No medmāsas par veterinārārsti

2017. gada 2. februāris 07:00

1435

Lelde Lūka-Šveida ik dienu palīdz un ārstē cilvēka labākos draugus – dzīvniekus. Daktere atzīst, ka sākumā šī profesija viņu biedējusi, taču galu galā sirds aicinājums izrādījies spēcīgāks par bailēm un nu viņa saprot, ka ilgais ceļš uz šo profesiju bijis tā vērts.

Stājas pretim bailēm
Vetārste L. Lūka-Šveida nāk no mazākās Latvijas pilsētas apkārtnes. “Durbes novadā piedzimu, pabeidzu vidusskolu. Pēc tam aizgāju uz Rīgas 5. medicīnas skolu – man ir medmāsas izglītība, un pēc tam Jelgavā mācījos par vetārsti.” Taujāta, kāpēc sākumā izvēlēta medmāsas profesija, ārste atbild pavisam atklāti: “Es nobijos. Ka būs sekcijas – suņu, zirgu. Ka grūtas mācības. Ko tad tur cilvēks astoņpadsmit gados?” Tomēr vēlme mācīties tieši veterināriju L. Lūkai-Šveidai bijusi jau no mazām dienām. “Principā visu mūžu,” atzīst dzīvnieku daktere.
Vetārsta profesija pēc kāda šaubu brīža apgūta Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Veterinārmedicīnas fakultātē. Mācību process bijis gana garš. “Pamatā seši gadi,” saka vetārste.
Par to, kā radusies interese par dzīvniekiem, L. Lūka-Šveida stāsta: “Kaķim bija nobrāzta āda, un tēvs teica: jānes uz dīķi. Es teicu: nē! Un brīnumainā kārtā viņš tomēr izdzīvoja, un tad es sapratu, ka man izdodas. Nav bijis prātā nekādas skolotājas, aktrises vai kosmonautes.”
Nu jau vetārsta profesija apgūta gana pamatīgi, strādājot ik dienas vairāku gadu garumā. “Man liekas, ka tūlīt būs divpadsmit,” par darba stāžu saka daktere. Visi darba gadi aizvadīti Grobiņā – SIA “J&G Veterinārais serviss” paspārnē. “Kamēr es mācījos, pie daktera Švāģera (vetārsts Jānis Švāģeris – aut.) gāju praksē, un viņi ar dakteri Gati Kalniņu veidoja šo SIA, ambulanci, un mani pieaicināja kā ārstu, kad pabeigšu. Labi uzvedos acīmredzot,” šodien, stāstot par darba gaitu sākumu, smej ārste.
Daktere katru dienu mēro vairākus kilometrus, lai nokļūtu darbavietā, jo vēl joprojām dzīvo savā dzimtajā pusē: “Dzīvoju tur, kur visu mūžu esmu dzīvojusi – Vārvē. Tas ir piecpadsmit kilometri no Grobiņas. Katru dienu braucu.”

Eksotiskajiem ņem talkā grāmatu
Tā kā apgūta arī medmāsas profesija, tad loģisks šķiet jautājums: vai šajā profesijā sanācis arī pastrādāt? “Tā īsti nē. Kādus gadu, divus varbūt es bērnunamā pastrādāju kā medmāsa,” atklāj vetārste. Taujāta, kāpēc medmāsas darbu pametusi – vai tā tomēr nav bijusi īstā vieta un aicinājums, daktere atbild pārliecinoši: “Protams, ka ne.” Dzīvnieki vienmēr bijuši tuvi – arī šobrīd. Pašai mājās ir divi suņi un pieci kaķi. “Man ir bijušas arī govis, bet tas bija par daudz jau,” atzīst L. Lūka-Šveida. Vaicāta, vai savus dzīvniekus ārstē pati vai tomēr uztic citiem speciālistiem, viņa atbild: “Ir, kad pati. Ir, kad atvedu te kolēģiem un saku, ka mums vajag vetārstu.”
Par savu darba ikdienu pieredzējusī vetārste stāsta: “Ir dienas, kad ir jāstrādā no rīta līdz vakaram. Ir īsās dienas. Ir dežurējošās sestdienas un svētdienas, kad esi pie telefona. Ja kādam kādreiz vajag, tad izbraucu.” Daktere atzīst, ka ikdienā vairāk pievērsusies mājdzīvnieku ārstēšanai un ar mājlopu ārstēšanu nodarbojas vien retās izņēmuma reizēs: “Pamatā ārstēju kaķus un suņus.” Dienā iespējams pieņemt pat vairākus desmitus pacientu, ja diena ir gana noslogota un pacientiem kas pēkšņi nokaitējis. Dažreiz par klīnikas pacientiem kļūst arī gana eksotiski dzīvnieki: “Reti, bet ir. Pie Gata (vetārsts Gatis Kalniņš – aut.) vienreiz bija iguāna. Tas, man liekas, ir pats, pats eksotiskākais. Ir seski, kaut kādi eksotiskie putni gadās, bet tā nav ikdiena. Visādus brīnumus cilvēki mājās tur – bruņurupučus, degu peles, šinšillas un tā tālāk.” Eksotisko dzīvnieku sakarā nepieciešamas arī specifiskas zināšanas. “Kaut kādus pamatus zinām, bet mēs arī nekautrējamies, ja vajag, atvērt grāmatu. Eksotiskiem dzīvniekiem mums ir grāmata, kur atrast un saprast, kas tas varētu būt. Ja ir ļoti sarežģīti, tad tomēr nosūtām uz Rīgas Zooloģisko dārzu – tur ir klīnika, kas tieši specializējas šajā jomā.”

Mēģina lasīt dzīvnieku domas
Uz jautājumu, kā tas ir – strādāt ar dzīvniekiem, kuri nespēj pateikt vai parādīt, kas viņiem kaiš, daktere atbild tieši: “Tāpēc mēs viņus čamdām, skatāmies un kaut kādi mēģinām nolasīt to, ko viņi domā. Ar tiem, kuri galīgi neatzīstas, ar tiem ir tā grūtāk.” Taču gadījumi ir ļoti dažādi – dzīvnieki ne vienmēr ļaujas dakteres prasmīgajām rokām. Kā dzīvniekus šādās situācijās nomierināt? “Suņus diezgan vienkārši – saimnieks lai strādā! Un, ja saimnieks savu suni nevar nomierināt, mums nav pienākuma kļūt par kotlešu masu. Kaķiem ir citādāk – ja nevar sarunāt, mums ir dažādas ierīces un visādas metodes, kā mēs viņus nomierinām. Pirmais – mēģināt sarunāt ar viņu, atrast kontaktu, saprast, kas ir kas.”
Taču ne vienmēr dažādas ārsta iecerētās metodes dod vēlamo rezultātu. “Ir bijis tā, ka saimnieks pats nevar un mēs, it sevišķi, ja ir tie lielie suņi, pasakām, ka viss. Ir bijis tā, ka saimnieks aiziet mājās ar savu suni,” sarežģīto situāciju ieskicē vetārste. Šādās situācijās, viņasprāt, pie vainas ir tieši dresūras trūkums. “Saimnieks nav strādājis pie sava dzīvnieka. Ja tas ir liels dzīvnieks, ja es pat nevaru iedot nomierinošo, tad… Mēs esam gana kosti.” Ārste atzīst, ka šādi dzīvnieku kodumi var krietni apdraudēt vetārsta turpmāko darbu: “Tas ir diezgan sāpīgi. Un man, piemēram, rokas ir instruments. Un, ja man viņas ir sabojātas, tas nozīmē, ka nevaru darbu pilnvērtīgi veikt.”

“Es neesmu Jēzus”
Taujāta par konkurenci vetārstu starpā, daktere stāsta: “Klients sameklē vetārstu, ar kuru viņš atrod vislabāko kontaktu. Mēs kā cilvēki arī esam atšķirīgi, un mums metodes ir dažādas – citam ļoti vajag zinātnisko pamatojumu, citam vajag sirsnību. Mēs visi esam mācījušies vienu un to pašu, taču mums katram ir vēl pieredze.” L. Lūka-Šveida atklāj, ka kolēģi labprāt cits citam palīdz un neatsaka arī padomu: “Mēs nevelkam deķi uz savu pusi. Ne viņi, ne mēs. Visi saprot to, ka cilvēki nāk pēc personības un pēc palīdzības,” par sadarbību ar Liepājas kolēģiem stāsta vetārste.
Lūgta nosaukt sava darba priekšrocības, daktere saka: “Nav rutīnas. Katra diena ir kaut kas cits. Līdz ar to ir interesanti. Katru dienu ir jābūt gatavam jaunam piedzīvojumam. Labam vai sliktam – tas jau ir kaut kas cits.”
Šajā profesijā dakterei prieku sagādā iespēja palīdzēt un atvieglot cilvēku draugu sāpes, tomēr daktere uzsver: ne visos gadījumos iespējams palīdzēt – arī ārsta spējas šādās situācijās ir ierobežotas. “Es neesmu Jēzus,” skaudri nosaka vetārste. Tieši to – ne vienmēr pozitīvo rezultātu – ārste nosauc pie savas profesijas mīnusiem, kas ir skarba ikdienas daļa. Kas vēl darbā sagādā grūtības? “Nenormētais darbalaiks un vēl atsevišķi gadījumi, kad ar klientu ir grūti sastrādāties – nav kontakta, un viss,” atzīst ārste. Par spīti dažādām sarežģītām situācijām un stresam, ko var radīt vetārsta darbs, daktere to pamest negrasās, lai gan smej: “Esmu draudējusi iet “Rimi” par pārdevēju, tāpēc ka citreiz uznāk – gribas tādu mierīgāku darbu “no...līdz...”, bez atbildības. Bet tas ātri pāriet.”
Daktere L. Lūka-Šveida atklāj, ka viņa sākusi nodarboties arī ar netradicionālu dzīvnieku ārstēšanu – ar homeopātijas palīdzību. “Ja kāds grib mācīties, jāapzinās, ka ar diplomu nepietiek – tu visu laiku mācies, mācies, mācies, ieguldi savu laiku un naudu zināšanās. Es papildus apgūstu homeopātiju, kas ir citāda niša, ar kuru var palīdzēt. Šaipus Ventas es esmu vienīgā,” stāsta ārste. Par šādas ārstniecības plusiem viņa stāsta: “Ir noturīgāks efekts, ja atrod pareizo preparātu, un nav tādu blakusparādību kā ķīmiskajām zālēm – daudzi apzinās to, ka parastie medikamenti bieži vien ārstē vienu, bet cieš vēl kaut kas blakus. Tā tāda smalka filozofija.” Pie dakteres tieši šā iemesla dēļ izvēlas nākt klienti, kuri negrib piekopt tradicionālo medicīnu vai grib savam dzīvniekam nodrošināt vēl ko papildus.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

No medmāsas par veterinārārsti

Kategorijas