Izglābj sievu no sektas

2017. gada 2. februāris 07:00

1949

Līdzcilvēki Uldi Žabri arvien pazinuši kā personību ar interesēm ārpus mūsdienu vīrieša rāmja “televizors, alus, dīvāns”. Draugiem un ģimenei viņš ir nosvērts četru bērnu tēvs un paškritisks sava ceļa meklētājs ar noslieci uz filozofiju un garīgo izaugsmi. Kopā ar meitu Lieni un znotu Dāvidu Bitānu viņš dzied Liepājas Svētās Annas baznīcas liturģiskajā korī un brīvprātīgi iesaistījies Griezes baznīcas atjaunotāju komandā.
“Kaut kas jādara gan priekš dvēseles, gan lai būtu paēdis,” smaidot saka vīrietis. “Mašīnas skrūvēju kopš bērnības, savulaik arī traktorus teju visos novados ap Liepāju, bet pēdējos divpadsmit gadus esmu autoatslēdznieks uzņēmumā “Latina”. Šajā jomā var rakt līdz kapa malai, un man patīk bāzt degunu neiepazītās tehniskās štellēs. Vienīgi lidmašīnas vēl neesmu remontējis. Viens lidotājs teica, lai neskumstu: lidmašīna ir tas pats traktors, tikai ar spārniem.”

Visu mūžu taču nebiji pārliecināts kristietis?
Uz baznīcu negāju pat Lieldienās un Ziemassvētkos, bet ceļš jau visu laiku ir viens, vai nu to redzam, vai neredzam. Pienāk moments, un sāc domāt, kas dzīvē vispār notiek, kā pasaule iekārtota. Tas ir kā ar Pirmā pasaules kara sākumu: ķeizara nošaušana bija tikai iemesls, nevis cēlonis. Parasti katram ir savi uzskati par vērtībām, bet skaistums sākas, kad tu saproti: var būt arī citādi. Un sāc paļauties. Vienubrīd arī man likās, ka kaut kas nav riktīgi, ka neesmu pats labākais un gudrākais, ka cilvēks nav viens, neitrālā stāvoklī, viņš kaut kam ir piederīgs.
Uz baznīcu pirmā sāka iet Gunita, es sievu uz turieni aizvedu. Jo baidījos pazaudēt. Meklējot garīgo informāciju, skolotājus, viņa apmeklēja visādas sektas. Traki mums gāja, vienreiz sievu no sapulces ar fizisku spēku izvedu, bet 1997. gada Ziemassvētku dienā noķēru uz ielas, iesēdināju automašīnā un aizvedu uz dievkalpojumu Nīgrandes baznīcā. Viņā kaut kas izmainījās, bet es pats baznīcā negāju: likās, ka esmu visu izdarījis.
2002. gadā sievai un mūsu bērniem Andrim, Kārlim un Lienei Annas baznīcā notika kristības. Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags bija uz mieru nokristīt arī mani, bet māju ar roku, ka man to nevajag.

Kāds bija nākamais solis?
Uzsākot iesvētes mācību, man nelikās, ka tas beigsies ar kristībām. Mājās vēl tagad stāv neaizpildīta anketa. Pat divas nedēļas pirms kristībām baznīcā prātoju, ko cilvēks tur vispār var darīt, un devos prom. Bet rītā, kad vajadzēja notikt kristībām, tomēr ierados.
Gribēju par godu šim notikumam šķirties no desmit gadus audzētās bizes, bet sakautrējos. To nogriezu pirms laulību ceremonijas Annas baznīcā, kas notika mūsu kāzu piecpadsmitajā gadadienā.
Sākumā baznīcu apmeklēju svētdienās, tad arī ceturtdienās. Jo ir baigi daudz lietu, ko citādi nevar saprast, pat mūžs tam par īsu. Ja uztaisīsi savu vērtējumu pēc dažām reizēm, atkal nonāksi pie secinājuma, ka esi pats gudrākais. Vajag vienkārši paļauties, un tad ir, ko pārdomāt.

Kā iesaistījies baznīcas korī?
Mācījos Liepājas 6. vidusskolā, un mani no kora izmeta par ampelēšanos. Bet kaut kas jau palika. Pirms deviņiem gadiem man mācītājs pateica: tev jāiet dziedāt, un viss.
Citās baznīcās ir tā: savāc cilvēkus, kas smuki dzied un grib uzstāties. Kapusvētkos augustā saulīte spīd, tantes klausās, cik skaisti un vareni dzied. Kad pienāk Mirušo piemiņa diena, mākslinieki skaļi nesūdzas par novembra lietu un vēju, bet par iesnām un nevaļu. Sak, nevaru šodien padziedāt. Te dara no otra gala – kori taisa no cilvēkiem, kas regulāri nāk baznīcā.
Tagad liturģiskajā korī pastāvīgi dziedu es un mūsu meita Liene. Dāvids arī, kad ir Liepājā. Viņš studē Rīgā Lutera akadēmijā.

Kas vēl Tavā dzīvē ir mainījies?
Vairāk novērtēju un taupu laiku. Agrāk dzīvē brīžiem diezgan lustīgi gājis, arī tagad neesmu pilnīgs atturībnieks, bet pamazām no alkohola attālinos. Pie tā var nonākt, akli paklausot iestāstītājam, bet, kad nāk nākamais iestāstītājs vai arī tev pašam apnīk, tu ņem un piedzeries. Var arī pats visu piedzīvot un saprast.
Pirms vairākiem gadiem piedzēros kā vecos laikos. Ar darba kolēģi aizgājām uz klubu, pēc tam braucu ar riteni mājās, kārtīgi nožāvos un sasitos. Kad baznīcā tantes prasīja: kas notika, atbildēju godīgi – pārdzēru jēgu un kritu. Viņas nosprieda, ka atkal jokoju.
Man joprojām patīk vasarās gan vienatnē, gan kompānijā ar riteni vizināties, apkārtni iepazīt, piemēram, svētdienā apbraukt apkārt Liepājas ezeram. Septiņdesmit kilometru dienā pa Skrundas puses mežu – normāla atpūta.

Esi kļuvis par mājas īpašnieku Saldus novadā.
Tā ir manas mammas dzimtā puse, bet māju nopirku tāpēc, ka piedāvāja ārkārtīgi lēti. Vecvecāku kaimiņi četrdesmito gadu beigās vectēva māsu aicināja par saimnieci, bet par darbu nesamaksāja. Pēc aptuveni divdesmit gadiem tas pats parādā palikušais vīrs ar motociklu sabrauca manu vectēvu. Varēja piespriest līdz desmit gadiem ieslodzījuma, bet vecmamma apžēlojās par Arnolda mazajiem bērniem. Reāli cietumā vainīgais netika ietupināts, bet uzturnaudu palicējiem te maksāja, te nemaksāja. Arnolds un viņa sieva nu ir miruši, bet viņa meita piedāvāja par neticami zemu cenu nopirkt “Rožkalnus”. Kārtojot dokumentus pie notāra, viņa atzina, ka pati neizprot, kāpēc to dara. Ieminējos, ka tas acīmredzot ir izlīgums starp dzimtām.

Iesaistījies Griezes baznīcas atjaunotāju komandā?
Griezes baznīca atrodas pie Ventas Ezeres pagastā. Ar mācītāju Ati Freipiču jokojam, ka iepretim baznīcai upē ir tīkls. Kas tajā ieķeras, paliek. Atis šo baznīcu ieraudzīja 1981. gadā, laivodams kopā ar jauniešiem, bet es četru vai piecu gadu vecumā, kad ar tēvu irāmies pa Ventu. Puišelis būdams, kopā ar vectēvu aizbraucām ar motociklu, kopš mazotnes tā vieta likās īpaša.
Deviņdesmitajos gados ierados, lai piedalītos vienā pasākumā. Pirms tam ar mūsu tagadējo bīskapu Karlu Martinu, kurš tolaik vēl bija mācītājs Embūtē, runājām par baznīcu atjaunošanu, un viņš pastāstīja par mācītāja Aivara Beimaņa jau astoņdesmito gadu sākumā rīkotajām jauniešu nometnēm Griezes baznīcā. Pamazām iesaistījos, ik pēc divām nedēļām centos tur būt un nu jau sevi pieskaitu pie kodola. Cilvēkus vispirms uzrunāja mūri, tad reāli padarītais: āmura sitiens atskan tālāk par baznīcas zvanu.
Sākās viss ar talkām – cits atbrauca pastrādāt, cits atstāja naudu, kartupeļus, citus produktus. Dzīvojot uz vietas, ar to varētu iztikt, taču man brīžiem pietrūkst paļāvības. Tam izgājuši cauri daudzi, arī jūsmotāji, kas atbrauc, ierauga, padara un pazūd. Ar kampaņām vien procesu grūti uzturēt. Vairākus gadus rakstījām projektus Kultūrkapitāla fondam un saņēmām atbalstu. Iegādājāmies materiālus torņa platformas un trepju uzbūvēšanai, ķieģeļus. Liels kokapstrādes uzņēmums “Vika Wood” no Talsu rajona pārdeva kokmateriālu par malkas cenu.
Ja grib ātri, var piezvanīt celtnieku kompānijai. Taču vērtīgākais ne tas, ko izdarām ar mūriem, bet ko mūri izdara ar mums. Ko darīt mājās – hoķi skatīties un dzert alu? Feinākais ir piedalīšanās procesā, caur ko brīnumainas lietas piedzīvotas. Piemēram, interesantais brauciens uz Vāciju pēc zvaniem, kas vēl nav uzlikti. Bez tam esmu Griezes draudzes priekšnieks. Kad vajadzēja no baznīcas torņa dabūt ārā vecās konstrukcijas, ieradās vienas firmas alpīnisti un novērtēja pakalpojumu. Mums tādas naudas nebija, nolēmām darīt paši. Sarunājām vīru, kam ir alpīnisma aprīkojums, divas reizes viņš strādāja pats, bet trešajā aprīkojumu uzticēja mums. Stāvēju divdesmit divu metru augstumā uz mūriem, lai ārpusē taisītu stalažas, bet man no augstuma ir nenormāli bail. Iepriekš, kad vajadzēja naglot piecus metrus augsto sakristejas jumtu, nācās kāpt lejā, jo bija nelaba dūša. Abi ar dēlu Kārli ilgi nevarējām saņemties, bet kas cits darīs? Vajadzētu baznīcai to torni uzbūvēt, garu, ar zeltītu smaili. Ja kādreiz bērniem uznāks domas, ka manis pietrūcis, lai aizbrauc uz Griezi un apskatās!

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Izglābj sievu no sektas

Kategorijas