Vērtību redz pašu sasniegtajā

2017. gada 16. februāris 07:00

926

Elita un Rimants Razmas saimniekot sākuši līdz ar kolhozu iziršanu. Pamazām, ar projektiem un kredītiem – “bez tiem neko”. “Vīrs ir milzīgi strādājis, kā esam plēsušies!” atminas Elita. Likuši pie darba arī dēlu un meitu, kuriem vēlējušies dot labu izglītību. Daudz ieguldījumu prasījuši dēla panākumi modernajās dejās.
Kopsaimniecības sairšanas laikā pieredzēta zemes dalīšanai līdzi nākošā skaudība un citas negācijas. “Tad ieraudzījām gan radu, gan draugu un kolēģu īsto dabu. Ar ko tolaik palikām kopā, ar tiem vēl šodien.”

Aprauga rītos un vakaros
Sākumā audzējuši visu iespējamo, kā tas agrāk lauku sētā ierasts. Slaukuši pienu, veduši tirgot uz Liepāju, gatavojuši sieru un citus produktus. Vēl tagad šķūnī atrodas vairākas tonnas saražotā biohumusa, jo kampaņā solītais eksports izpalicis. Bijušas idejas par tūrisma attīstīšanu, bet atbilstošās vides iekārtošana prasītu smago tehniku un citus ieguldījumus.
Tagad ZS “Nākotnes 7” galvenā nozare ir graudkopība, nedaudz audzē arī gaļas bullēnus. Cūkas vairs tikai pašpatēriņam. Agrāk audzētas arī sivēnmātes. Razmas pieredzējuši klasisko problēmu – sākumā vēl kādu strādnieku varējuši dabūt, nu vairs ne. “Valsts ar bezdarbnieku pabalstiem izlutinājusi, arī jaunie vairs negrib strādāt,” spriež saimniece.
Razmas ar ES atbalstu uzstādījuši nelielu kalti, iegādājušies traktoru. Tagad sadarbojas ar kooperatīvu “Durbes grauds”. Pērn bijusi laba raža, bet no nopelnītā pat ne puse nav palikusi pašu kabatā. Lopkopībai bez subsīdijām vispār nebūtu jēgas, rēķina zemniece.
Razmām saimniekošanu allaž apgrūtinājis fakts, ka ferma un lauki neatrodas pie mājas Kalētu centrā. Lopus jābrauc apraudzīt gan no rīta, gan vakarā.

Žēl neapgūtās naudas
“Kā tad mums jādomā par savu budžetu un kā izdzīvot!” Elita nav apmierināta ar valdības un Saeimas neprasmi taupīt. Viņasprāt, ierēdņu skaits būtu jāmazina. Kolhoza laikā iecirkņa priekšnieks viens ticis galā ar darbu organizāciju, bijusi kārtība, ražība, cilvēkiem algas. Tas sācis zust, kad bijis “agronoms agronoma galā, vietnieks vietnieka galā”. Elita brīnās, ka cilvēki neprotestē un neiziet ielās kā Tautas frontes laikā, pasīvi pat studenti.
Kremt arī neprasme valsts mērogā izlietot iespējamos fondu līdzekļus. “Pa šiem divdesmit pieciem gadiem Latvija varēja plaukt un zelt. Kādas naudas varēja ieguldīt kaut vai vienā nozarē, piemēram, ceļos! Patiešām žēl!” Ja tiešām esot vēlme fondus apgūt, tad vajagot atvieglot prasības naudas saņemšanai. Gribam, lai jaunie pārņem laukus, bet nosacījumos nostājamies pret, saimniece norāda pretrunu.
Elita domās pārskata Kalētu pagasta zemniekus un secina, ka tikai viens ir gados jauns. Pēc gadiem divdesmit būšot bēdīgi, jo pārmantotība nenotiek. Arī Razmu dēls ar ģimeni dzīvo un strādā Zviedrijā, kur iegādājušies māju. Dēls strādā autodetaļu rūpnīcā, vedekla ir arhitekte plānotāja. Abi izjutuši, ko nozīmē darbs, un visu sasnieguši pašu spēkiem, bez vecāku palīdzības. “Tikai tad var redzēt sasniegtā īsto vērtību,” zina Elita.
Abi ar Rimantu nesen bijuši otrās mazmeitiņas raudzībās. Ievērojuši, ka daudzi pārtikas produkti un elektrība Zviedrijā lētāka, un pārbraucot salīdzinājuši, ka šeit “tikai dzīvības vilkšana”. Redzot, kā dēla ģimene iedzīvojusies, vairs negriboties, lai viņš brauktu atpakaļ un pārņemtu saimniecību.
Meita ir skolotāja, un abi bērni Razmām dāvājuši piecus mazbērnus.

Plāno dzīvot mierīgāk
Rimants pērnruden saņēmis pirmo pensiju – 197 eiro. Labi, ka savulaik Elita par viņu iemaksājusi sociālo nodokli. Tālredzīgākie zemnieki, tuvojoties pensijas vecumam, pat pārdevuši mašīnas, lai samaksātu šo nodokli un saņemtu pensiju.
Pie uzņemtā tempa ir pierasts, taču palēnām Razmas ejot uz saimniecības sašaurināšanu. “Jāsāk mazināt un bišķi vieglāk un mierīgāk dzīvot,” atzīst Elita. Izdomājuši, ka, neturot lopus, varētu gadā pāris mēnešus aizbraukt uz Zviedriju pastrādāt un tad dzīvot no nopelnītā. “Te man nav ne algas, ne pensijas. Kurš zemnieks sev rēķina algu?”
Daudzu gadu laikā tikai reizi abi bijuši ekskursijā uz Slovākiju, un griboties vēl kaut kur aizbraukt. “Negribas mājās tupēt nemaz.”
“Šādu balvu saņēmām pirmo reizi,” saimniece priecājas par plāksni, kas rotā māju pēc Priekules novada sakoptāko sētu konkursa. Savu dzīves vidi Elitai un Rimantam allaž paticis kopt, un, tuvojoties pavasarim, viņi plāno, ka jāpārkrāso mājas fasāde.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Vērtību redz pašu sasniegtajā

Kategorijas