Godina valstsvīra dzimto vietu

2017. gada 9. februāris 07:00

Svētdien, 5. februārī, Durbē ar dažādiem pasākumiem tika atzīmēta pirmā Latvijas ārlietu ministra un diplomāta Zigfrīda Annas Meierovica 130. jubileja.

Uzsver mērķtiecību
Rīta pusē pie Durbes evaņģēliski luteriskās baznīcas draudzes priekšniece Broņislava Petrēvica, novada domes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Radzevičs un citas amatpersonas sagaidīja viesi no galvaspilsētas – tagadējo ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču. Durbes muzeja vadītājs Reinis Bahs vērsa uzmanību, ka E. Rinkēvičs ir pirmais ārlietu ministrs, kurš šeit ieradies godināt priekšgājēja piemiņu. Tiesa, to darījušas citas augstas amatpersonas, pat Ministru prezidents Kārlis Ulmanis.
Svētbrīdi baznīcā noturēja mācītājs Gints Kronbergs. Ieskicējot valstsvīra biogrāfiju, viņš norādīja uz priekšmetiem, kas ir tālo notikumu liecinieki – biķeri un kristāmtrauku, no kura, iespējams, mazais Zigfrīds kristīts.
Taču galvenais jautājums: kas paliek aiz mūža, kas ir vien 38 gadus garš? “Dedzīga un prasmīga kalpošana savai tautai tā laika neparastajos un nezināmajos apstākļos,” atbildēja G. Kronbergs. Savukārt pašreizējiem varasvīriem viņš novēlēja neiekrist kārdinājumā ar varu.
“Ar spēcīgu gribu un ideju apveltīts cilvēks var daudz,” par priekšteci sacīja E. Rinkēvičs. Ārlietu ministrijas izdotajā tā laika protokolu grāmatā esot redzams, cik garās un sarežģītās sarunās dzimusi Latvija. E. Rinkēvičs uzsvēra Z.A. Meierovica stratēģisko domāšanu valstu sadarbības jomā – viņa vīzija bijusi Baltijas valstu dalība Ziemeļvalstu savienībā.
Saeimas deputāts Edgars Putra Z.A. Meierovicu raksturoja kā uz mērķi vērstu cilvēku, kurš ir paraugs cilvēkiem, kuri šaubās par tā sasniegšanu. “Leposimies ar to, kas mums ir un kas mums būs!” aicināja E. Putra.

Raini pret Meierovicu?
Durbenieki un viesi devās uz Priediena kapsētu, kur atdusas ministra māte Anna Meierovica. Arī laikā, kad šis kaps bijis nevēlamo vietu skaitā un “bīstamajās” reizēs pat apgaismots, lai notvertu tā apmeklētājus, durbenieki pamanījušies uz tā nolikt ziedus.
Svinību kulminācija bija piemiņas plāksnes atklāšana pie Durbes muzeja – toreizējā doktorāta un Z.A. Meierovica dzimšanas vietas. Plāksni ar valstsvīra bareljefu veidojis tēlnieks Uldis Kurzemnieks.
R. Bahs 2. februāra “Kursas Laikā” stāstīja, kā Z.A. Meierovica piemiņa iemūžināta jau 1931. gadā, bet padomju varas gados noniecināta. No toreizējām piemiņas lietām nu jaunā veidolā atgriezušās divas – muzeja ēka un piemiņas plāksne. Atklāts palicis jautājums par Z.A. Meierovica vārda atjaunošanu tagadējai Raiņa ielai. Sanākušie Durbes un novada iedzīvotāji ar atbalstošu murdoņu pauda vēlmi atkal dzīvot vai iet pa Z.A. Meierovica ielu. Raiņa iela esot vai visās pilsētās, griboties sev raksturīgāku. Tā ir tikai ideja, iedzīvotāju aptauja nav bijusi, pragmatisks bija A. Radzevičs. Adrešu maiņa ir gan birokrātisks, gan finanses prasošs process, un priekšsēdētāja vietnieks šo ieceri centās novirzīt uz Ārlietu ministrijas kompetenci. “Miljonu te – uz Durbi!” strikta bija vecpilniece Lilija Ločmane, dodot mājienu uz tā saucamo “kvotu naudu” valsts budžetā. 26 gadu laikā neesot varēts Durbes galveno ielu sakārtot.

Uz ziņošanu kūtri
“Pie jums var just, ka esat mazākā pilsēta,” pēc plāksnes atklāšanas apmeklētāju skaita sprieda no Rīgas atbraukušais rakstnieks Jānis Ūdris. Savukārt liepājnieks Vilnis Našenieks ar kundzi uz šejieni atbraukuši speciāli kā uz nozīmīgu pasākumu. “Tēvi – dibinātāji ir jāatminas, piemiņas vietai ir jābūt,” viņš uzskata, iepazīstoties ar muzeju.
Pensionētais sporta skolotājs Augusts Valdmanis atklāja, ka viņš, tāpat kā daudzi durbenieki, arī ir šajā mājā dzimis un ar interesi vēro notiekošās pārvērtības. Konkrētas atmiņas par bijušo doktorātu ir Birutai Gegustei, kura tajā pēc kara 15 gadus nostrādājusi par feldšeri. Tolaik saimniecības daļas vadītājs rādījis ēkas bēniņos paslēpto balto marmora plāksni, kas Z.A. Meierovica piemiņai uzlikta 1931., bet noņemta 1940. gadā. Tagad tā apskatāma muzejā, un R. Bahs uzteic durbeniekus, kuri savulaik bijuši kūtri par tās esamību ziņot drošības iestādēm.
“Maz inteliģences, skolotāju,” dalībnieku paretās rindas vēroja B. Geguste. Jaunos jau vēsture neinteresējot, un Durbe vispār esot pensionāru pilsēta.

Bilde būtu citādāka
Rakstnieks Jānis Ūdris, kurš pētījis valstsvīra biogrāfiju un ievijis viņa tēlu savos darbos, tiekoties ar lasītājiem, vērsa uzmanību uz oficiālās sarunās neminētām niansēm. Proti, ģenialitāte esot jauktās laulībās dzimušo iezīme, un Zigfrīds Anna bija ebreja un latvietes dēls. Rakstnieks arī pieļāva versiju, ka ministra vecāku traģiskajos likteņos un paša negarajā dzīvē nozīme varētu būt ebreju vecāsmātes citā ticībā pārgājušajam dēlam uzliktais lāsts.
Visplašāk apmeklēta bija aktiera Andra Bērziņa uzstāšanās svinību noslēgumā. Vai šādi pasākumi nav pārāk pompozi, “Kursas Laiks” pavaicāja māksliniekam pirms uzstāšanās. “Tieši otrādi. Nezin kāpēc cilvēkiem atmiņa ar katru gadu paliek īsāka. Man tas liekas šausmīgi. Ko tad mēs darīsim, kad aizmirsīsim? Tad mums būs cauri. Tas ir fundaments cilvēka dzīvē, ja viņš saprot, kas noticis, kas notiek un kas notiks. Tagad daudziem liekas, ka pasaule sākas ar viņu ienākšanu tajā.” A. Bērziņš uzskata, ka patriotisko audzināšanu nevar iemācīt, ja tās sākuma nav ģimenē. Viņam esot veicies, jo tēvs un tēvabrālis bijuši leģionāri. “Jau tas vien, ka viņi palika dzīvi, ir ko vērts. Reizēm aizdomājos – kāda būtu mūsu dzīve, ja šādi džeki kā Meierovics, Kalpaks agri neaizietu bojā un piedalītos tālākā procesā? Tad kopējā bilde varbūt būtu mazliet citādāka. Liktenis reizēm izspēlē jokus un vispirms paņem prom foršākos.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Godina valstsvīra dzimto vietu

Kategorijas