Politika, deputāti, vēlētāji, sargsuņi un absolūtā vara

2017. gada 9. februāris 07:00

173

Politika, deputāti, vēlētāji, sargsuņi un absolūtā vara

Aptaujājot iedzīvotājus par gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām, “Kursas Laiks” saskāries ar visdažādāko reakciju, pieminot vārdu “politika” sarunā. Lai saprastu, kas ir politika, “Kursas Laiks” vērsās pie politologa, Liepājas Universitātes pasniedzēja Ārija Orlovska un lūdza tautisku – nezinātnisku – skaidrojumu.

“Politika, pirmkārt, ir katras sabiedrības kultūras sastāvdaļa, jo tā parāda, kā sabiedrība prot sevi organizēt,” skaidro Ā. Orlovskis. Izpratnei noderēs piemērs no vēstures. Pirmatnējās kopienas ciltī divi vīri vēlas kļūt par vadoņiem, izņem rungas un noskaidro, kurš ir galvenais, jo tā šajā sabiedrībā pieņemts. Politika ir arī paņēmiens, kā risināt sabiedrības problēmas, tostarp konfliktus, tādēļ nereti ir emocionāla, jo arī mūsdienās politiķi cenšas pierādīt savu taisnību. Piemēram, partijas “Saskaņa” deputāts Andrejs Elksniņš nesen ieteica dažus “nolikt pie sienas”, tad būšot kārtība valstī. Par to viņš arī saņēma pārmetumus no Saeimas Ētikas komisijas. Emocionāli, pierādot savu taisnību, Saeimā bijuši daudzi deputāti. Ingmāra Līdakas izteikumu “Turi muti!” vēl aizvien drukā uz krekliņiem.
“Otrkārt, politika ir process, kurā jāpieņem kopējs lēmums, kas attieksies uz visu sabiedrību. Tas pragmatiskais ierobežojums politikas procesā ir resursu daudzums, kas nekad nav pietiekams. Lai cik arī būtu bagāta sabiedrība, tās resursi ir nepietiekami visām vajadzībām. Te var skatīt dažādas valstis vai dažādus politikas līmeņus. Jautājums par resursiem ir gan ASV, gan Angolā, gan Rīgas pašvaldībā, gan Rucavā vai Pāvilostā,” tā pasniedzējs.
Tieši runājot par resursu sadali, arī parādās ideoloģiskais pamatojums – kā un, galvenais, kāpēc pārdalīt sabiedrības rīcībā esošos līdzekļus tieši tā un ne citādi. Centrālais motīvs sarunā ar politologu palika – ierindas pilsonim politika kā norise ir sabiedrības līdzekļu pārdale. Te gan jāpiebilst, ka dažādās grāmatās ir dažādi un daudz garāki politikas skaidrojumi.

Nav tautas kalpi
Vienmēr pirms vēlēšanām ir jautājums – ko cilvēkiem vajag un, protams, ko politiķi piedāvā? Vai tās būtu Saeimas vēlēšanas vai pašvaldības – ir jābūt piedāvājumam, kas gūst atbalstu. “Partiju vai sarakstu iekšienē piedāvājums veidojas. Politiķi mēģina saskatīt prioritātes, izceļ tās, un iedzīvotāji balso. Jūs esat žurnālists, es pasniedzējs, bet mēs nekandidējam vēlēšanās. Mēs varu kādam deleģējam, lai varētu darīt savu darbu. Tā tas ir bijis no pašiem pirmsākumiem. Tas, protams, neatbrīvo cilvēku no atbildības sekot līdzi politikas procesam. Viņam jābūt kā sargsunim, jo runa jau ir par viņa naudas tērēšanu. Sabiedrība ir kļuvusi modernāka, un šobrīd sargsuņa loma ir uzticēta medijiem,” stāsta Ā. Orlovskis.
Līdz šim politikas procesa uzraudzībai neviena demokrātiska sabiedrība vēl nav izvēlējusies valsts vai pašvaldību propagandas izdevumus. Savukārt totalitārās iekārtās, lai skaidrotu sabiedrībai, ka tautas nauda iztērēta izcili pareizi, parasti paliek tikai propaganda, pat medijos, kurus skata pēc tā dēvē.
“Varas deleģēšanas brīdī vēlētājs uz brīdi ir apveltīts ar absolūto varu. Līdzko viņš ir izdarījis izvēli, viņš no šīs varas šķiras. Tas, kas būtu jāsaprot – politiķi, kuriem uzticam varu, nav kalpi vai kungi. Viņi ir normāli cilvēki, kuri arī dara savu darbu un par to saņem atlīdzību. Šeit uztverei ir jābūt abpusēji normālai – gan politiķi būtu jāuztver kā līdzvērtīgi, kā cilvēki, gan otrādi,” uzsver politologs.

Mēģina realizēt varu
Ikdienā ir grūti izšķirt, par ko atbild valsts politika un par ko pašvaldības. Bieži vien tās ir tik cieši saistītas, ka pilsonim grūti tās nošķirt. Piemēram, skolu vai ceļu finansēšanā no malas grūti uzminēt, kur darbojas valsts dotā nauda, bet kur pašvaldības. Tikai tad, kad pienāk un ar pirkstu parāda – šis ir valsts ceļš, tad skaidrs, ka tas jāremontē VAS “Latvijas valsts ceļi”, bet cilvēks tik un tā pukojas uz tuvāko sasniedzamo politiķi.
“Valsts mērogā mēs veidojam politikas – ekonomikas, finanšu, aizsardzības un citas, kas attiecas uz visu valsts teritoriju, bet konkrētajā pašvaldībā atliek risināt vietēja mēroga vajadzības. To var saukt arī par mazo politiku, tajā pašā laikā pašvaldībā risina daudzas ar ikdienu saistītas un sadzīvē nozīmīgas lietas,” skaidro Ā. Orlovskis.
Eksperts norāda, ka gan valsts, gan pašvaldību gadījumā cilvēki konkrētā teritorijā mēģina realizēt savu varu. “Demokrātijā noteicošais ir diskusija. Pie mums nereti ir vērojams, ka cilvēki, kuri kaut mazliet ir apveltīti ar varu, sāk uzskatīt, ka viņi ir visgudrākie. Te vēlreiz gribētu uzsvērt – tiem, kuri pretendē uz varu vai jau ir deputāti, ir jāsaprot, ka viņi ir mūsu priekšstāvji. Ne kalpi, ne kungi, bet priekšstāvji. Viņiem vara ir uzticēta. Viņiem ir uzticēts tas valsts vai pašvaldības maciņš, kurš ir jāizlieto atbilstoši ne tikai saviem priekšvēlēšanu solījumiem, bet arī visas sabiedrības vajadzībām.”
Politologs piezīmē, ka prioritātes ir mainīgas. Dažkārt viena vajadzība atņem resursus citai. Piemēram, šobrīd Latvijas valstij viena no galvenajām prioritātēm ir aizsardzības politika, kas noteikti ierobežo citu sabiedrības vajadzību apmierināšanu.

Biedrības – iespēja iesaistīties
Šogad notiek pašvaldību vēlēšanas, nākamgad – Saeimas. Nereti “Kursas Laikam” nācies dzirdēt, ka politiķi savus solījumus aizmirst, nav darījuši to, ko solīja, ka cilvēks neuzticas vai pat vispār nevēlas iet uz vēlēšanām. Jautājums ir – vai pilsonim politika notiek tikai gados, kad ir vēlēšanas?
“Ir ārkārtīgi būtiski, kā cilvēki ir organizēti sabiedrībā, cik daudz piedalās dažādos procesos, cik daudz seko līdzi notiekošajam. Ir sabiedriskās organizācijas, kustības, biedrības un politiskās partijas. Katram ir iespēja daļu brīvā laika veltīt sabiedrībai, un tā ir dalība arī politiskā procesā. Piemēram, profesionālajās organizācijās tiek ģenerētas vajadzības konkrētā nozarē. Tur cilvēki saprot, kas ir pareizi un kas neiet, jo politiķi paši visu uzminēt nevar. Ir pensionāru biedrības, kas apvieno vecos ļaudis. Ir mums likums par arodbiedrībām. Tieši šādās sabiedriskās organizācijās varam redzēt, kāda ir sabiedrība. Vai tā diskutē vai arī ir autoritāra, kur viens pasaka un citi klausa. Mūsu sabiedrībā šis biedrību posms ir pilnveidojams. Ir jāstājas organizācijās, lai aizstāvētu savas intereses. Kaut vai tās pašas politiskās partijas Latvijā ir mazskaitlīgas. Tās kopā pārstāv dažus procentus iedzīvotāju, lai gan vajadzētu vismaz desmit procentus,” uzskata Ā. Orlovskis. Viņš nekautrējas kritizēt, piemēram, arodbiedrības, jautājot, vai tām ir streiku fonds iepretī labām vadītāju algām. Šobrīd Latvijā ir spēcīgas uzņēmēju organizācijas, bet par arodbiedrībām, jo sevišķi ārpus valsts nodarbinātības sektora, to nevar teikt.
“Vara ir sabiedrības spogulis. Tajā ir pārstāvētas visas dominējošās tendences. Ja cilvēki cenšas palikt malā, tad ar laiku vara norobežojas. Tā pašorganizējas, un mēs tur varam redzēt vienus un tos pašus cilvēkus gadiem ilgi. Tas notiek, ja sabiedrība ir nepietiekami organizēta. Tādēļ politikā ir jāpiedalās arī periodā starp vēlēšanām,” saka Ā. Orlovskis.

Neaktīvi uzņemas atbildību
Vēlēšanas šobrīd ir pilsoņu galvenais instruments, kā nomainīt politiķus, kuri nav pildījuši savus solījumus vai arī izdarījuši ko tādu, kas nesis postu sabiedrībai. Paši politiķi nav diez cik naski uzņemties atbildību un demisionēt, kad viņiem pārmet solījumu nepildīšanu. Atsevišķos gadījumos ir demisijas, kas saistītas ar lieliem traģiskiem negadījumiem. Piemēram, “Maxima” traģēdija Zolitūdē Rīgā, pēc kuras demisionēja premjers Valdis Dombrovskis.
“Politiskām partijām būtu jādomā par atgriezenisko saiti ar vēlētājiem, lai neiznāktu tā, ka politiķis pēc ievēlēšanas pasaka: “Sveiki, tiksimies pēc četriem gadiem.” Politiķim ir jābūt zinošam par sabiedrības vajadzībām visus četrus gadus. Ne jau velti problēma tiek plaši apspriesta. Cilvēki vēlas, lai dzirdētu viņu vēlmes un vajadzības. Formālā pieeja te neder. Tajā pašā laikā mēs redzam, ka, tuvojoties vēlēšanu laikam, politiķi aktivizējas, iet un runā, jautā, tātad saprot, ka vēlēšanās sabiedrība var reaģēt, kaut vai vienas partijas sarakstā velkot plusus un svītrojot. Politiķi pirmkārt sāk runāt ar sabiedriskām organizācijām, kur ir skaidras vēlmes un var formulēt solījumus,” tā pasniedzējs.
Politiskās atbildības trūkumu politologs saskata apstāklī, ka partijas ir mazskaitlīgas un pārstāv ļoti nelielu sabiedrības daļu. Var teikt, ka tieši atbildīgi šie cilvēki ir ļoti nedaudzu partijas biedru priekšā, tādēļ sabiedrību kopumā var atļauties ignorēt. “Labāk būtu, ja būtu neliels skaits partiju, bet ar lielu biedru skaitu. Tad pat mazā apdzīvotā vietā partijai būtu kāds pārstāvis, kurš varētu par to vēstīt,” uzskata Ā. Orlovskis. Viņš arī uzsver, ka pašvaldību vēlēšanas partijām nozīmē daudz, jo tā ir mēraukla gaidāmajām Saeimas vēlēšanām.
Par politiskās atbildības pieprasīšanu starpvēlēšanu periodā kopumā Ā. Orlovskis izsakās skeptiski. “Prezidents Zatlers atlaida Saeimu, bija ovācijas, bet vai bija, no kā izvēlēties?” jautā pētnieks. Izvēles trūkums arī norāda uz lielu sabiedrības daļas kūtrumu. Ir novadi, kur pagājušajās vēlēšanās sarakstus pieteica tikai viens saraksts. Ar šādu izvēli arī par politiskās atbildības pieprasīšanu grūti runāt, jo pēc vienu politiķu atkāpšanās neviens cits varu nav gatavs pārņemt.
“Politikā ir svarīgi, lai būtu sava sapratne un doma, ne tikai šauras interešu grupas vēlmes. Piemēram, paņemsim tepat Papes ciemu Rucavas novadā. Kas tur ir noticis ar mūsu zemi? Man liekas, ka tur ir mazā Lietuva. Ja ir sapratne, tad ir skaidrs, ka Latvija pati atteikusies no tā potenciāla, kas tur ir. Kāds par to ir atbildīgs! Principā ir pārdota nevis zelta ola, bet pati vista, kas to dēs. Tā ir konkrēta pašvaldība ar konkrētiem iedzīvotājiem. Te arī ir jautājums – vai pašvaldībā pietiek ar politisku veidojumu “Par dzimto ciemu”? Varbūt ir vajadzīgs plašāks skatījums un partija, kura spēj domāt un redzēt no Rīgas līdz pat ciemam,” jautā Ā. Orlovskis.

Kļūda domāšanā
Gan valsts, gan pašvaldību politikā ir jēdziens “politiskā konsekvence” jeb lēmumu secīgums un izpilde. “Mainot politisko virzienu, vienmēr ir runa par atbildību, tātad par lēmuma sekām. Ja no kaut kā atsakās, tad cik tur jau ieguldīts, cik no nodokļu naudas tiek zaudēts, mainot politikas virzienu! Ir jārunā arī par pašu sabiedrību, ko viņa vēlas un kādu atbildību par kādiem lēmumiem grib prasīt. Islandē, piemēram, pieprasīja tiesāt valsts vadītāju par aplamu krīzes menedžēšanu,” skaidro Ā. Orlovskis. Lielāko bēdu politiskajās konsekvencēs politologs saskata plaisā starp reģionālo un centrālo varu, kas nenodrošina lēmumu normālu funkcionēšanu. “Es neesmu pret reģionālām partijām vai sarakstiem, bet, no lietderības viedokļa skatoties, tieši lielajām partijām ir iespēja veidot jumta likumus un būtu tikai normāli, ka tās būtu pārstāvētas visos novados, lai būtu klāt pie likumu darbības. Ir lietderīgi apdomāt, vai mums pašvaldību līmenī ir nepieciešama tik liela politiskā sadrumstalotība. Jo efekts ir redzams,” uzskata politologs.
Viņš reģionāliem un centra politiķiem norāda uz kļūdu domāšanā: “Nav valsts bez pašvaldībām, un nav pašvaldības ārpus valsts. Viss ir vienots, un jautājums ir tikai par pienākumu veiksmīgu deleģēšanu. Es, piemēram, nesaprotu, kā valsts institūcija var vērsties tiesā pret pašvaldību. Rezultāts šādai domāšanai ir, ka daļa Latvijas paliek tukša. Mums parādās teritorijas bez iedzīvotājiem. Katrs pakāpiens mūsu valstī ir pret citu. Pašvaldība pret ģimeni, valsts pret pašvaldību. Mēs šaujam greizi!”

Dalītāju kļūst par daudz
Politika nodarbojas ar resursu sadali, un, ja kaut kas nav kārtībā, tad problēma ir sistēmā, kā nodokļu nauda tiek dalīta.
“Reģionālā reforma pašvaldību līmenī varētu būt atbilde uz šo jautājumu, tomēr vēl nav Latvijā veikta reforma, kurai pietiktu ar uzlabojumiem. Parasti ir jāveic jauna reforma. Ir valstī dienesti, kuru funkcijas pārklājas, un vietām ierēdņu ir par daudz. Valstij ir jādarbojas efektīvi visos līmeņos, tostarp pašvaldību,” tā politikas eksperts.
Viņš norāda, ka, kārtējo reizi veicot administratīvi teritoriālo reformu, vajadzētu vismaz izvairīties no iepriekš pieļautām kļūdām. “Nevar būt reforma tikai reformas pēc. Šobrīd bieži runā, ka kaut kas ir jāupurē, bet tā nevajadzētu būt. Reformai ir jāsagādā lielāks komforts, tātad ieguvumiem ir jābūt lielākiem par ierastās dzīves zaudējumu, tad reforma ir izdevusies,” saka Ā. Orlovskis. Viņš paredz, ka kārtējo reizi pastāv risks – visi labie nodomi paliek uz papīra, jo saiknes starp Rīgu un laukiem nav.

Kas ir populisms?
Politiskais populisms ir visu demokrātiju ķeza. Nupat notikušajās ASV vēlēšanās uzvarējušais Donalds Tramps vismaz daļēji izmantoja populisma paņēmienus.
“Nebeidzamā straumē šobrīd TV var skatīties par Rīgas satiksmes labumiem, kas ir politiskā reklāma. Pirmais jautājums – kas par to maksā? Un otrs – kāpēc tā? Ja runājam par braukšanas tarifiem Rīgā, kāpēc ir situācija, ka cilvēki nevar atļauties braukt ar sabiedrisko transportu? Tas ir praktisks populisma paņēmiens. Populisma kā parādības politikā pamatā ir teikt iedzīvotājiem to, ko viņi vēlas dzirdēt. Tas ir viens no veidiem, kā varu var iegūt vieglākā ceļā. Otrkārt, to var izmantot arī varas saglabāšanas nolūkā, jo cilvēki daudz ko aizmirst un daudz ko neuztver kā sev tuvu. Vēlētājam vienmēr būtu jājautā – vai tas, ko viņam stāsta, ir izpildāms? Šeit daudz ko nosaka arī lēmumu pēctecība. Nevar politika mētāties no viena grāvja otrā, jo tad virzības nav. Ja maina kaut ko, kur jau ir gadiem ilgi līgumi un ieguldīti līdzekļi, tad ir nepieciešams visu vēlētāju vai tautas atbalsts, gluži kā britiem izstājoties no Eiropas Savienības. Runājot par Trampa piemēru, viņš pasaka, ka visa sistēma nekam neder, bet to var mainīt tikai visas tautas nobalsošanā, nevis prezidents viens pats. Jau ir redzams, ka Trampa administrācija ASV runā daudz sakārtotākās kategorijās nekā priekšvēlēšanu kampaņā. Populisms ilgstošā laika periodā rada sajukumu un neizpratni par gaidāmo no valsts vai pašvaldības, un tas var atsaukties saimnieciskā dzīvē,” tā Ā. Orlovskis.
Pēc būtības populisms ir iespējams tikai tajās vietās, kur iedzīvotāji paši to sagaida, proti, ja sabiedrībā ir populistisks noskaņojums. Cilvēki vēlas dzirdēt patīkamo, vēlas cerību, ka rīt visi ceļi būs kārtībā, bet parīt lauku skolās būs daudz bērnu, un kāds viņiem pasaka it kā vieglu un ātru risinājumu. “Savā ziņā tas ir autoritāras varas meklējums, jo cilvēks vēlas paiet malā un ļaut, lai kāds atrisinātu visu un iespējami ātri,” piebilst politologs. Pareizi būtu vispirms vērtēt partijas ideju un pēc tam skatīties uz politiķa frizūru, skaisto runu un iznesību. Pēc “Kursas Laika” novērojuma, 25 gadu laikā mums politikā pārsvarā ir bijuši spilgti cilvēki, sākot ar Gorbunovu, Repši, Šķēli un beidzot ar Sudrabu un Bondaru, bet partiju programmas dažkārt pat ir grūti atšķirt. Ir vēl trakāk, daži teic, ka ir labēji un aizstāv uzņēmēju intereses, bet reāli darbojas kā kreisie – palielina nodokļus un sociālos pabalstus, kas būtu jādara sociāldemokrātiem, kādu Latvijas Saeimā, vērtējot pēc programmām, nemaz nav.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Politika, deputāti, vēlētāji, sargsuņi un absolūtā vara

Kategorijas