Renču ģimene turas pie kāpostiem

2017. gada 23. februāris 07:00

1642

Mājražotāja Aivara Renča pieredze dārzeņu, zaļumu un augļu audzēšanā un pārstrādē ir divdesmit gadi. Pamatprodukciju – sulīgos, kraukšķīgos un vitamīniem bagātos skābētos kāpostus – iecienījuši gan Pētertirgus apmeklētāji, gan ģimenes draugi un kolēģi.
“Mūsu pircēji ir ļoti gudri un laipni, viņu uzticību nepieviļam. Ir arī tādi, kas vispirms pagaršo un, izmetuši līkumu, atgriežas: gudrie izvēlas. Bet nereti tūlīt pēc “Labrīt” sāku likt maisiņā, jo zinu: šim cilvēkam vajag tieši kilogramu un tieši šo kāpostu,” nosmej Inese Rence.

Katrai gaumei un vajadzībai
Renči, skābējot kāpostus, pievieno tikai sāli, cukuru gan ne, jo tas ir svarīgi cilvēkiem ar cukura diabētu. Toties garšas bagātināšanai izmanto ķimenes un burkānus. Šogad pamēģinājuši likt klāt ābolus ‘Antonovka’, kas produktā ienesuši nedaudz saldumiņa un paplašinājuši klientu loku.
Lietošanai svaigā veidā liepājnieki izvēloties mīkstākas kāpostu šķirnes, turklāt nelielas kāpostu galviņas. Skābēšanai rudens pusē piemērota ir galviņkāpostu šķirne ‘Krautkaiser’, vēlāk – ’Lennox’.
Pircēju dažādo gaumi palīdz apmierināt arī atšķirīgais kāpostu fermentizācijas process. Piemēram, rudenī, kad kāposti siltāki, jau ceturtajā dienā pēc ēvelēšanas tie ir maigi ieskābi un lieliski noder salātiem. Savukārt ziemas periodā paiet nedēļa, kamēr pienācīgi ieskābst, un vislielākais pieprasījums pēc tiem ir pirms Ziemassvētkiem.
Pavasarī Renču ģimene pilsētniekiem piedāvā pašaudzētus salātus un garšaugus, vasarā liela piekrišana ir gan pēc omītes, gan pašu izstrādātas receptes skābētiem gurķīšiem, tāpat arī marinētiem ķirbjiem un kabaču ikriem.
Ar mazu pudelīti, kurā iepildīt kāpostu sulu, tirdzniecības vietu tirgū regulāri apciemo kāda enerģiska kundzīte, šis šķidrums deviņdesmit divus gadus vecajai liepājniecei uzlabojot vielmaiņu. “Pēc lielajiem festivāliem nāk arī pilnīgi izmisuši jaunieši: pa gabalu var redzēt, cik ļoti viņiem vajag kaut ko skābu. Bet viens kungs atklāja tālredzīgu plānu: nopirkšu suliņu, jo eju pie Arnolda uz vārda dienu un rīt man būs slikti.”
Viss sortiments tiek izaudzēts Renču īpašumā “Priedoliņi”, kas atrodas Vērgalē. Daļu no septiņiem hektāriem zemes saimnieki periodiski atstāj papuvē, un tur skaisti sazied kumelītes. Klēpjiem saplūktas, arī tās nonāk tirgū.
Aivaram mājražošana ir vienīgā nodarbošanās, vasarā sezonā viņš jau kopš paša agra rīta rosās laukos, bet ziemā stāv tirdzniecības vietā Pētertirgū. Dzīvesbiedre Inese trīs dienas nedēļā strādā par veidošanas skolotāju gan Grobiņas SIC, gan Grobiņas Mūzikas un mākslas skolā un ģimenes rūpalam velta pārējo laiku.

“Raudāšana nav priekš manis”
Kāpostu audzēšana un skābēšana ne vienmēr bijusi Renču prioritāte. Kad Aivars strādājis uzņēmumā “Grobiņas lauktehnika”, jaunā ģimene vecāku zemē “Priedoli” audzējusi sīpolus. Vienu gadu raža padevusies īpaši laba. “Atvedām un izbērām sētā divas, trīs “ziliņa” kravas. Tas bija laiks, kad varēja vienkārši ar vairākiem maisiem aizbraukt uz tirgu un notirgot.” Inese atceras arī mārrutku audzēšanas periodu, ko nobremzējusi sakņu pārstrādes sūrums – “tā raudāšana nav priekš manis”.
Deviņdesmito gadu sākumā pievērsušies puķkāpostu audzēšanai. “Vienai šķirnei, to, šķiet, sauca ‘Montana’, bija sevišķi lielas galvas. Šobrīd ziedkāposti ierobežoti, jo šo dārzeņu cienītāji pieprasa tikai nelielas, kompaktas galviņas.”
Līdz pavasarim vēl jāpaciešas, bet grobiņnieku domas rosās ap nākamās sezonas darbiņiem. Neapkurināmā siltumnīca jau iztīrīta. Lai no profesionālām sēklām izaugtu veselīgi stādi, kastītēs ar ieklātu plēvi tiek sapildīta veikalā pirkta speciālā kūdra, jo no lauka ņemtā augsnē var slēpties dažādas slimības. Sēšanā ar gadiem roka jau ievingrināta, toties nemainīgas palikušas rūpes, kā dīgstus pasargāt no salnām. Šim nolūkam kalpo agroplēve. Līdz Grobiņas pilsētas svētkiem maijā kāpostu dēsti parasti ir pārceļojuši uz pastāvīgo augšanas vietu.
Ineses māmuļa Lauma Krasnopa, pēc izglītības agronome, savulaik Aivaram uzdāvinājusi Dārzeņkopja rokasgrāmatu, kurā daudz vērtīgu padomu. Lai tiktu pagarināta mājražotāja apliecība, zināšanas viņš papildina, apmeklējot dažādus kursus. Pēdējos gūta informācija par likumam atbilstošu augu slimību un insektu apkarošanu.
Renču ģimene ir apmierināti ar iesaistīšanos pērn dibinātajā mājražotāju un amatnieku biedrībā “Grobiņas spēkavots”: “Tur ļoti labs klimats, ļoti labi kolēģi un pozitīva attieksme. Savstarpēji apmaināmies ar produkciju. Patīkama ir kopā būšana, iekārtojot tirdzniecības vietu gadatirgos, pasākumos, un iespēja sekmēt produkcijas noietu. Mūsu vadītāja Dace Lēvalde pārstāv biedrības biedru tiesības, viņa noteikti ir savā vietā!”

Visu dara paši
Pēdējos gados Renči saimniekošanu optimizējuši: grūti piesaistīt krietnus palīgus, un ģimene lielākoties iztiek pašu spēkiem. Gan stādīšanā un ravēšanā, gan produkcijas tirgošanā labprāt iesaistās dēls Mārtiņš, meita Diāna Marta, savu spēku robežās arī saimnieka māmuļa Velta Rence, kurai jau pāri astoņdesmit.
“Kā jau visiem lauksaimniekiem, arī mums gadījies visādi. Pirms pāris gadiem uznāca pamatīgas lietavas un vietā, kur izveidojās liela peļķe, dēsti izslīka,” piedzīvotajā dalās mājražotāji. Saimniekošanas pirmajos gados Renči kāpostus smalcinājuši ar rokas ēveli, vēlāk ar paštaisītu ēvelējamo mašīnu. Pašlaik procesu nodrošina visām ES prasībām atbilstoša ierīce un skābēto kāpostu gatavošana notiek īpaši aprīkotā telpā ģimenes mājā Grobiņā.
Inese atklāj, ka vienu augstskolu pabeigusi divas reizes: uzņēmējdarbību izstudējusi Liepājas Pedagoģijas akadēmijā, pēc tam Liepājas Universitātē ieguvusi skolotājas diplomu. Tas palīdzējis izstrādāt ģimenes rūpala filozofiju. “Rakstot diplomdarbu, abi ar vīru noformulējām saimniecības misiju: audzēt un pārstrādāt kvalitatīvus dārzeņus, augļus un ogas, lai nodrošinātu savas ģimenes un vietējā patērētāja tirgus vajadzības, izmantojot veselībai un apkārtējai videi nekaitīgas, tradicionālas audzēšanas un pārstrādes metodes. Ja jebkuru no produktiem paši varam ēst un mazbērniņam dot, nav jākaunas arī citiem pārdot. Ir prieks, ka pircējs aiziet ar pozitīvām emocijām un pēc laika atgriežas.”
Cilvēki, kuri nevairās no atbildības un zemes darbiem, par savu biznesu var droši teikt: “Neesam bagāti, bet paēduši.”
Vaicāta, kurš no skābo kāpostu ēdieniem ģimenē iecienīts, Inese uzteic dzīvesbiedra prasmi izvārīt gardu jo gardu zupu, kas top ne no skābākajiem kāpostiem. Pašai labāk iet pie dūšas štovētie, ko, darbojoties kopā ar četrpadsmitgadīgo meitu, pilda arī pīrāgos.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Renču ģimene turas pie kāpostiem

Kategorijas