Pasaule bez piedzīvojumiem būtu garlaicīga

2017. gada 2. februāris 07:00

Jelgavniece un liela ceļotāja Kristīne Skrebele atzīst, ka nebija gluži pareizi pērn mācību gada vidū atstāt darbu kādā no Rīgas vidusskolām. Tā iemesls bija Islandes tūrisma firmas “Grayline Island” piedāvājums nekavējoties pieņemt darbu, kas izvērtās līdzīgi kā Daniela Defo romāna varoņa Robinsona Krūzo piedzīvojums. Un to Kristīne nevarēja laist garām. Piedāvājuma būtība bija šāda: tālās Islandes vidienē skarbajos dabas apstākļos bieži vien nepārvaramā attālumā prom no pārējās civilizācijas kādam darbiniekam vajadzēja pieskatīt tūristu bāzi Hveravelliras karsto avotu apkaimē. Bāzē bija domāts pieņemt tos, kuri vēlētos viesoties tur tumšajā ziemā. Tas bija jauns tūrisma pakalpojums, kura pieprasījums uzņēmējiem likās neprognozējams.

Sirdī vieta gan pedagoģijai,
gan mežonīgai dabai
“Daļa no kolēģiem vidusskolā mani saprata. Taču tas nebija vienkārši,” Kristīne atceras pirms aizbraukšanas piedzīvoto. Viņa piebilst, ka jauno skolotāju algas diemžēl arī neveicina to, lai viņi skolās nostiprinātos. Skolotājas darbā pievilcīgs gan bija garais vasaras atvaļinājums, kura laikā viņa jau Islandē bija strādājusi. Meitene bija ieguvusi čaklas un uzticamas darbinieces reputāciju, tādēļ jau arī nāca šāds negaidīts islandiešu uzņēmēju piedāvājums.
Kristīne atklāj, ka bērnībā bijusi bikla, pusaudža gados – diezgan haotiska un spontāna. Beidzot Spīdolas ģimnāziju, viņai nav bijis ne jausmas, ko tālāk darīt. Iesniegusi dokumentus Medicīnas koledžā, Policijas akadēmijā, tomēr beigu beigās izvēlējusies studijas budžeta grupā Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā. Pedagoģija un darbs ar bērniem ļoti iepaticies. Paralēli mācībām Kristīne sāka strādāt jau no otrā kursa. Tad arī attīstījās viņas ceļotprieks. “Drēbes, restorāni man nav tik svarīgi. Cenšos ceļot nostāk no tradicionālajiem tūrisma maršrutiem – tuvāk dabai,” stāsta Kristīne. Ceļot viņa sāka, vēl strādājot Latvijā. Pēc atgriešanās no Islandes, kur tomēr varēja ievērojami vairāk nopelnīt, viņas ceļojumi ir kļuvuši tālāki. Pērn trīs nedēļas Kristīne kāpa kalnos Krievijas Tālajos Austrumos – Kamčatkas pussalā “pie lāčiem”. Vienīgo reizi šo zvēru izdevies ieraudzīt tikai mājupceļā pa autobusa logu, kas, kā piebilst viņa pati, varbūt arī bija labāk. Šopavasar Kristīnei kopā ar draudzeni ir plānots ceļojums uz Dienvidāfriku, bet drīzumā jālido uz ASV mācīties par tūrisma gidu. Šajā profesijā Kristīne domā strādāt vai nu Islandē, vai Latvijā.

Islandieši pa salu brauc ar divām automašīnām
Pērnās ziemas četrus mēnešus ilgā “Robinsona misija” pie Hveravelliras karstajiem avotiem sanākusi gluži neviļus. Jūlijā šo vietu, kas atrodas apmēram pusotra simta kilometru no Islandes galvaspilsētas Reikjavīkas, dienā apmeklē aptuveni tūkstotis ceļotāju no dažādām pasaules valstīm (liela daļa no ASV). Tūristu bāze, kas sastāv no trīs mājiņām, tostarp nelielas viesnīciņas, parasti ziemā stāvēja tukša. Tai līdzās karsto avotu pildītās ūdenstilpes, protams, neaizsala. Firmas “Grayline Island” šefam Pjetura kungam prātā ienākusi ideja, ka tūristi šo vietu varētu apmeklēt arī ziemā. “Tas viņa firmai bija tāds kā eksperiments. Neviens nezināja, kā ar tūristiem Hveravellirā būs. Droši vien šim jaunumam trūka reklāmas, tādēļ manā darbalaikā no februāra līdz maijam turp atbrauca tikai divas piecu cilvēku grupas,” stāsta Kristīne. Pats Pjetura kungs ieradies viņu apraudzīt apmēram reizi divās nedēļās. Vienā no tām atvedis slēpes, lai var veselīgāk kustēties. Citādi palīdzības nekādas.
Kristīne stāsta, ka labos laikapstākļos 150 kilometru attālumu līdz Reikjavīkai ar apvidus auto var pārvarēt trīs, četrās stundās, taču sliktākos ceļā pavadītais var ieilgt līdz 12 stundām. Vētrā, kādas tur nereti gadās, Islandē satiksmes nav nekādas. “Reizēm vēja ātrums sasniedza 30–40 metru sekundē, un māja trīcēja kā lidmašīna pirms pacelšanās, pa visām šķirbām nāca aukstums,” smaidot atceras Kristīne. Vienīgais Islandes autoceļš – apmēram divus tūkstošus kilometru garā asfaltētā šoseja – ved apkārt salai. Mūsdienās pāri lavas laukiem uz salas vidu iet tikai ar mietiņiem atzīmēti ceļi, kuros braucēji orientējas pēc iepriekš iebraukto automašīnu pēdām. Ceļojot pa šādu apvidu, islandieši parasti pārvietojas ar ne mazāk kā divām automašīnām. “Arī divi, trīs cilvēki labāk brauc divās mašīnās. Ja viena kaut kur iestieg, tad otra var izvilkt,” paskaidro Kristīne.

Ar grāmatu var runāt
dzimtajā valodā
Parasti Hveravellirā darba diena sākās deviņos no rīta pēc peldes karstajā baseinā. “Karstajam avotam temperatūra ir ap 60 grādiem, taču blakus tek strauts, kurā ir ledaini auksts ūdens. Islandieši izveidojuši tādu kā vannu, kur abi šie ūdeņi sajaucas temperatūrā, kas ir piemērota cilvēkam,” stāsta Kristīne. Pēc tam viņa vingrojusi (ja auksts, tad mājā iekšā). Dienas laikā bija jāatbild uz e-pastiem un telefona zvaniem. “Tūristi veica istabiņu un gultasvietu rezervāciju blakus esošajā tūristu mājā, taču tas bija saistīts ar viņu vasaras plāniem. Dažreiz zvanīja un jautāja par ceļa apstākļiem arī tādi, kuri grib atbraukt ziemā, taču to galu galā sanāca maz. Varbūt šoziem ir vairāk,” min Kristīne.
Būdama vienatnē, viņa daudz lasījusi, lielākoties latviski. Tie bijuši ceļojumu apraksti un arī kāds angļu romāns par puisi, kurš sadedzināja visu savu naudu, pameta automašīnu un aizgāja dzīvot dabā kaut kur Aļaskas pussalā. Pēc pāris mēnešiem viņš apēda kādu indīgu ogu un nomira. Kristīne piebilst, ka dabas apstākļi Islandē ir diezgan droši. Nav lielu, agresīvu dzīvnieku, vasarā nav arī odu. Sastingusī lava gan ir raupja un asa, tādēļ slēpojot Kristīne liekus trikus nav taisījusi. Hveravelliras apkaimi viņa iepazinusi ļoti labi. “Aizslēpoju desmit kilometrus līdz ledājam, blakus ir vulkāns, kura pēdējais izvirdums bijis pirms astoņiem tūkstošiem gadu. Aktīvie vulkāni ir vēl tuvāk Islandes centram. Islande atrodas starp Eirāziju un Ameriku – divu kontinentu tektoniskajām plātnēm, kas lēnām attālinās. Vulkānu lava šo tektonisko plaisu aiztaisa ciet, tādēļ var teikt, ka Islande katru gadu lēnām kļūst lielāka,” gides lomā iejūtas Kristīne.

Skaistums mirdz debesīs
Šīs zemes ainava, kuru lielākoties aizpilda lavas lauki, Kristīnes vecmāmiņai Jelgavā liekas ļoti vienmuļa. Taču mazmeita jūsmo par ziemeļblāzmu debesīs – to vērojot no karstā baseina, sajūta ir brīnišķīga.
Hveravelliras apkaimē ir arī baisas vietas, kur senatnē cilvēki ir gājuši bojā. Par to liecina atrastie kauli. Kristīnei autonomā mājas apkures sistēma darbojās nevainojami, elektrību ziemas garumā nācās labot tikai reizi, sniegputeņi gan māju aizputināja vismaz tā, ka pa vienu logu ar visu lāpstu var izrāpties laukā un tad ņemties, līdz māja no sniega ir attīrīta.

Islandē svin 18. Novembri
Kristīne Islandē satikusi vairākus desmitus latviešu viesstrādnieku. Galvenokārt atrodoties Hveravellirā, viņai nav veicies aiziet uz latviešu svētdienas skolu Reikjavikā.
Islandes galvaspilsētas centrā ir piemineklis, kas uzstādīts par godu tam, ka Islande bija pirmā valsts, kas 1991. gada 22. augustā (divas dienas pirms Krievijas) atzina Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. “Islandē svin 18. Novembri,” piebilst lielā ceļotāja.
“Lai strādātu Islandē (tā nav ES valsts), nav vajadzīga vīza vai darba atļauja, pietiek ar to, ka darba devējs apstiprina, ka darbinieks ir vajadzīgs. Valsts valodas zināšanas viesstrādniekiem neprasa,” paskaidro Kristīne. Paši islandieši vairāk esot noskaņoti uz humanitārām sfērām. Fizisku darbu strādā retāk, piemēram, būvniecība galvenokārt notiek ar viesstrādnieku spēkiem. Toties politiskā aktivitāte islandiešiem ir uzteicama – “ja kas nepatīk, visi iziet ielās”.
Meitene stāsta, ka dažkārt Latvijā pilsētas kņadā viņa jūtas vientuļāk nekā Islandes lavas laukos. “Draugi strādā, tikties nav laika,” skumji pasmaida Kristīne. Tomēr viņa domā par atgriešanos un tūristu gides darbu kādā Latvijas firmā. Bet tad viņas vadītie braucieni būtu pa Kazahstānas stepēm, Antarktīdas ledus laukiem. Ja tas izdosies, labi; ja ne, jātaisa vēl viens riņķis uz Islandi. Viņa pieļauj, ka nākotnē varētu iesaistīties Zemessardzē, jo tur piedzīvojumu gars šķiet līdzīgs.

+ 1

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Pasaule bez piedzīvojumiem būtu garlaicīga

Kategorijas