates objektu to izvēlējāmies tāpēc, ka šis bija vienīgais vakars, kad varējām pagūt Eifeli apskatīt tumsā, un internetā lasītie ceļojumu padomi ieteica noteikti izslavēto torni apskatīt tieši diennakts tumšajā laikā, lai līdz galam nobaudītu tā burvību.
Tā kā Parīzē ir ļoti labi attīstīta metro sistēma, tad uz visiem apskates objektiem un viesnīcu ērti varējām nokļūt ar pazemes transportu. Virs zemes iznācām slavenajā Champ de Mars laukumā, kurā, starp citu, tiek svinēti arī dažādi valsts svētki. Un pāri šim laukumam, pāri Sēnas upei, tieši priekšā pavērās neatvairāmais skats uz milzi – Eifeli. Lai kādas bildītes internetā pirms tam būtu apskatītas, lai kādi ceļveži izlasīti un nostāsti dzirdēti – Eifeļtornis ir daudz varenāks, nekā varētu šķist – tā pakājē tu jūties kā maza skudriņa. Savukārt, apskatot to tuvumā, saproti, ka cilvēka galva ir tikpat liela kā metāla kniedes, kas satur kopā torņa posmus.
Pirms kāpšanas tornī izbraucām ar ekskursiju kuģi pa Sēnas upi, izpeldot zem 21 tilta un apskatot Parīzes slavenākās vietas. Pēc upes brauciena, kad jau kārtīgi bija satumsis un Eifelī ieslēgtas visas iespējamās lampiņas, bijām gatavi kāpt liftā un uzcelties 324 metru augstumā, lai izkāptu pašā Eifeļa virsotnē. Skats, kāds tumsā paveras no Eifeļtorņa pāri visai Parīzei, ir elpu aizraujošs un fantastisks. Tas ir viens no tiem brīžiem, kad acs kaktiņā sariešas laimes asariņa un tu jūties pateicīga, ka ir iespēja būt šajā laikā un vietā. Diemžēl mums vajadzēja atcerēties, ka ir decembris un vajag apģērbties siltāk, jo pēc pāris stundām torņa virsotnē pamatīgi saaukstējāmies. Tas nekas – ceļot var arī ar iesnām un aizsmakušu kaklu!

Stundām garas rindas
Protams, ka Parīze ir kas vairāk nekā tikai Eifeļtornis un spožas gaismas. Tā ir vieta, kur ik uz stūra redzama māksla visdažādākajās izpausmēs – gleznojumos, tēlniecībā, aktierspēlē, mūzikā un daudzos citos veidos. Parīze nav iedomājama bez ielu māksliniekiem, grezniem veikalu skatlogiem un citām krāšņām lietām. Mēs šo skaistumu izvēlējāmies apskatīt muzejos.
Musée d'Orsay ir muzejs, kas izvietojies bijušajā vilcienu stacijas ēkā. Pēc kārtīgas ekskursijas secinājām, ka šis noteikti ir viens no tiem muzejiem, kurā var aizvadīt visu dienu. Starp visu skaisto, kas bija apkārt, atradām mini kopiju Amerikā esošajai Brīvības statujai. Izrādās, ka franču mākslinieks veidojis abus šos mākslas darbus un vienu no tiem (lielāko) uzdāvinājis Amerikai tās 100. Neatkarības dienā 1876. gadā, savukārt otra (mazākā) palikusi tepat Francijā. Trāpījām arī brīdī, kad karaliskos balles tērpos tērpti darbinieki muzeja apmeklētājiem mācīja senās balles dejas.
Visapmeklētākais muzejs visā pasaulē un viens no spilgtākajiem Francijas simboliem ir Musée du Louvre. Luvrā var apskatīt vairāk nekā 35 tūkstošus dažādu mākslas darbu, un muzeja kopējā platība ir 60 600 kvadrātmetru.
Lai arī Parīzē jau valdīja ziema un bija auksti, pie muzeja ieejas bija tik liela rinda, ka bija jāgaida aptuveni pusotru stundu. Patiesībā pie visiem apskates objektiem nākas gaidīt garās rindās, vasaras mēnešos rindā varat nostāvēt pat četras vai vairāk stundu, ziemā, kad tūristu ir nedaudz mazāk, mēs gandrīz visos savos izvēlētajos apskates objektos paguvām iekļūt iekšā aptuveni stundas laikā.
Bet, atgriežoties pie Luvras, tā viennozīmīgi ir visu mākslas mīļotāju paradīze. Tur var atrast tādus slavenus māksliniekus kā Rembrants, Klods Monē un, protams, Leonardo da Vinči un viņa “Monu Lizu”. Starp citu, tikt pie šīs gleznas ir īpaši grūti, jo ap to veidojas vesels pūlis ar cilvēkiem, kuri vēlas aplūkot, fotografēt un apbrīnot. Arī mums nācās krietni papūlēties, lai izlauztos cauri baram, kas nepagurstoši spaidīja savus fotoaparātus. Īpašs ieteikums tiem, kuri mīl mākslu – pirms ejat uz Luvru, izvēlieties kādus mākslas darbus gribat redzēt, jo apskatīt visus neizdosies nekad, vienkārši muzejs ir pārāk liels un laika pārāk maz.

Īpaši drošības noteikumi
2015. gada 13. novembrī pasauli pāršalca ziņa, ka Parīzē terorakta laikā nogalināti vairāk nekā 130 cilvēki un aptuveni 200 smagi ievainoti. Viens no uzbrukumiem notika koncertzālē “Bataclan”, kur tobrīd skanēja koncerts. Raksta autore, žurnālistes ziņkārības vadīta, ļoti vēlējās apskatīt šo vietu un pierunāja arī savu ceļojuma biedru. Tā nu devāmies apskatīt koncertzāli, lai zinātu, kā šī vieta izskatās pēc briesmīgā uzbrukuma.
Koncertzāles telpas ir sakārtotas, darbs ir atsācies, un tajā atkal skan mūzika. Ārēji mainījies ir tikai viens – pie sienas piestiprināta piemiņas plāksne bojāgājušajiem un apkārt nolikti ziedi, jo pēc bojāgājušajiem aizvien skumst ģimenes un draugi.
Kopš traģiskās nakts Parīzē ieviesti īpaši nosacījumi drošības jautājumos. Ar pirmo pārbaudi sastapāmies jau lidostā, kad pie izkāpšanas visiem ielidojušajiem vēlreiz pārbaudīja dokumentus un visapkārt sastājās vīri ar automātiem. Uz ielām, kur pulcējas daudz cilvēku, vai dažādām iestādēm un kultūras pieminekļiem visu diennakti dežurē karavīri ar ieročiem un policija. Ieejot muzejos un apskates objektos, apsargi ar rentgena stariem pārbauda somas un elektroniskās ierīces, cilvēki tiek pārbaudīti ar rentgenu un metāla detektoriem. Līdz ar šiem drošības pasākumiem paildzinās laiks, ko apmeklētāji pavada, stāvot rindā uz ieeju, bet tāds ir valdības rīkojums.
Īpašs pārsteigums bija arī tas, ka, ieejot jebkurā apģērbu, kosmētikas vai citā veikalā, apsargi liek atvērt somas un pārliecinās, ka tajās nav nekā aizdomīga. Savukārt Luvrā katrs apmeklētājs savu bagāžu ieslēdz īpašā skapītī ar paša izdomātu kodu aiz stikla durvīm – šīs durvis ir no sprādziendroša materiāla, un, ja kāds šajā skapītī būs ielicis sprāgstvielu, tā eksplodējot nenodarīs spēcīgus bojājumus apkārtējiem.

Bēgļi, ubagi un netīrība
Pāris gadu laikā ir mainījušās Parīzes ielas, nosprieda mans ceļabiedrs, kurš šajā pilsētā bija viesojies pirms aptuveni pieciem gadiem. Toreiz pilsēta esot bijusi daudz tīrāka un sakoptāka. Ne viss Parīzē ir skaists un rožains, ir arī kaudze atkritumu, smirdīgi notekūdeņi un nospļaudītas ietves. Nospriedām, ka daļa vainas jāuzņemas tūristiem, kuri pēc sevis atstāj īstu cūkkūti, bet pēc pāris dienām, ko pavadījām pilsētā, secinājām, ka lielu nekārtību rada bēgļi, kuri ieradušies Eiropā un meklē patvērumu.
Jau iebraucot Parīzē ar autobusu, redzējām, kādos apstākļos dzīvo bēgļi, kuri no kartona un plāniem koka dēļiem sev pilsētas ielās, pie augstiem žogiem vai parkos sabūvējuši būdas. Daudzi no viņiem pulcējas pie veikaliem un tūrisma objektiem, kur guļ uz segām un matračiem, ubagojot naudu. Vairums no šiem ubagiem sadalījušies grupās, kurā ir vīrietis, sieviete un zīdainis, visi trīs guļ uz asfalta ar segām un lūdz naudu. Turpat blakus tiek spļauta zelējamā tabaka, ir nomesta pārtika, apģērba gabali, somas un citas lietas, kuras bieži vien viņi nesavāc, atstājot netīrību. Daudzi no viņiem iet klāt un jautā naudu cilvēkiem, kuri tajā brīdī dodas iekšā veikalos, cerot notvert ziedotāju laipnību.
Parīzē ir izteikta sabiedrības slāņošanās. Kaut vai paskatoties uz jau pieminētajiem ubagiem un bēgļiem, kuri dzīvo uz ielām, un cilvēkiem, kuri iepērkas Parīzes modes veikalos. Arī mēs apmeklējām Elizejas laukos atrodamos veikalus un secinājām, ka Parīze ir viena no dārgākajām Eiropas pilsētām, kurās esam bijuši. Izslavētais lielveikals “Galeries Lafayette” mums bija kā bagātnieku muzejs, kurā neko nevaram atļauties, vien acīm apskatīt. Šajā veikalā pieejamas visas jaunākās modes preces, sākot no apaviem un somām, beidzot ar kristāla pildspalvām, safīra aproču pogām un zelta mobilajiem telefoniem. Liela daļa apmeklētāju šeit ierodas tikai priecēt acis, jo melnos kostīmos un baltos cimdos tērptie pārdevēji strādā ar bagātajiem klientiem, kuri var atļauties rokaspulksteņus par 30 tūkstošiem eiro.
Protams, ir arī citi veikali un bodītes, kur viss ir daudz pieejamākās cenās. Mūs patīkami pārsteidza tur strādājošie cilvēki, kuri ar laipnību, ieinteresētību un smaidu sejā steidzās palīgā katram klientam, kuram to vajadzēja.
Kopumā par Parīzē pavadītajām dienām mēs abi secinājām, ka tā ir skaista pilsēta un no frančiem var mācīties eleganci, dzīvesprieku un pieklājību. Parīze ir skaista, bagāta, nesteidzīga un viesmīlīga pilsēta, kurā noteikti gribas atgriezties vēl.

+ 2

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Spožas gaismas, greznība un posts Parīzē

Kategorijas