Turīgi vecāki – ceļazīme uz labu izglītību

2017. gada 16. februāris 07:00

143

Turīgi vecāki – ceļazīme uz labu izglītību

Ar katru gadu pieaug noslāņošanās starp laukiem un pilsētām, kas līdzi nes plaisu zināšanu līmenī. Starptautiskās Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) skolēnu novērtēšanas programmas rezultāti rāda, ka labāki sniegumi mācību priekšmetos ir skolēniem Rīgā, bet sliktāki – laukos. Kāpēc izglītības sistēma Latvijā atspoguļo nevienlīdzību?

Latvijā palielinās sociālekonomiskā statusa ietekme uz skolēnu sasniegumiem. Turīgāku vecāku bērniem ir lielākas izredzes iegūt konkurētspējīgu izglītību. Attīstības organizācijas starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas novērojumi un citi starptautiskie salīdzinošie pētījumi rāda, ka visās valstīs pastāv skolēnu sasniegumu atkarība no viņu ģimeņu sociālekonomiskā stāvokļa, ko skolēnu novērtēšanas programmas pētījumā raksturo ar vecāku izglītību, profesiju, mājās esošajiem resursiem skolēna izglītībai, kultūras resursiem, materiālajām lietām skolēna mājās. Latvijā kopumā skolēnu zināšanu līmeņa atkarība no ģimeņu turības ir pat mazāka nekā vidēji attīstības organizācijas valstīs, taču tā pastāv. Viena no būtiskām šīs atkarības izpausmēm ir vidēji zemāki skolēnu sasniegumi lauku skolās, salīdzinot ar pilsētu un it īpaši Rīgas skolām. Vidēji zemāki sasniegumi lauku skolās ir gan attīstības organizācijas pētījuma testos, gan valsts centralizētajos eksāmenos. Pētījums parāda, ka šī sasniegumu star pība nedaudz pieaug. Taču ģimeņu sociālekonomiskās atšķirības pilsētās un laukos izskaidro tikai daļu no sasniegumu atšķirībām, tātad ir vēl citi faktori izglītības kvalitātes atšķirībām. Latvijas Universitātes profesors, OECD skolēnu novērtēšanas programmas pētījuma vadītājs Latvijā Andris Kangro atzīst: “Viens no risinājumiem varētu būt skolu tīkla sakārtošana, jo tas šobrīd atbilst daudz lielākam skolēnu skaitam. Skolēnu skaita samazinājums demogrāfisku faktoru un iedzīvotāju izbraukšanas dēļ ir gandrīz divas reizes. Taču vēlreiz uzsveru: optimizējot skolu tīklu, ir jāņem vērā arī katras skolas sniegtās izglītības kvalitāte, jo arī laukos ir skolas ar tikpat augstu izglītības kvalitāti kā pilsētās un Rīgā. Piemēram, Igaunija jau ir daudz izdarījusi skolu tīkla sakārtošanā, un viņu vidējie rezultāti attīstības organizācijas pētījumā starpvalstu salīdzinājumā ir ļoti augsti un sasniegumu pilsēta/lauki starpība arī ir mazāka nekā Latvijā.”

Nepieciešama revolūcija
Arī Latvijas Televīzijas raidījumā “1:1” izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis atzina: “Mums ir ļoti labas mazās skolas, bet ir tādas, kas diemžēl bērniem nenodrošina kvalitatīvu izglītību.” Savos novērojumos ar laikrakstu dalījās pedagoģe ar 51 gada darba stāžu Dzidra Raņķe. Vaicāta, vai piekrīt, ka pilsētas skolās ir augstāks izglītības līmenis, viņa saka: “Zināmā mērā jau tā noteikti arī ir, jo ir daudz vairāk skolēnu un skolotāju. Agrāk skolotājus tāpat ņēma ar zināmu atlasi gan Rīgā, gan Liepājā. Es mācījos Liepājas 1. vidusskolā, un dabīgi, ka es zināju daudz vairāk nekā tie, kuri atnāca no lauku skolām. Sava taisnība tur ir, bet ne visur. Piemēram, kādreiz uz Grobiņu nāca mācīties no Gaviezes un tie bērni dažos priekšmetos bija sagatavoti ļoti labi. Es zināju, kas tur mācīja, un man bija viegli strādāt tālāk. Tas atkarīgs no cilvēkiem, skolas vadības, bet savas priekšrocības ir pilsētu skolām.” Pensionētā skolotāja piekrīt, ka skolēnu zināšanu līmeni iespaido sociālekonomiskie faktori, taču uzskata, ka tie, kuriem gājis grūtāk, ir patstāvīgāki. “Dzērāju ģimenēs arī ne visi bērni ir dzērāji. Daži tieši pretēji grib būt. Tas ir atkarīgs no daudz un dažādiem apstākļiem. Katrā ziņā es domāju, ka izglītībā vajag meklēt zināmā mērā jaunus ceļus. Bet nedomāju, ka ārzemēs izglītībā viss būtu augstākā līmenī. To es esmu pamanījusi jau labi sen.” Viņasprāt, iespējams, tieši bijušais izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis būtu veicis revolūciju izglītības sistēmā. Pedagoģe uzskata, ka nepieciešams kaut kāds pavērsiens, jo, tā palēnām turpinot, nekas neiznāks.
Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, 2014./15. mācību gada sākumā Latvijā kopumā bija 811 vispārizglītojošās skolas un to skaits, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, samazinās par vidēji 10 skolām. Tomēr nedaudz ir palielinājies pedagoģisko darbinieku skaits, kas 2014./15. gadā bija 29 384, bet jau nākamajā – 29 595.

Jauniešiem trūkst motivācijas
Tam, ka izglītības atšķirības novērojamas starp lauku un pilsētu skolām, piekrīt arī Grobiņas ģimnāzijas direktores vietniece izglītības jomā Santa Karule. Tomēr uzsver, ka jautājumam ir vairāki aspekti. “Pirmkārt, nepieciešams saprast, ko mēs uzskatam par laukiem un ko par pilsētu, kādās kategorijās runājam. Pēc pasaules mēroga, visa Latvija ir lauku teritorija un ir tikai viena pilsēta – Rīga. Nav nekāds noslēpums, ka labākie jaunieši, kuri gūst vecāku atbalstu, kuri stratēģiski domā par nākotni, dodas uz Rīgu jau pēc 9. klases. Rīgas ģimnāziju un prestižo skolu lielu daļu sastāda jaunieši no tā saucamajiem laukiem. Protams, ka viens no iemesliem ir sociālie apstākļi, kādos dzīvo cilvēki, un tas, kādas viņiem ir nākotnes vīzijas. Ja jaunietis redz, ka viņa vecāki pārtiek no sociālajiem pabalstiem, kādus sniedz pašvaldība, tad viņam nav vispār nekādas motivācijas censties mācīties un izglītoties, jo vienīgā doma ir – ko tad es te darīšu?! Labi, pabeigšu skolu un došos prom. Diemžēl tāda tendence ir un šie te jaunieši vienkārši neredz kaut kādu izaugsmes iespēju, ja klasē ir pieci, seši bērni.”
S. Karule nenoliedz, ka laukos strādā tikpat labi un spējīgi pedagogi kā pilsētās, taču bērniem nav motivācijas un izaugsmes iespējas. “Ja tu neredzi to, kas notiek kaut kur tālāk. Ja neatveru tās vienas durtiņas, neredzu, kas tur tālāk ir. Ir jāuzkāpj kalnā, lai redzētu, ka ir vēl vairāki kalni,” skaidro ģimnāzijas mācību pārzine.
Otrs faktors ir materiālais nodrošinājums. Jau 8. klasē sākas tādi nopietni priekšmeti kā fizika un ķīmija. Mazā skolā, lai cik skolotājs būtu labs, radošs, ar entuziasmu strādāt ar bērniem, šajos priekšmetos ir vajadzīga laboratorija, moderna tehnika un vielas. Grobiņas novadā jau ir pieredze, ka no apkārtējām skolām apgūt ķīmiju un fiziku brauc uz Grobiņas ģimnāziju. “Liela daļa no lauku skolu bērniem jau ir šeit. Protams, tā ir vecāku izvēle savu bērnu sūtīt uz skolu, kurā tomēr ir konkurence. Tas ir svarīgi jebkurā dzīves jomā. Ja es esmu savā mazajā lauku skoliņā vislabākais, tad kāda man ir vēlme censties būt vēl labākam, bet tad, kad nonāk vēl lielākā konkurencē, tad varbūt vēl ir tā motivācija.” Pēc S. Karules domām, jaunieši neredz motivāciju mācīties un augt, bet tā ir nevis bērnu problēma, bet vecāku. Ģimenē nav vēlmes pēc izglītības. “Reizēm vecāks atnāk un saka: man nepadevās matemātika, tev arī neiet. Bet kā tas tā ir iespējams? Tas nav vispār nekāds pamatojums. Es nevēlos strādāt, tāpēc tu arī nevēlies strādāt.”

Paši taupa, valstij liek šķērdēt
Ļoti liela nozīme ir pedagogam, bet skolotājs arī reizēm ir tikai cilvēks. Cīnīties ar sociālajām problēmām, pārveidot cilvēku, vecāku domāšanu ir ļoti grūti. “Emocionālā puse ir tāda – lai arī būtu tie desmit bērni klasē, tad vecāki saskatīs, ka viņa bērnam labāk ir tādā skolā mācīties. Racionālā puse ir tāda, ka tas ir ārkārtīgi neizdevīgi. Tas, ka mēs atstāsim to mazo, neefektīvo skoliņu, neglābs situācijas pasliktināšanos demogrāfiskajā jomā. Ja paliek tikai veci cilvēki un jaunie dodas prom, tad kur tad tie bērniņi radīsies? Tā ir pilnīgi neloģiska līdzekļu izšķiešana. Cilvēks taupa līdzekļus – ja es to nevaru atļauties, tad neatļaujos, bet, tiklīdz ir runa par valsts budžeta naudu, tad cilvēkiem neliekas, ka tā ir jātaupa,” salīdzina S. Karule.
2015. gadā Latvijā nabadzības riskam bija pakļauti 424 tūkstoši jeb 21,8% iedzīvotāju – par 0,7 procentpunktiem mazāk nekā 2014. gadā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes 2016. gadā veiktā apsekojuma dati. Strauji samazinājies dziļai materiālajai nenodrošinātībai pakļauto iedzīvotāju īpatsvars – no 16,4% 2015. gadā līdz 12,8% 2016. gadā. Vislielākais nabadzības riska indekss 2015. gadā bija Latgalē – 39,2%, tālāk sekoja Vidzeme ar 29,2%, Zemgale ar 23% un Kurzeme ar 21,7%. Arī šie dati parāda, ka lielāka labklājība ir tiem, kuri dzīvo Rīgā vai Pierīgā, jo tur šis nabadzības riska indekss ir viszemākais. Tāpat arī lielākā vidējā mēneša darba samaksa tiek saņemta Rīgas reģionā – 942 eiro, bet vismazākā Latgales reģionā – 573 eiro.

Vaino skolas iekšējo vidi
“Kursas Laiks” uzrunāja arī dažus skolēnus un skolēnu vecākus, lai saprastu ieguvumus un zaudējumus, mainot skolu no lauku uz pilsētas vai otrādi. Mainīt skolu no lauku uz pilsētas izvēlējās Marta Līna Ernstsone no Durbes – viņa mācības Liepājas valsts 1. ģimnāzijā uzsāka 7. klasē. Pēc meitenes domām, izglītības līmenis lauku skolās ir aktuāla problēma, kam steidzīgi nepieciešams meklēt risinājumus. “Latvijas mazie ciemati nekad nebūs lielas pilsētas un mazās lauku skoliņas nebūs lielas ģimnāzijas, pat nerunājot par augstskolām. Rodas jautājums – kāpēc es un mani vienaudži agrāk vai vēlāk nolēmām pamest mazpilsētas skolu un doties mācīties uz pilsētu? Te pat nav runa par to, ka citās lauku skolās nav iespējas iegūt vidējo izglītību, jo tā tas nebūtu, ja būtu, kas mācās. Pēc manas pieredzes, iemesls varētu būt skolas iekšējā vide. Kā jau mazpilsētās, kur visi viens otru pazīst, trūkst neatkarīga viedokļa un kontroles no malas, līdz ar to nav izaugsmes un valda tāda kā spriedze gan skolēnu, gan vadības starpā,” skaidro durbeniece. Viņasprāt, pilsētvidē pastāv konkurence starp skolām, kura veicina attīstību un ļauj vieglāk konstatēt problēmas. “Runājot par zināšanām, lauku skolās neliels atvieglojums ir mazais skolēnu skaits, kas nozīmē individuālu pieeju katram. Bet pie nevienlīdzības vainojama jau ir kopējā izglītības sistēma, kur ir vajadzīgas nevis izmaiņas, bet nopietna reforma. Es uzskatu, ka ir nepieciešama pieredzes apmaiņa starp pilsētu un lauku skolām. Tās ir skolēnu, skolotāju apmaiņas programmas, skolēnu pašpārvalžu sadarbības pasākumi. Iespēju ir neierobežoti daudz, tikai ir jāatrod radoša pieeja šīs problēmas risināšanai. Ja neviens neko nedarīs, tad bērni un jaunieši turpinās aizbraukt no laukiem. Negribas domāt, kā tas varētu beigties. Tomēr, ja mēs paskatīsimies citādāk, cik jauki būtu, ja bērni uzaugtu mazpilsētā pie dabas, kur skola un tās vide iedvesmo iegūt zināšanas un iespējas sasniegumiem!”
No Kapsēdes pamatskolas uz Grobiņas ģimnāziju 5. klasē pārgāja Kārlis Geistarts. Puisis šādu izvēli skaidro ar to, ka vēlējies labākas izglītības iespējas un jaunus draugus. Viņaprāt, lauku skolas nenodrošina tik labu izglītību un Grobiņas ģimnāzijā mācību priekšmeti tiek izskaidroti detalizētāk. Sākums jaunajā skolā bijis grūts, jo mācību process Kapsēdē bijis lēnāks, taču puisim stiprākie pamati no iepriekšējās skolas bija matemātikā, krievu un latviešu valodā, vājākie – mūzikā un eksaktajos priekšmetos.

Izvēlas mazāku klasi
Pieredzē ar “Kursas Laiku” dalījās arī Agnese Gludava no Liepājas. Viņas dēls 2. klases otrajā pusgadā nomainīja skolu no Ezerkrasta sākumskolas uz Grobiņas pamatskolu. Iemesls – bērna paša psiholoģiskais raksturojums un mammas sajūta, ka viņam mācīties klasē, kur ir 32 cilvēki, ir par smagu. Liepājā vienīgā iespēja mācīties klasē ar mazāku skolēnu skaitu bija Katoļu pamatskolā, kas netika izvērtēta, jo “pamatizglītība Latvijā taču ir bez maksas”. Grobiņas tobrīd vēl sākumskola šķitusi atbilstošs risinājums – attālums nebija biedējošs, jo autobusi kursē gana bieži, un skolēnu skaits klasē bija 16. “Aprunājoties ar direktori, bija sajūta, ka lēmums pareizais. Šobrīd viņš mācās jau 5. klasē, adaptācijas periods bija, nācās ielauzties kolektīvā. Bet nav sajūtas, ka viņš mācās lauku skolā, jo skolēnu skaits ir pietiekami liels.”
Agnesesprāt, zināšanu plaisu starp lauku skolām un pilsētas skolām rada sabiedrības novecošanās. “Jaunie skolotāji uz lauku skolām strādāt neiet, vecākā paaudze lielākoties nav ieinteresēta inovatīvās mācīšanas metodēs. Man šķiet, ka problēma ir tieši inovatīvo, jauno skolotāju trūkums. Mūsdienu bērni ir arhaiskas sistēmas ķīlnieki, kuriem nākotnē būs grūti savilkt kopā sistēmu ar realitāti,” uzskata liepājniece.
Nozīmīgu lomu jauno pedagogu piesaistē spēlē piedāvātais atalgojums. Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centrs “Re:Baltica” izveidojis karti ar pedagogu vidējo atalgojumu pēc reformas visās Latvijas pašvaldībās. Pērn septembrī stājās spēkā pedagogu algu reforma, kas ierobežoja pieļaujamo kontaktstundu skaitu, bet vienlaikus palielināja likmi par vienu slodzi līdz 680 eiro un arī viena skolotāja apmācāmo skolēnu skaitu. Dati parāda, ka starp 20 Latvijas novadiem, kuros algas ir vismazākās, iekļauti arī Liepājas apkārtnes novadi. Trešajā vietā Latvijā ar vismazāko pedagogu atalgojumu ir Durbe ar 533 eiro, tālāk seko Aizputes novads ar 542, Nīca ar 570 un Rucava ar 572 eiro vidējo atalgojumu.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Turīgi vecāki – ceļazīme uz labu izglītību

Kategorijas