Traumatologa portrets

2017. gada 16. februāris 07:00

982

Atrast laiku intervijai ārstam Uldim Ārgalim nav vienkārši. Parasti no rīta traumatologs ortopēds sastopams Liepājas reģionālajā slimnīcā, kur operē četras dienas nedēļā. Savukārt otrdienās un ceturtdienās dakteris pieņem poliklīnikā.
Satikts rītā pēc divpadsmit stundu darba slimnīcā, viņš smej: “Man kā tai fabrikas meitenei Raiņa dzejolī nedēļā ir septiņas darba dienas, tās nereti turpinās līdz deviņiem vakarā. Dežūras gan vairs neņemu, ar to nodarbojas jaunākie kolēģi dakteri – gan rezidenti, gan patstāvīgā darbā, kuru apmācībā esmu piedalījies.”

Kā izvēlējāties profesiju un vai lielā slodze nenomāc?
Esmu par to domājis: varbūt slimoju ar darbaholismu, bet tempu pavisam noteikti neturu peļņas dēļ. Tā vienkārši iegājies, pat grūti pārslēgties. Atvaļinājuma laikā cenšamies kaut kur aizbraukt, bet, ja iegadās brīva diena, nevaru sev atrast vietu. Esmu ļoti pateicīgs liktenim, ka man patīk mans darbs.
Kāds jau trešajā klasē paziņo, ka būs kosmonauts, ugunsdzēsējs vai dakteris, bet es profesiju izvēlējos nejauši. Kopš bērnības interesēja arī tehniskas lietas, tomēr vidusskolā īpaši patika dabas zinātnes, kas noveda līdz bioloģijas un ķīmijas zināšanai un vēlāk līdz medicīnas studijām. Tolaik pie Rīgas Medicīnas institūta bija tāda jauno mediķu skola, sestdienās no Liepājas ar vilcienu braucām uz lekcijām Rīgā, mājās bija jāraksta kontroldarbi.

Vērtīgi esot karjeru sākt no apakšas.
Jauno mediķu skolas audzēkņiem vasarā bija tādi kā prakses kursi – reāli Rīgas 1. slimnīcā darījām sanitāra darbus, mazgājām grīdas. Interesanti, ka iestājos Rīgas Medicīnas institūtā, bet pabeidzu Latvijas Medicīnas akadēmiju.
Pēc pirmā kursa augstskolā bija sanitāra pienākumi Rīgas 1. slimnīcā. Studiju laikā tur strādāju arī par medmāsu, pēc trešā kursa un turpmāk operāciju blokā par feldšeri. Ar sanitāra pieskaņu: veicām arī slimnieku pārvešanu un citus zemāka ranga darbiņus. Bijām tikai čaļi un nevēlējāmies saukties par “māsiņām”.
1. slimnīca tolaik bija neatliekamās palīdzības slimnīca – sadzīves, kriminālās traumas un visa neatliekamā ķirurģija, tur ļoti daudz ko varēja iemācīties. Caur šo darbavietu izgājuši daudzi Latvijā slaveni ķirurgi. Pēc ārsta diploma saņemšanas, kad jau strādāju Liepājā par ārstu, vēl braucu turp nedēļas nogalēs. Jo bija laba kompānija, varēja arī nopelnīt un iegūt pieredzi.

Uzreiz dabūjāt darbu savā profesijā un savā pilsētā?
Nevaru teikt, ka savā biogrāfijā daudz ko esmu plānojis, taču notikumi pagriezušies pareizi bez maniem “šahista” gājieniem. Pabeidzis augstskolu, gribēju atgriezties šajā reģionā, uz Liepāju, kur esmu dzimis, necerēju: ķirurgu štats te bija nokomplektēts. Meklējot darbu riņķī apkārt, aizbraucu uz Priekules slimnīcu, aprunājos ar vietējiem dakteriem, slimnīcas vadītāja pat vietu apsolīja, bet paliku aiz borta.
Ierodoties Liepājas slimnīcā, nejauši satiku dakteri Egilu Samedovu, izstāstīju, kā gājis, un viņš ieteica tomēr aiziet pie tā laika slimnīcas galvenā ārsta Freidenfelda un parunāt par iespēju strādāt Liepājā. Pieņēma un tiku darbā Ķirurģijas nodaļā pie daktera Viestura Rozīša.
Kad tā laika traumatologi Egils Deksnis un Teodors Eniņš sāka iesaistīties pilsētas pārvaldē, pietrūka speciālistu roku un man kā ķirurgam piedāvāja drusku piestrādāt “traumās”. Nu, ja vajag, labi. Kaut gan reiz studiju laikā, traumpunktā ieraugot sazāģētu roku, palika slikti un teicu: par traumatologu – nekad! Salīdzinot ar ķirurģiju, traumatoloģija ir “nesmukāka”.
Savukārt manam draugam un studiju biedram palika slikti LOR ķirurģijas operācijas laikā, bet pašreiz otorinolaringologam Kasparam Peksim Rīgā ir ausu, kakla un deguna slimību privātklīnika. Nekad nesaki “nekad”!
Traumatoloģijas nodaļa mūsu slimnīcā tolaik aizņēma abus ēkas flangus. Vienā no tiem gulēja cilvēki ar kaulu lūzumiem, ko tolaik neoperēja, bet lauztos locekļus, kājas iekarināja svara bumbās jeb ekstenzijās uz mēnesi vai pat vairāk. Tā sākās mana traumatologa karjera. Kad dakteris Vilnis Vigulis atļāva veikt un apmācīja pirmās operācijas, sapratu – tā lieta patīk. Pārgāju uz traumatoloģijas un ortopēdijas rezidentūru Traumu slimnīcā pie daktera Valda Zatlera. Pēc diviem gadiem rezidentūras bija iespēja mācīties arī Amerikā pie latviešu izcelsmes profesora Kristapa Kegi. Ar skolotājiem manā profesijā ir tiešām veicies!

Vai līdz ar sabiedrības izglītotību darba Jūsu profesijā nekļūst mazāk?
Pietiek mums dzērāju un tādu, kuri nedraudzējas ar galvu, tomēr negadījumu skaits sarūk. Varbūt tas saistīts ar iedzīvotāju skaita samazināšanos. Arī mašīnas kļuvušas drošākas un, pateicoties policijas modrībai, braucēji – disciplinētāki.
Savukārt ortopēdiskās jeb kaulu un locītavu nodiluma slimības nevar saistīt ar izglītības līmeni. To pa lielam nosaka ģenētika un pieaugusī dzīvildze. Senčus artroze vienkārši nesasniedza.
Tā sakārtojies, ka ar traumu lietām pašlaik vairāk nodarbojas jaunie dakteri. Bet vienubrīd bija situācija, kad Liepājā bija iespēja konsultēties pie ne vairāk kā trīs traumatologiem, arī rindas uz protezēšanas operācijām bija milzīgas. Pašlaik ārstu skaits ir pietiekams un ir iespējams tikt gan uz privātu vizīti, gan valsts apmaksātu pieņemšanu.

Kādas sūdzības, slimības pašlaik dominē?
Lielāko daļu mana darba laika aizņem ortopēdiskās kaites jeb locītavu deformācijas. Taču tagad ir daudz vairāk iespēju tās izārstēt.
Katastrofāla problēma, kas ir bagātajās pasaules valstīs un lēnām sasniedz arī mūs, ir liekais svars. Pie liekā svara, kas paātrināti nodeldē slodzi nesošās locītavas, noved mazkustība, nepareiza ēšana. Resnajiem cilvēkiem prevalē arī kardioloģiskās problēmas.

Vai nekaitina, kad daktera padomos neieklausās?
Atnāk dūšīgs pacients ar sūdzībām par sāpēm ceļgalos, saku, ka jānomet svars, citādi nevaru palīdzēt. Pūlēties, sevi ierobežot – to nē. Labāk dodiet man lielu sarkanu tableti, lai varu tāpat dzīvot tālāk!
Ja ārstēšanas procesā nejūt cilvēka līdzdalību jeb līdzestību, šo jaunvārdu izdomāja profesors Ilmārs Lazovskis, rodas sajūta par cīņu ar vējdzirnavām. Nervi man tāpēc neuzdod, jo, par laimi vai diemžēl, nedaudz bruņas ir uzaugušas. Spēju norobežoties, skatos uz profesionālu problēmu, nevis uz ciešanām.
Sendienās ārstēšana aprobežojās ar asins nolaišanu. Cik cerīgi attīstās medicīnas zinātne?
Medicīna, tehnoloģijas, protams, iet uz priekšu, bet nekas radikāls pēdējos gados izgudrots nav. Drīzāk briest nopietna problēma – mikroorganismi pielāgojas visām antibiotikām, sāk sliktāk strādāt, un infektologi saka, ka pēc gadiem divdesmit nestrādās vispār. Tas ir traki, jo tad gandrīz vai atgriežamies laikā pirms antibiotiku ēras. Ortopēdijā šodien jau ir mākslīgās locītavas, to kvalitāte un kalpošanas ilgums uzlabojas. Man ir ļoti paveicies, jo profesionālo karjeru esmu izdzīvojis strauji. Strādājot kādā attīstītā Rietumu valstī, būtu pēc rezidentūras iemācījies daudz ko, taču pārdesmit gadu laikā nekas pa lielam neizmainītos. Kad sāku Liepājas slimnīcā, mēs bijām līknes apakšā – cilvēki gulēja skeleta ekstenzijās, neoperējām pat gūžas locītavas lūzumus. Tagad implantējam endoprotēzes, kā to dara Rietumu klīnikās. Esam viņus panākuši. Divdesmit gadu laikā, izejot cauri ortopēdijas vēsturei, noticis straujš uzrāviens no nulles. Tagad viss turpinās lēzeni.

Kā rodat līdzsvaru intensīvajam darba ritmam?
2006. gadā nokārtoju motocikla vadītāja tiesības un nopirku pirmo mocīti “Ducati”. Tagad ir vēl viens – “BMW”. Un ar abiem kopsummā kādi piecdesmit tūkstoši kilometru nobraukti.
Man pilnīgi noteikti nepatīk rokeru bari, parasti braucu viens vai kopā ar kundzi. Tālākais ceļojums bija pirms dažiem gadiem, kad vienatnē devos uz Barselonu. Tur notika pasaules čempionāts motosportā šosejā. Tas ir notikums, ko sen gribējās izbaudīt klātienē. Īsts sporta fans, kas visam seko līdzi sasniegumiem, gan neesmu.
Mūsu mājās ir daudz zvēru – četri Vidusāzijas aitu suņi, vēl plušķītis un divi kaķi. Harum Rovajat Ak-Kuš Orh, ko ģimenē saucam par Akušu, vienubrīd vedām uz sacensībām, un desmit gadu vecumā viņš Ungārijā kļuva par pasaules čempionu veterānu klasē. Ar suņiem ikdienā gan vairāk nodarbojas dzīvesbiedre Jeļena, bet es šad tad mēdzu izvest pastaigā pa Grobiņas apkārtni, kur dzīvojam. Divpadsmitgadīgais Akušs ne vienmēr grib staigāt, kur ved, un izvēlas savu maršrutu: viņš ir “cilvēks” ar savu galvu.
Rodoties izdevībai, apvienojam atpūtas ceļojumu ar medicīnas kongresa apmeklēšanu. Pirms dažiem gadiem nodarbojos ar vindsērfingu, pērn nokārtoju jahtas kapteiņa tiesības, kopā ar kolēģiem piedalījāmies Baltijas jūras burāšanas regatē un paši aizburājām arī uz Gotlandi. Sieva saprot un iesaistās manos hobijos, bet es, ja ko daru, ar pilnu krūti.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Traumatologa portrets

Kategorijas