Viņa pasūta mūziku

2017. gada 26. janvāris 07:00

604

Baiba Bartkeviča skatuvi iemīlējusi Liepājas teātrī, uz kuras tēloja tētis – Juris Bartkevičs. Viņa beigusi Liepājas mūzikas vidusskolu, Latvijas Mūzikas akadēmiju, pēc tam studējusi Ģentē un vēlāk Hāgā vokālo mākslu. Pēc studijām Hāgas Karaliskajā mūzikas akadēmijā dzīvojusi Parīzē un Briselē. Pēc divdesmit gadu ilgas prombūtnes atgriezusies Liepājā, lai būtu koncertzāles “Lielais dzintars” mākslinieciskā vadītāja – tā, kura izvēlas mūziku.

Studējāt vairākās Rietumeiropas augstskolās. Kas par to visu maksāja?
Es lielā mērā pati par visu to maksāju. Studijas pašas nebija ļoti dārgas, bet dzīve gan. Studējot es paralēli strādāju dažādās profesionālās vienībās – radio koros un profesionālos ansambļos. No ienākumiem varēju finansēt studijas. Dziedāju, piemēram, slavenajā Vācijas topa ansamblī – Štutgartes kamerkorī, kas man deva iespējas samaksāt par izglītību, guvu arī milzīgu profesionālo pieredzi un neskaitāmus ceļojumus pa pasauli koncertturnejās. Dziedāju arī profesionālajos kolektīvos Beļģijā un Holandē, gadiem nebija tāda mēneša gadā, kad nebūtu koncertturnejas.

Vai Latvijā ir šādas iespējas – dziedāt profesionālos kolektīvos?
Mums valstī arī ir, protams, profesionāli kori – Latvijas Radio koris, Operas koris, Valsts akadēmiskais koris “Latvija”, kur dziedātājiem tā ir profesija.

Ko mācījāties Hāgā un ko pēc tam darījāt?
Studēju vokālo mākslu. Maģistrantūras specializācija man ir senās mūzikas autentiska interpretācija un mūsdienu laikmetīgās mūzikas repertuārs. Sākumā uzreiz, kad aizbraucu no Latvijas, dzīvoju Ģentē Beļģijā, tad Hāgā, gadu Amsterdamā, Nīderlandē kopā piecus gadus. Pēc studijām Hāgā gadus četrus dzīvoju Parīzē, pēc tam septiņus gadus Briselē. Tagad pēc divdesmit gadu prombūtnes esmu atgriezusies Latvijā.

Kas šeit vilināja, taču ne peļņa?
Ja par peļņu – arī pasaulē operas dziedātāji lielajos opernamos, iespējams, ir vienīgie, kuri klasiskās mūzikas žanrā nopelna ļoti daudz, pārējos klasiskās mūzikas žanros samaksa ir laba, salīdzinot ar mūsu platuma grādiem vai viduvēja Eiropas platuma grādos. Nākšana uz Liepāju vispār nav nekādā mērā saistīta ar peļņu. Man bija vēlme savas iegūtās zināšanas, pieredzes un kompetences sniegt savai valstij, nodot tālāk savai pilsētai un, protams, arī pašai augt un attīstīties tālāk. Ļoti uzrunāja “Lielā dzintara” parādīšanās Liepājā. Pilsētai tā ir gluži kā jaunas identitātes iegūšana. Man patīk šī nama arhitektūra, tās kopējā ideja. Šī māja te ir nolikta kā dāvana, lai varētu rasties māksla un mūzika. Bija piedāvājums nākt par māksliniecisko vadītāju, un tas šķita ļoti inspirējoši. Šis piedāvājums ir kā jauns lauks, kurā varu realizēt visas savas zināšanas, kompetences, pieredzi un kontaktus ārzemēs. Visu var ielikt vienā projektā. Par naudu un samaksu te noteikti nav jārunā, jo nauda nekad nav bijis manas dzīves virzītājspēks. Mākslinieks – tas ir esības stāvoklis jeb dzīvesveids. Tie, kas izvēlas būt par māksliniekiem, zina, ar ko rēķinās.
Ko “Lielajā dzintarā” dara mākslinieciskais vadītājs?
Es domāju par saturu, ko likt šajā mājā – “Lielajā dzintarā”. Izvērtēju visus ienākošos piedāvājumus, kā arī uzrunāju māksliniekus, kurus gribam aicināt pie mums. Ir ļoti daudz dažādu mākslinieku gan pasaulē, gan Latvijā, kurus varētu uzaicināt. Latvijā piedāvājums varbūt ir ierobežotāks, bet jebkurā gadījumā ir, ko izvēlēties. Ir augstvērtīgi mākslinieki ar labām programmām. “Lielajā dzintarā” ir iespēja parādīt dažādus mūzikas žanrus. Tas nozīmē, ka te var būt gan lieli, gan mazi koncerti. Ir lielā zāle ar 1000 vietām. Ir kamerzāles mazākiem formātiem. Ir eksperimentālā skatuve, kur var būt teātra un dažādi dejas projekti. Ēka pēc būtības piedāvā iespēju dažādībai.
Mans darbs ir plānot, ko dzirdēsim un redzēsim par budžetā esošo naudu, arī piesaistot atbalstītājus, sponsorus, fondus. Plānoju ar domu, ka katram būs iespēja atrast ko interesantu un saistošu savai sirdij. Ir arī populārie žanri, džezs, blūzs. Būs gan pazīstami mākslinieki, gan Latvijas publikai varbūt mazāk zināmi vārdi, bet visi interesanti, radoši un spilgti. Uzskatu, ka mans uzdevums ir arī iepazīstināt publiku ar jaunām radošām iniciatīvām. Es gribētu, lai mēs nebūtu atrauti no pasaules. Gribu, lai mēs būtu daļa no tās un ārzemju mākslinieki iekļautu koncertus Liepājas koncertzālē savās turnejās blakus Eiropas nozīmīgākajiem namiem.

Tas ir mēģinājums atnest kaut ko līdzi no Parīzes?
Atnākot no Rietumeiropas atpakaļ Liepājā, šeit Latvijā, kas ir Eiropas ziemeļos un mazliet izolētāka nekā Rietumeiropas valstis, man gribas saglabāt sajūtu, ka piederam pasaulei. Tāpēc arī esmu izvēlējusies tādus projektus, kas mūs saista ar pasauli. Ārzemju mākslinieki, kas šogad būs “Lielajā dzintarā”, būs izcili, pasaulē pazīstami ar spilgtām karjerām, tomēr vārdi, kurus, iespējams, Latvijā daudzi nav dzirdējuši. Es te domāju tieši klausītājus, nevis mūzikas profesionāļus.
Mans uzdevums ir iepazīstināt cilvēkus ar brīnišķīgu mūziku un māksliniekiem. Par gaidāmajiem koncertiem runājot, gribētu klausītājus aicināt drošāk pieņemt nezināmo, ļauties, uzticēties, un atklājumu pilni, brīnišķīgi mirkļi būs jums garantēti! Mūzikas pasaulē visu zināt nav iespējams. Es savu misiju saprotu arī kā iespēju atvest cilvēkiem labu un daudzveidīgu mūziku, ļaut atklāt vēl līdz šim nezināmas virsotnes.

Lai arī nauda nav galvenais, tomēr ir koncerti, kurus cilvēkam ar vidējiem ienākumiem grūti atļauties. Kā veidojas cenas un kādēļ vieni koncerti ir dārgi, bet citi lētāki?
Cilvēku maksātspēja, neapšaubāmi, ir realitāte. Mums Liepājā ir ļoti plašs kultūras piedāvājums. Ir gan Liepājas teātris, gan Liepājas Olimpiskais centrs, Latviešu biedrības nams. Daudzviet ir dažādi koncerti, un skaidrs, ka viens un tas pats klausītājs nevar būt visur un ik nedēļu iet uz koncertiem.
Gribu uzsvērt, ka “Lielajā dzintarā” ir diferencētas cenas. Ir ārējo producentu piedāvātie koncerti un mūsu pašu producētie. Projektu ar Marinu Rebeku vai Kristīni Opolais cenu politiku nenosaka “Lielais dzintars”, jo tos piedāvā neatkarīgi producenti, kuri šeit īrē zāli. Tie 50 vai 70 eiro par biļeti ir viņu noteiktā cena. “Lielajam dzintaram” ir savi mākslas projekti, kas ir atbalstīti no Latvijas Kultūrkapitāla fonda un no Liepājas pilsētas domes, projekti, kuros esam ielikuši savu mākslas un koncertzāles vīziju. Taču ļoti priecājamies par šo ārējo producentu atvestajiem spilgtajiem māksliniekiem. Iespējams, paši to nemaz nebūtu varējuši atļauties.

Ierindas klausītājs, kurš pērk biļetes, taču to nenojauš, ka viens ir “Lielā dzintara” projekts, bet cits neatkarīga producenta piedāvājums?
Tas tiesa, nojaust to nevar. Tomēr mūsu mājaslapā viss ir skaidri norādīts un, interesējoties par pasākumu, var uzzināt, kas ir tā veidotāji. “Lielā dzintara” projektiem ir gan atlaides, gan piedāvājums skolēniem. Cilvēkus, kuri vēlas dzirdēt labus koncertus par pieejamu cenu, aicinām sekot līdzi aktualitātēm.

“Lielajā dzintarā” ir arī vizuālās mākslas izstādes, galerija ir kļuvusi par laikmetīgās mākslas mājām. Tā būs arī turpmāk?
Mums ir šī galerija, un domāju – tā ir lieliska iespēja liepājniekiem un pilsētas viesiem baudīt vizuālo mākslu. Apmeklējot koncertus, arī apskatīt izstādes – tas ir brīnišķīgi. Izstādes ir bez maksas, un mākslinieki savus darbus izstāda, nesaņemot atlīdzību. “Lielajā dzintarā” nevaram izstādīt Rubensu, jo nevaram atļauties viņa gleznas kaut vai atvest uz Liepāju. Izvēle, ko izstādīt, ir koleģiāla, un tajā piedalās profesionāļi. Atbilde, kādēļ laikmetīgā māksla nav tālu meklējama, – “Lielā dzintara” ēka pati par sevi ir laikmetīgās mākslas objekts, un izstādīt laikmetīgo mākslu šajā vietā man šķiet tikai likumsakarīgi. Bet nekur nav rakstīts, ka tas ir mūsu vienīgais virziens. Pieļauju iespēju, ja tāda kādreiz radīsies, parādīt arī ko citu.
Līdz šim izstāžu veidošanā sadarbojamies ar mākslinieku Andri Vītoliņu, viņš šīs izstādes kūrēja. Turpmāk strādāsim ar dažādiem izstāžu kuratoriem vai pašiem māksliniekiem.

Atgriežoties pie mūzikas repertuāra “Lielajā dzintarā”, saprotams, ka būs klasiskā mūzika. Ko varam sagaidīt populārās mūzikas žanrā?
Būs Linda Leen, būs Marija Naumova, Intars Busulis, grupa “Astro’n’aut”, Šipsi, “Melo-M” un citi. Būs dažāda mūzika dažādām gaumēm, būs ko, izvēlēties.

Atgriežoties Liepājā, kas ir tās lietas, kuru pietrūkst un gribētu paņemt līdzi no Rietumeiropas?
Es zināju, ka atgriežos pilsētā ar daudz mazāku iedzīvotāju skaitu, un nesagaidu, lai šeit būtu tieši tāpat kā tur, nesagaidu, ka šeit būs kā Parīzē. Lielpilsētās dzīve kūsā un ir cits ātrums. Dažreiz pietrūkst vairāk dzīvības, cilvēku, daudzkrāsainības, bet Liepājai ir savs šarms, kas man arī ļoti patīk. Katrai vietai sava dvēsele – šeit jūra un vējš, piemēram. Šajā digitālajā laikmetā vairumu no saviem draugiem pasaulē varu uzrunāt internetā. Savukārt uz Liepāju nācu ar konkrētu ieceri, rēķinoties, ko atstāju aiz sevis Parīzē vai Briselē.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Viņa pasūta mūziku

Kategorijas