Teātri nomaina pret treniņiem dzīves arēnā

2017. gada 16. februāris 07:00

211

Teātri nomaina pret treniņiem dzīves arēnā

Agnese Ose dažbrīd pati ir pārsteigta par garīgajiem apvāršņiem, kas turpina pavērties – tikai pagājušā gada decembra beigās tapusi pirmā lielformāta eļļas glezna viņas mūžā. Nu jau to jau ir deviņas – jūra dažādos diennakts laikos, pirms vētras, vizuļojot saules staros, mēness gaismas apspīdēta. Priekšvārdā savai grāmatai “Leģendārā Austra” – par dziesminieci Austru Pumpuri – Agnese par sevi raksta: “Man patīk iet nestaigātus ceļus! Tas izskaidro arī šo netipisko soli – 77 gados sākt gleznot!”
Bet tikties ar aktrisi un režisori rosināja viņas piedāvājums – mācību kurss oratormākslā. “Skaidra un pārliecinoša runa ir caurlaide uz augstāku dzīves pakāpienu. Tā vienlīdz nepieciešama gan cilvēkiem, kuri, meklējot jaunu darbu, vēlas palielināt konkurētspēju, gan projektu vadītājiem, pārdošanas menedžeriem un politiķiem, gan pasniedzējiem, treneriem un studentiem,” pamato pieaugušo neformālās izglītības programmas “Drosme uzstāties” izveidotāja un vadītāja.
Skaties, lai redzētu!
Ideju mācīt runas mākslu Agnesei Osei piespēlējis vērojums, ka publiskajā telpā daudziem ir grūti izteikties: viņi ir nobijušies, saspringti, stīvi: “Izrādās, aiz nāves bailēm nākamās ir bailes uzstāties. Psiholoģija to skaidro ar gēnos ielikto mednieka–upura instinktu. Ja uz tevi var “šaut”, kritizēt, ir jāaizsargājas. Mācu nebaidīties. Pamatā ir runas stila, valodas, ķermeņa un balss vienotība. Cilvēks ienāk ar savu auru, dažs pilns ar mellumu, bet iedod viņam gaišu domu – varbūt sāks spīdēt. Svarīgi radīt pirmo priekšstatu par sevi, kas ir neizdzēšams. Vai es jums patīku, vai mūsu strāvas kaut cik saiet. Tā ir māksla – mainīgās, šaudīgās domas novirzīt, lai tās iegaismojas. Bet virsuzdevums ir spīdēt ar savu ego.”
Pasniegt sevi māca arī aktieriem, bet līdz tam katram jānonāk pašam un sava nostāja ir jāakceptē. Sākumā teātrī visi cenšas būt labiņi, taču, izpatīkot pamācītājiem, riskē pazaudēt sevi, atzīst Agnese. Pašas garīgo ceļu iespaidojusi draudzība ar studiju laikā iepazīto igauņu aktrisi un dzejnieci Ellu Ehu, abas Liepājā satiekas ik gadu. Pēdas atstājis arī desmit gadu ilgais darbs pie grāmatas “Leģendārā Austra”. Dziesminiece A. Pumpure atklājusi, ka teātrī reiz dziļi apvainota un tad nonākusi pie atziņas, ka jādzied, kā pašai gribas. Saskarsme ar personībām Agnesei iemācījusi redzēt, kas tagad izpaužas verbālās skicēs. Grāmatiņa, ja tai būs lemts iznākt, saukšoties “Skaties, lai redzētu!”. “Kad cilvēks skatās, lai redzētu, nav laika aprunāšanai, nenovīdībai, otra pamācīšanai.”

Saka: nevar. Izrādās – var
A. Ose ir no senioriem, kuri labprāt apgūst un izmanto mūsdienu tehnoloģijas, lai “censtos izkļūt no savas kastes un dzīvotu jaunā komforta zonā”. Smeļot padomus internetā, liepājniece izveidojusi savu mājaslapu, kur interesentiem piedāvā vairāku soļu attīstības programmu.
“Koučs jeb dzīves treneris ir uzticamības persona. Draugs un rads tevi redzējis arī naktskreklā un var neņemt galvā. Koučs nerakņājas tavos sākumos, bet palīdz noskaidrot motivāciju, mērķus, kļūt drošākam un soli pa solītim tos sasniegt. Kad uzdodu jautājumu – kāpēc tu to gribi, cilvēks aizver acis, ieklausās sevī, un ārā nāk īstā atbilde. Faktiski vienīgais, ar kuru jāsarunā, esi tu pats. Dažs saka: tas man no vecākiem, neko nevar darīt. Izrādās – var. To prieku, kad esi noticējis sev un savam mērķim, nevar nopirkt.”
Tam vajadzētu būt svarīgi arī politiķiem, ja mērķis nav tikai iesēsties un noturēties krēslā. Vai tādu ir daudz? Agnesesprāt, valstsvīrs ar visaugstāko mērķi – Latvija – bija Kārlis Ulmanis, viņš dzimteni mīlēja kā sievu, kā māti. “Vecāki manī ir ielikuši milzīgu godīgumu pret sevi un vārda turēšanu. Jēdziens “godavīrs” diemžēl ir zudis, tā vietā nereti dzirdam “parunāsim godīgi” vai “godīgi sakot”. Šodien daudziem, arī tiem, kuri dodas pelnīt uz ārzemēm, materiālās vērtības ir galvenās. Redzēju filmu, kurā tautieši Īrijā naktī lasa gliemežus, viens otru pazemo. Viņu dzīve līdz ar to nav izdevusies, un viņi nebūs laimīgi.”

“Darvins kļūdījās”
Kāpēc pasaulē ir tik daudz vardarbības? Kāpēc valda moto “uzvar stiprākais”? Darvina skaidrojumu, ka evolūcija nozīmē cīņu, Agnese vērtē kā kļūdainu. “Faktiski evolūcija ir vienotībā – lai uzvarētu, jāsavienojas. Semināros citēju akadēmiķes biofiziķes Valentīnas Mironovas domas par kvantu lēcienu, ar kuru no 2012. gada esam iegājuši smalkākās vibrācijās, tās uzklausa mūsu DNS. Zinātnieki atklājuši, ka katrā mūsu ķermeņa orgāna šūnā ir maza gaismas elektrostacija. Mēs visi sastāvam no vienas matērijas, kurā ielikta mīlestības enerģija. Ar savu nodomu varam paaugstināt vibrācijas, kļūt daudzdimensionāli. Piekrītu profesores viedoklim, ka uz Zemes esam komandējumā, pēc šeit padarītā mums būs jāatskaitās.”
Svarīgākā Agnesei ir atziņa, ka domai ir spēks. Skaties, lai redzētu, viņa atgādina, cenšoties izprast pasauli, un arī līdzcilvēkus mudina dzīvot citādi – ne kā aitu baram, kas informācijas plūsmu tver bez analizēšanas.

Atvadās ar Auces lomu
Viss Agneses Oses darba mūžs saistīts ar teātra mākslu. Profesionālo izglītību kā aktrise ieguvusi tolaik prestižajā Valsts teātra institūtā Maskavā. 1962. gadā aizsākusies sadarbība ar Valsts Liepājas muzikāli dramatisko teātri, kur atveidotas dažāda rakstura lomas. “Tur darbojās arī leļļu ansamblis un kļuvu par leļļu ansambļa aktrisi, pārnākot dzīvot no Rīgas.”
Lai gan lielu daļu sadzīves rūpju uzņēmies vīrs Juris, abi ir kopā jau četrdesmit piecus gadus, aktrise nolēmusi pamest darbu Liepājas teātrī: ceļojošais teātris vasaras pavadījis divpadsmit dienu garos izbraukumos ar brīvdabas izrādēm un to nav bijis viegli apvienot ar abu dēliņu pilnvērtīgu audzināšanu. “Varbūt tolaik spēlētās lomas neizpratu tik dziļi kā šodien, varbūt arī tas nebija mans dziļākais aicinājums. 1977. gadā atvadījos no teātra ar trīspadsmit gadus spēlēto Auces lomu brīvdabas izrādē “Skroderdienas Silmačos”, esmu bijusi arī Elīna, dublējoties ar Ilgu Martinsoni.”
Šim periodam sekojuši ilgi gadi, kā režisorei vadot Liepājas Kultūras nama Tautas teātri. Pati ir gandarīta par izrādēm Brigaderes “Sievu kari ar Belcebulu” , Agatas Kristi “Peļu slazds”, Anuija “Antigone”, Zīverta “Ķīnas vāze”, Stumbres “Roze”.
Uzkrāto pieredzi salīdzina ar siena kārtām zārdā, kas jākopj un jāstiprina, lai neizslīd. Tāpēc veidojusi arī savus radošā darba vakarus ar Andersena pasakām “Lakstīgala un Meža gulbji”, Ārijas Elksnes dzeju. Kā aktrise un režisore viņa sevi pēdējoreiz pieteikusi 2016. gada novembrī ar Zojas Zandbergas muzikāli poētiskas kompozīcijas uzvedumu “Mūžīgā dziesma”.

Atklāj dziļi paslēpto talantu
Lai gan sajūtu uzticēšana krāsām un papīram agrāk nav izpaudusies, Agnese pieļauj, ka tā iekšā ir slēpusies: “Par radošumu atbildīga ir labā smadzeņu puslode. Viss notiek, kad tam ir jānotiek. Jānotic sev un jāmēģina! Vienā dienā nevar izmainīt dzīvi, bet var izmainīt domas, kas uz visiem laikiem izmainīs dzīvi! Starp lēcienu un lidojumu ir šaubas. Lec, un tev atvērsies spārni!”
Tikai šodien Agnese novērtē iepazīto lauku dzīvi un darbus: govju ganīšanu un slaukšanu, ravēšanu, pavasara mēslu vešanu, siena pļaušanu, vezumu kraušanu. “Kur nu vēl ievu, ceriņu un jasmīnu smaržas, varžu kori un kurkuļi, kuros mazgāta muti, lai nebūtu vasaras raibumu.”
Talanta izlaušanās par nejaušību nav uzskatāma arī tāpēc, ka pie viesistabas sienas ir tēva Artura Oša zīmējumi.
Dzīvokli Ezerkrastā Ošu ģimenei piešķīrusi Latvijas Teātra darbinieku savienība. Līdz tam četratā mituši komunālā dzīvokļa istabiņā, kuru pirms tam aizņēmusi Astrīda Kairiša. “Izpildu komitejā lozējām dzīvokļus, man iekrita šis, taisni mājas vidū,” priecājas Agnese. Nu jau priedes izaugušas lielas un liedagu vairs nesaskatīt, bet agrāk bērni mājās saukti, no balkona mājot ar dvieli.
Jūra Agnesei prasījusies uzgleznot pēc tam, kad internetā iepazinusies ar Igoru Saharovu – viņš iesācējiem vietnē “YouTube” piedāvā apgūt gleznošanas pamatus. Akvareļa tehnikā ar guašas vai akrila krāsām biežāk top ziedi un dabas skati, tikmēr jūras varenību atklāt palīdz eļļas krāsas. Tās ilgāk nenožūst, un darbs ir pielabojams. “Pindzeli vajag, bet parasti krāsas klāju ar mastihīnu, un jūra nāk laukā. Pirmie skatītāji un vērtētāji bija savējie, viņiem patika! Tas deva pašpaļāvību, kas ir kā magnēts. Izpētīts un pierādīts, ka magnetizēts tērauds var pacelt lietas, kas ir divpadsmit reizes smagākas par pašu. Nemagnetizēts nepacels ne pūciņu! Krāsas nav lētas, neesmu pārdevusi ne piņģerota, bet ir kaifs darīt. Gleznojot aizeju no blakus domām, tā ir meditācija un pašdziedniecība.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Teātri nomaina pret treniņiem dzīves arēnā

Kategorijas