Dala vienu skatuvi – profesionāļi un amatieri

2017. gada 2. februāris 07:00

195

Dala vienu skatuvi – profesionāļi un amatieri

Talantīgie joprojām savas idejas un meistarību izvēlas attīstīt un pierādīt gan amatiermākslā, gan kādā no profesionālās mākslas veidiem. Kas ir galvenie iemesli cilvēku izvēlei mākslu pārvērst par savu maizes darbu vai brīvā laika izklaidi?

“Runājot, piemēram, par mūziku kā vienu no mākslas veidiem, ir skaidrs, ka te profesionālā un amatieru kustība mijiedarbojas vai vismaz stāv viena otrai cieši līdzās turpat visu laiku. Kas tad mēģinājumos un koncertos visbiežāk skan? Profesionālu komponistu sacerēta mūzika, ko savos priekšnesumos izmanto arī amatiermākslas jeb pašdarbības kolektīvi, un tautasdziesmas, kurām aranžijas veido akadēmiskās mūzikas pārstāvji,” skaidro diriģents, aranžētājs, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks un Goda liepājnieks Jēkabs Ozoliņš. Viņš muzikālo izglītību ieguvis, savulaik absolvējot Liepājas mūzikas vidusskolas Kordiriģentu nodaļu, kā arī vēlāk Ļeņingradas Konservatoriju.
Diriģents atzīst, ka amatiermākslas pārstāvjiem muzicēšana un dziedāšana nozīmē ilgākus treniņus mēģinājumos: “Viņi jau mūziku nav mācījušies profesionāli, tāpēc līdz salīdzinoši augsta līmeņa sasniegšanai jāiegulda diezgan smags darbs!” J. Ozoliņš secinājumus balsta darba pieredzē, jo papildus ilggadējai sadarbībai ar Liepājas Simfonisko orķestri viņš joprojām ir arī Liepājas Tautas mākslas un kultūras centra jauktā kora “Līva”, vīru kora “Nīca” un Liepājas Valsts 1. ģimnāzijas jauktā kora diriģents. Tāpat savulaik strādājis arī par mūzikas skolotāju Liepājas mūzikas vidusskolā.
Kā vēl vienu spilgtu piemēru akadēmiskās un tautas mūzikas savstarpējai sadarbībai un mijiedarbībai diriģents min Dziesmu un deju svētkus. “Tā ir latviešu tautas kultūras dzīves kulminācija, kurā neatņemama sastāvdaļa ir gan amatiermāksla, gan profesionālā māksla. Dziesmu un deju svētku norisē jau gadu gadiem tiek iekļauti ne tikai dažādi pašdarbības kolektīvu, bet arī klasiskās un simfoniskās mūzikas koncerti. Šais svētkos mūsu valsts iedzīvotāji parāda visu, ko var!” Tāpat diriģents pauž pārliecību, ka neatkarīgi no tā, vai cilvēks ir profesionālās vai amatiermākslas pārstāvis, viņa lielākā alga par labi padarītu darbu ir skatītāju ovācijas.

Māksla spiež izglītoties
Uz jautājumu, vai kāda no šīm jomām, viņaprāt, cilvēkos spēj rosināt vai darīt stiprāku patriotisma sajūtu, J. Ozoliņš atbild noraidoši: “Domāju, ka dzinulis, kāpēc katrs dara to, ko dara, nav mīlestība uz savu valsti. Tāpat arī, jau esot iekšā profesionālās mākslas un pašdarbības norisēs, šī sajūta nerodas. Patriotisms ir tāda lieta, kas dzimst neatkarīgi no tā, kur cilvēks ikdienā strādā vai kā pavada savu brīvo laiku. Tā sajūta katrā indivīdā vienkārši vai nu ir, vai nav.”
Diriģenta viedoklim piekrīt arī bijušais Liepājas teātra direktors, tagad – ārštata aktieris Jānis Dreiblats. “Cilvēks var būt arī pavisam parasts ielu slaucītājs un tai pašā laikā mīlēt savu valsti vairāk nekā, iespējams, dažs labs profesionālās vai amatiermākslas pārstāvis. Tas īstais iemesls, kāpēc kāds izvēlas būt piesaistīts tieši mākslas pasaulei, jau ir mīlestība pret konkrēto mākslas veidu. Un, ja cilvēks sevi tajā visā neredz profesionālā līmenī, tad viņš ko līdzīgu dara vieglākā formā,” skaidro aktieris. Runājot par tautas jeb amatierteātru kustību, J. Dreiblats atzīst, ka tā latviešiem ir ļoti vajadzīga. Lai gan viņš pats savulaik absolvējis Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultāti un tādējādi pieder pie profesionālās teātra mākslas, tomēr neslēpj prieku arī par tiem ļaudīm, kuri labprātīgi ar šo kaislību aizrāvušies savā brīvajā laikā: “Arī darot to amatieru līmenī, cilvēki paliek garīgi bagāti, iepazīst literatūru un dramaturģiju. Tāpat tā viņiem ir iespēja pāris reizes nedēļā izrauties no mājām un būt sabiedrībā. Īpaši svarīgi, manuprāt, tas ir laukos.”
Līdzīgās domās ir arī bijusī Liepājas teātra aktrise Ilga Martinsone, kura šobrīd nodarbojas ar jauno aktieru apmācīšanu runas mākslā un turpina savu ilggadējo darbību Liepājas folkloras kopā “Atštaukas”. “Es ļoti saprotu un atbalstu ļaužu vēlmi darboties amatiermākslas kolektīvos. Ikviens indivīds jau grib izteikties, un šis izteiksmes veids ir kaut kas īpašs,” uzskata sieviete. Jautāta, kāpēc paralēli profesionālajai darbībai teātra mākslā viņa 1995. gadā iesaistījusies arī folkloras kopā, I. Martinsone atbild: “Kaut kas tobrīd laikam pietrūka! “Atštaukas” jau piedzima teātrī – mēs visas esam profesionālas aktrises. Varbūt tai laikā bija mazāk lomu vai sakrājās kas sakāms, un mums prasījās to visu izteikt caur tautasdziesmu. Šī mūsu tautas skanīgā vērtība jau ir gluži kā latviešu Bībele, ja tā drīkst izteikties.”

Pārvilina uz lielo teātri
Abi aktieri ir vienisprātis, ka ikdienā saikne starp profesionālo un amatierteātra mākslu ir salīdzinoši maza. “Šie divi konkrētā mākslas veida līmeņi ir diezgan atsvešināti viens no otra. Atceros no savām jaunības dienām – kad Liepājas teātrim trūka aktieru, tad tolaik galvenais režisors Nikolajs Mūrnieks gāja uz tautas teātru izrādēm raudzīties talantus. Tos aktierus, kuri sevi ļoti labi parādīja, viņš pārvilināja uz lielo teātri. Tāpat, protams, esmu redzējis, ka atsevišķās amatierteātru izrādēs viesu lomās tiek uzaicināti iejusties kādi lielās skatuves pārstāvji. Tieši tik liela tā saistība starp amatieriem un profesionāļiem teātra mākslā arī ir,” stāsta J. Dreiblats.
Turpretī izmaiņas – kā bija agrāk un kā ir tagad – gan profesionālajā, gan amatierteātru mākslā abi aktieri ir ievērojuši. I. Martinsone smej, ka, pirmkārt, laika gaitā ir mainījusies pati dzīve, sākot jau ar valsts iekārtu.
Amatierteātru kustībā būtiskas izmaiņas jūtamas kolektīvu vadībā. “Agrākos laikos amatierteātru priekšgalā bija šī mākslas veida mīlētāji, taču tagad šo amatu straujiem soļiem pārņem profesionāli režisori. Un tādu Latvijā ir ļoti daudz! Visa šī rezultātā, protams, mūsdienās top arī dažādi jauni kolektīvi, piemēram, jauniešu teātra studijas,” skaidro J. Dreiblats.

Traucē šovbizness
Par salīdzinoši nepatīkamu pēdējo gadu aktualitāti mākslas pasaulē abi aktieri uzskata improvizāciju, šai gadījumā domājot tieši senu klasikas darbu pārveidošanu jaunā manierē. I. Martinsone pauž satraukumu: “Tas nav pieņemami, ka, piemēram, operā no klasiska iestudējuma noņem nost oriģinālo sižetu un tai vietā uz skatuves noris kaut kāda pārveidota darbība. Kā tad tas var saiet kopā? Katra mūzika taču reiz ir sacerēta attiecīgam sižetam, nevis kāda mūsdienu mākslinieka modernizējumiem. Tas būtu gluži tāpat kā, ja es tagad pieietu pie Vinsenta van Goga gleznas “Saulespuķes” un kaut ko tur piezīmētu klāt! Kā tas izskatītos?”
I. Martinsone paskaidro, ka mūsdienās labprātāk redzētu jauno literātu un mākslinieku oriģināldarbus, piemēram, par kādu šā brīža aktualitāti, nevis mēģinājumus sagrozīt kāda cita autora darbu. “Jā, arī dramaturģijā pēdējā laikā arvien biežāk kāds kaut ko cenšas modernizēt. Kaut vai tai pašā Blaumanī mēs jau par daudz ielaužamies iekšā. Tā nevajadzētu,” piebilst J. Dreiblats.
Papildus tam kā vēl vienu mūsdienu aktualitāti, kas kaut kādā mērā traucē profesionālās mākslas izaugsmei, aktieris min šovbiznesu: “Tas patiesībā ir grēks, kas šodien notiek televīzijā un masu medijos. Cilvēkiem tiek maitāta gaume un tādējādi mainās arī kritēriji jeb prasības pret mākslu. Ļaudīm gribas baudīt kaut ko lētu un vienkāršu, lai īpaši nebūtu jālauza galva.” Te aktiera viedoklim pievienojas arī J. Ozoliņš, piebilstot, ka gluži līdzīgi ir ar šovbiznesa ietekmi uz profesionālās mūzikas pasauli: “Manuprāt, tā ir savā ziņā cilvēku zombēšana vai programmēšana. Visi fano un lec līdzi kaut kādam stulbam meldiņam. Nesaprotu to!”
Garantiju laiks beidzies
Turpinot par to, kā bija agrāk un kā ir tagad, J. Ozoliņš piemin arī situāciju padomju laikos: “Tolaik visi kā viens mazliet juta tādu kā spiedienu. Piemēram, ja cilvēks gribēja iestāties darbā tipogrāfijā, tad viņam bija obligāti jādzied arī korī. Bet vai tas ir slikti? Manuprāt, nē! Tagad koru vadītāji var staigāt pa pilsētu un paši meklēt dziedātājus. Un to ir grūti izdarīt – cilvēkiem mūsdienās ir daudz citu prioritāšu!” Kā vienu no iemesliem šai šodienas parādībai salīdzinājumā ar padomju laikiem diriģents nosauc mūsdienās esošo milzīgo ārējo piedāvājumu. “Tagad taču ir neskaitāmi kolektīvi, pulciņi, studijas, meistarklases, īpaši bērniem skolās. Spēj tik izvēlēties!” To, ka koris šais laikos ir mazāka prioritāte nekā agrāk, diriģents skaidro ar darbspējīgo cilvēku došanos peļņā uz ārzemēm: “Viņi aizbrauc no valsts. Kāpēc? Jo te, iespējams, nevar atrast darbu. Arī vairums šī gadsimta slaveno diriģentu, kas savulaik absolvējuši Maskavas vai Ļeņingradas konservatoriju, nu mīt ārpus Latvijas. Tur viņiem vienkārši maksā lielākas algas.”
Diriģents piebilst, ka, iespējams, darba atrašanas jautājums mūsdienās liek stipri aizdomāties arī jauniešiem. “Atminos, pagājušā gadsimta sešdesmitos, septiņdesmitos gadus, kad Liepājas mūzikas vidusskola bija liels kombināts ar ļoti daudz audzēkņiem, kuri par savu nākotnes profesiju bija izvēlējušies mūziku. Arī es tolaik iestājos un absolvēju mūzikas skolu, jo biju pārliecināts, ka pēcāk man būs darbs. Vai par to var būt pārliecināti arī mūsdienu jaunieši? Domāju, ka šodien nevienam šai ziņā nav garantijas,” uzskata J. Ozoliņš.

Diktē savu ikdienu pati
27 gadus vecā māksliniece Sintija Lasmane ikdienā profesionāli pārstāv vizuālo mākslu. Par stabilitāti un garantijām viņa saka: “Tā ir mazas valsts sīksta domāšana – uzticēties šābrīža aktualitātēm un ticēt, ka būsi nodrošināts visai dzīvei tikai tad, ja darīsi tā, kā visi dara, un sekosi masai. Mani novērojumi ir tieši pretēji – radošo industriju jomās cilvēkiem ir darbs. Radošas personības pašas nosaka toni savai ikdienai un tam, cik daudz vēlas pelnīt, kamēr pastāvīgs darbs kompānijās to nenodrošina. Profesijas izvēlei jau līdzi seko arī garīgs piepildījums. Un, ja cilvēks to negūst no darba, ko mīl, tad viņš sevi ir izsmēlis jau pirms laika. Tāpat neaizmirsīsim, ka nekas nav mūžīgs – arī mūsu interese par vienu vienīgu nodarbi visa mūža garumā!”
Pati Sintija profesionālo mākslas izglītību ieguvusi, savulaik absolvējot Liepājas Dizaina un mākslas vidusskolu Ādas izstrādājumu dizaina programmā, kā arī iegūstot bakalaura un maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijā Stikla mākslas apakšnozarē. “Savā specialitātē strādāju jau kopš studiju gadiem – dažādās iestādēs kā Latvijā, tā arī ārzemēs, gan prakses laikā, gan savu mākslas projektu realizēšanas nolūkos. Māksliniekiem jau ir svarīgi kustēties pasaulē, ja vēlies uzzināt aktualitātes, satikt domubiedrus un strādāt mākslas simpozijos. Arī šobrīd man darba netrūkst, jo esmu ceļojošu mākslinieku apritē un darāmo lietu plāns man ir zināms vismaz trīs gadus uz priekšu. Šad tad veicu kādu nelielu privātu pasūtījumu un vismaz reizi gadā vienu lielu balvu izstrādes projektu kādam uzņēmumam Latvijā,” stāsta gados jaunā māksliniece. Papildus tam kopš 2016. gada septembra S. Lasmane strādā Liepājas Bērnu un jaunatnes centrā, kur jaunajiem censoņiem pasniedz keramikas, zīmēšanas un veidošanas nodarbības.
Arī par savu nākotni jaunā sieviete nešaubās. “Radošajā industrijā sevi redzu nenoliedzami. Domāju, protams, arī par kvalifikācijas celšanu jeb studijām doktorantūrā. Papildus tam man ir liela kaisle uz mākslas avantūrām, īpaši ārzemēs. Taču, ja būtu izdevība, rīkotu mākslas nodarbības arī tepat Liepājā. Tad tās noteikti būtu plaša spektra – keramika, vitrāža, mozaīka, papīra lietas un ādas dizains. Tādējādi man ir jau divas radošās perspektīvas – strādāt Latvijā vai ārzemēs. Kur nonākšu? Tas atkarīgs no konkrētā brīža noskaņojuma, vēlmēm un pašas dzīves izspēlētiem jokiem,” atzīst S. Lasmane.

Latviešu bērni – darbspējīgāki
Runājot par priekšdienām, arī J. Ozoliņam ir daži ieteikumi gan profesionālās, gan amatiermākslas izaugsmei. “Uzskatu, šim procesam var palīdzēt pāris izmaiņas izglītības sistēmā. Bērniem jau no mazām dienām būtu jāapgūst ne tikai burti un cipari, bet arī notis, jāiepazīst mažors, minors, kādi intervāliņi. Tādējādi pēcāk gan profesionālā, gan amatieru līmeņa mākslā šiem cilvēkiem būs vieglāk sasniegt augstākus mērķus,” skaidro diriģents. Viņš uzskata, ka latviešu bērni ir darbspējīgāki nekā ārzemju skolu skolēni: “Ar koriem esmu vairakkārt ceļojis pāri Latvijas robežai un redzējis klātienē, kā mācību stundas noris ārvalstīs. Piemēram, Somijā un Zviedrijā skolēniem ir kaut kādas savas tiesības un viņi nav pieraduši pie smaga mācību darba. Savukārt to, ka latvieši ir ļoti spējīgi un talantīgi jau no bērna kājas, pierāda kaut vai Latvijas Skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētki.” Diriģents aicina vecākus jau no mazotnes sūtīt bērnus mūzikas un mākslas skolās vai vismaz kādā amatiermākslas kolektīvā. “Grūtāk to varbūt ir izdarīt tām ģimenēm, kam nav apmierinoša finansiālā situācija. Tomēr arī šai problēmai mūsdienās kaut kādu izķepurošanās variantu, manuprāt, var atrast. Viens no veidiem noteikti ir pašu skolu vai pašvaldību nākšana kaut kādā ziņā pretim, taču papildus tam šodien aktuālas ir arī dažādas projektu iespējas,” pārliecināts ir J. Ozoliņš un atzīst: “Vienalga, kādā līmenī, bet māksla ikvienam cilvēkam ir ļoti nepieciešama. Mūzika, glezniecība, teātris, kino vai literatūra – tas viss taču ir kaut kas patiesi maģisks! Māksla ir gluži kā maize cilvēka dvēselei un garam.”

+ 3

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Dala vienu skatuvi – profesionāļi un amatieri

Kategorijas