Mūzikas žanru krustcelēs

2017. gada 2. februāris 07:00

1263

Jānis Narkevics, būdams vien 19 gadus vecs, ir muzicējis uz vienas skatuves ar Latvijā populāriem mūziķiem Tomasu Kleinu, Uldi Marhileviču un Renāru Kauperu. Ar neatlaidību, mīlestību pret mūziku un savu skolotāju atbalstu jaunietim izdevies sasniegt ļoti daudz un sevi vairākkārtīgi pierādīt. Pie sasniegtā Jānis gan apstāties negrasās – viņš turpina apgūt trompetes spēli Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolā (LMMDV) un nupat uzsācis sadarbību ar mūziķi Mārtiņu Bergmani grupā “Lustīgais blumīzers”.

Mantojums no tēva
Jānis nāk no Saldus novada Ezeres pagasta. “Ar mūziku sāku nodarboties jau, kad biju maziņš. Vecāki pamanīja pirmās pazīmes, ka mani tas interesē un patīk – sāku mācīties mūzikas skolā Saldū no sešu gadu vecuma,” stāsta puisis. Mūzikas skolā pavadīti deviņi gadi, apgūstot trompetes spēli, paralēli mācījies Ezeres vidusskolā.
Nu Jānis turpina pilnveidoties Liepājā, mācoties LMMDV un spēlējot Melngaiļskolas bigbendā, mācoties pie Jāņa Ivuškāna – bigbenda vadītāja.
Taujāts, no kā nākusi interese par mūziku un vēlēšanās pilnveidoties šajā lauciņā, puisis atbild: “No tēta noteikti. Tētis ir mūziķis. Kādreiz arī dzīvoja Liepājā – sen. Dziedāja grupā “Neptūns”. Viņš mani mācīja, iedvesmoja. Viss sākās, pateicoties viņam. Viņš mani ir virzījis – vedis uz skolu, uz mūzikas skolu, uz Rīgu pie Nijoles (vokālā pedagoģe Nijole Berezina – aut.). Viņš ir ieguldījis ļoti lielu darbu, lai man būtu izaugsme. Bez vecāku atbalsta tas nebūtu iespējams.”
Liepājā Jānis ir aptuveni gadu un mācās LMMDV trešajā kursā. “Vēl ir ceturtais kurss, un vidējā speciālā izglītība man būs. Pēc tam varu kā orķestra mūziķis kaut kur spēlēt,” iespējas nākotnē raksturo jaunais mūziķis.

No konkursiem līdz skatuvei
Par to, kā nonācis tik tālu, Jānis stāsta: “Daudz esmu piedalījies dažādos vokālajos konkursos. Ļoti daudz. “Nāc sadziedāt!”, “Balss pavēlnieks”, “Jaunās zvaigznes” – bija kādreiz arī Liepājā tāds talantu konkurss.” Vokālās prasmes kādu laiku apguvis pie pedagoģes N. Berezinas Rīgā, “Aprīļa pilienu” vokālajā studijā. Vēlāk gūts ieskats arī mūziķu ikdienā, spēlējot balles kopā ar tēti. Lielāks pavērsiens muzikālajā jomā bijusi saspēlēšanās ar mūziķi Tomasu Kleinu. “Mums bija arī “Muzikālajā bankā” dziesma, pa radio tikām daudz spēlēti. Viss tā pamazām, pamazām virzās,” atklāj Jānis.
Pirms Ziemassvētkiem viņam bija iespēja kāpt uz “Lielā dzintara” skatuves un dziedāt duetā ar Renāru Kauperu Liepājas domes rīkotajā pieņemšanā. “Tas vēl ir tā prātam neaptverami,” par sadarbību ar atzītiem Latvijas mūziķiem saka Jānis. Un piebilst, ka tas ir “ļoti liels uztraukums un reizē gandarījums.” Puisis uzsver, ka šāda iespēja ir ļoti liels J. Ivuškāna un bigbenda menedžeres Iritas Kalējas nopelns. “Ar visiem lielajiem māksliniekiem un daudzajiem koncertiem mums ļauj izsisties tā, lai mēs būtu zināmi. Par to ļoti, ļoti liels paldies viņiem!”

Spēlē dažādus stilus
Pašlaik Jānis paralēli mācībām LMMDV spēlē grupā “Lustīgais blumīzers”. Kā radusies šāda iespēja? “Mārtiņa grupas iepriekšējais ģitārists, iespējams, vienkārši neizturēja to slodzi, jo viņam ir ļoti daudz koncertu un balles. Piemēram, nedēļas nogalē mums bija trīs spēles – Liepājā, Tukumā un Valkā. Mārtiņš mani uzaicināja, mēs ar viņu jau bijām pazīstami. Viņš piezvanīja tētim, izstāstīja situāciju, prasīja, vai es būtu ar mieru un gribētu. Domāju: kāpēc ne? Vajag pamēģināt! Es iepriekš biju tikai ar tēti spēlējis,” tā Jānis. Jaunais mūziķis atklāj, ka ar “Blumīzera” vadītāju M. Bergmani sapratušies, tādēļ lemts par labu turpmākai sadarbībai. “Sākām spēlēt, jutām, ka mēs varam forši saspēlēties, neesam ienaidnieki, viens otru neienīstam, kā mūziķiem bieži ir – nevar viens ar otru sadzīvot,” smejot teic Jānis.
Par to, kā ir spēlēt tik dažādu stilu mūziku, puisis stāsta: “Bigbends, protams, džeza mūziku spēlē un populāro mūziku. Iepriekš es to mūziku neklausījos. Zināju, protams, tādu žanru, bet tas īpaši nesaistīja. Bet tagad, kopš mēs to sākām spēlēt, man šī mūzika ir ļoti iepatikusies, daudz klausos brīvajā laikā, un tā mani ir ievilkusi. Ar “Lustīgo blumīzeru” – tur ir kantri. Ar tēti mēs atkal bišķiņ roķīgāk spēlējām. Katrā stilā ir savi knifi. Man patīk viss. Protams, katra mūzika ir laba, ja vien to labi izpilda.” Jānis teic, ka interesanti ir gadījumi, kad vienā dienā jāuzstājas kopā ar bigbendu un pēcāk “Blumīzera” sastāvā pavisam citā ampluā.

Ģitāru apgūst pašmācībā
Tā kā ikdienā Jānis mācās trompetes spēli un iepriekš apguvis arī vokālu, loģisks šķiet jautājums – no kurienes radušās ģitārista dotības? “To apguvu pašmācības ceļā. Divus gadus atpakaļ mēs uzstājāmies “Saldus saulē” ar Tomasu Kleinu kopā. Tomass, mans tētis, mans kursabiedrs bundzinieks – tāda grupiņa savācāmies, nospēlējām. Man nenormāli patika, kā Tomass spēlē. Es klausījos un domāju: vou, kā viņš spēlē! Nu, kāpēc es tā nevarētu? Iepriekš ar tēti tikai akustisko zāģēju un domāju: es arī tā gribētu spēlēt! Tad es krāju un nopirku diezgan padārgu ģitāru “Gibson” – pasūtīju no Amerikas. Ģitāra atnāca, bet es nemācēju gandrīz neko. Tad vienkārši liku ierakstus, spēlēju līdzi un visu vasaru tikai to vien darīju kā spēlēju.”
Lielā apņemšanās ģitārspēli apgūt un neatlaidība attaisnojās – pēc laika Jānim sāka veikties arvien labāk un radās pašapziņa. “Klausījos mūziku, spēlēju līdzi un jutu, ka sanāk kaut kas,” atzīst puisis. Visa vasara tika pavadīta, cītīgi trenējoties. “Man negribējās neko citu darīt: piecēlos, paspēlēju, varbūt izgāju laukā, bet pārsvarā katru dienu es tiešām ģitāru spēlēju – pašam tā gribējās, nevis piespiedu kārtā,” par aizraušanos stāsta jaunietis. Arī šobrīd, saspēlējoties ar M. Bergmani, redzams, ka ilgstošie treniņi attaisnojušies. “Mārtiņš ir ļoti apmierināts, un es pats esmu pārsteigts, jo ģitāru mazāk nekā divus gadus spēlēju,” priecīgs par panākumiem ir jaunais mūziķis.

Daudzveidība mulsina
Jānis atklāj, ka viņam netrūkst interešu arī ārpus mūzikas, viņam ir dažādi ar mūziku nesaistīti hobiji. “Ārpus mūzikas man ļoti galda teniss patīk. Daudz esmu piedalījies sacensībās, uzvarējis vietējā rajona mačos – trīs gadus pēc kārtas jauniešu grupā. Man ļoti patīk motosports, kādreiz mocis bija, daudz ar to braukāju. Mašīnas, tehnika patīk. No mazām dienām gāju pie krusttēva uz garāžu, kur smagie stāvēja. Tas man bija: o! Es kāpu tajos visos sēdēt un ātrumus slēgāt,” stāsta Jānis.
Taujāts, kā mūzika ņēma virsroku pār tehniku, viņš atklāj: “Tētis neļāva. Viņš teica: kas vēl nebūs – tu sēdēsi garāžā? Nē!”
“Protams, bija brīži, kad likās – ai, nē, viss. Kad vēl vecāki vairāk uzspiež, tad vispār liekas, ka speciāli to mūziku nē. Protams, paiet laiks, nāk apziņa un saprašana. Tu saproti, cik daudz viņi ir ieguldījuši un ka tas bija noderīgi un lietderīgi, ka tas nav vējā izmests darbs un centieni. To tik ar gadiem saprot.” Šobrīd vecāki par dēla sasniegumiem ir reizē pārsteigti, laimīgi un lepni, zina jaunais mūziķis.
Savu nākotni Jānis noteikti saista ar mūziku, taču šobrīd vēl grūti pateikt, kurā virzienā ceļš aizvedīs. “Pagaidām vēl esmu neziņā par šo jautājumu. Grūti pateikt, jo man patīk gan dziedāt, gan ģitāru spēlēt, tāpat ballītes ir forši spēlēt, patīk trompeti pūst. Trompete – tā ir nopietnāka mūzika. Ja esi orķestra mūziķis, tad zini, ka tev ir darbs, ka saņemsi katru mēnesi algu, ka tev būs tik un tik, un nav jāuztraucas. Katrai vietai ir savi plusi un mīnusi. Daudzi mūziķi mēneša beigās domā, kā lai iztiek. Vai nākammēnes būs nauda un cik?” situāciju ieskicē Jānis. Viņam ir doma arī par iestāšanos Bruņoto spēku bigbendā. “Tur arī džeza mūziku spēlē, ir savas priekšrocības, kā jau armijā.”
Taču pagaidām viņš par nākotni neuztraucas un turpina darīt to, ko mīl. “Izlemt, pa kuru līniju tieši, – tas ir ļoti grūti. Tagad ir tas vecums, kad jādara viss, un tad jau redzēs. Dzīve pati sakārtosies, es domāju, ir vienkārši jāstrādā.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Mūzikas žanru krustcelēs

Kategorijas