Pēteris Kļava: Mazo bērnu ciešanas un nāves mani ir attīstījis visvairāk

2017. gada 23. februāris 07:00

1290

Pēteris Kļava: Mazo bērnu ciešanas un nāves mani ir attīstījis visvairāk

Bērnu ārsts, reanimatologs Pēteris Kļava savu bērnību līdz piecu gadu vecumam saista ar Liepāju, vēlāk dzīvojis Vaiņodē, kur pabeidzis vidusskolu, bet šobrīd dzīvo Rīgā. Taču atrod laiku būt pie dabas un jūras. Tur, kur vairāk koku un mazāk cilvēku. Pazīstamais ārsts ar laikrakstu dalās savās atmiņās par laiku Vaiņodē un Liepājā.

“Mana mamma beidza Rīgas Medicīnas institūtu, un Latvijas valsts nosūtīja viņu strādāt uz Vaiņodi. Viņa brauca strādāt par zobārsti, un man, protams, bija jābrauc līdzi. Man ļoti nepatika Vaiņode pēc Liepājas jūrmalas un piejūras parka. Atceros lācīša pieminekli, kur tagad ir Mirdzas Ķempes piemiņas vieta, Ūliha un Kurzemes ielu – tur man pa šķūnīšiem un garāžām ar visādām izdarībām pagāja bērnība,” atminas ārsts. Vēlāk reanimatologs pabeidza Vaiņodes 1. vidusskolu un par to ir liktenim pateicīgs. P. Kļava teic, ka varbūt ir pārāk vecmodīgs, bet liekoties, ka kultūras un sporta pasākumu un notikumu ziņā viņš nezina, kas var mūsdienās konkurēt ar tā laika Vaiņodes vidusskolu. “Es domāju, ka ne tikai ģimene, ne tikai skola vai telpa, kurā tu attīsties, tevi veido. Mūsos piedzimstot jau nāk līdzi milzīga bagāža un iepriekšējo dzīvju atmiņu izpratne. Tāpēc cilvēkiem bieži vien ir grūti, viņi nesaprot sevi, jūtas nepiederīgi kaut kādai sociālai telpai un tāpēc dzīvo un mirst vienatnē un ne vienmēr apkārtne ir tā labvēlīgākā.”
Ārsts stāsta, ka visa apzinīgā jaunība, padsmitnieku gadi, asociējas vairāk ar dabu un vientulību. Ar vientulību mežā, uz slēpēm un velosipēda. Tajā laikā ar velosipēdu braucis 365 dienas gadā un ar slēpēm – no novembra līdz aprīlim. “Mēs visi dzīvojam kā bērni tajā laikā, mums ir vecāki, mīļi klasesbiedri un skolotāji, bet pamatā esi tu viens pats, pats sevī. Paldies liktenim, ka man bija iespēja jau tajā laikā satikties pašam ar sevi! Mans jaunības izaicinājums bija braukt tieši naktīs uz mežu ar slēpēm. Pilnmēness nakts, pilnīgi viss ir auksts un sasnidzis, un tu viens pulksten vienos naktī esi Vaiņodes mežos. Tas ir tik spilgti palicis atmiņā, kā tāds pārdzīvojums, kas ir pārāks par māti, tēvu, Vaiņodi, ģimeni un Latviju. Šie pārdzīvojumi Vaiņodes apkārtnes telpā man ir bijuši ļoti spilgti.”

Lepns par Vaiņodes skolotājiem
Vasarā Pēteris bieži devies uz Volzbaha kalnu, kur toreiz bargajās ziemās slēpotāji braukuši ar vilcienu no Liepājas. Viņš atceras, ka pavasarī grava izskatījusies kā kosmiska pasaka, kā vislabākajās Holivudas filmās. Vēl Vaiņode viņam asociējas ar ilgām un ilūziju sagrūšanu. “Jaunībā mums visiem ir kaut kādi dzīves ideāli, vēl esi naivs un muļķis. Pat nevari definēt to ideālu. Protams, puišiem interesē meitenes, un toreiz pēc daudzu dienu apceres un meditācijas par mīlestību un meitenēm mans ideāls sabruka. Es sēdēju, sēdēju un sapratu, ka nav nekas ideāls šajā pasaulē. Tā bija mana pirmā atziņa 17 gadu vecumā. Šī nežēlīgā atziņa, ka viss ir relatīvs, man uzdzina sāpes un izmisumu. Atbraucot uz Rīgu, sapratu, ka nav tā, kā esam sasapņojušies, viss ir mazliet savādāk. Viss ir daudz nežēlīgāk un nepastāvīgāk.” Ārsts pateicas savai pirmajai skolotājai Ligitai Ginterei, kura viņa atmiņā ir palikusi kā skolotāja ideāls. Viņaprāt, šī skolotāja izstaro ļoti dižciltīgu inteliģenci attieksmē pret bērniem, pret skološanas principu. “Es varu būt lepns un pateicīgs Dievam, ka varu izjust pret viņu tik augstu cieņu. Protams, es gribu uzslavēt arī visus pārējos skolotājus. Jāpiemin mans mīļais fizikas skolotājs Gunārs Šteimanis. Viņš bija mana autoritāte, jo tajā laikā Latvijā bija viens no pirmajiem, kurš nodibināja informātikas klasi Vaiņodē. Tā ka Vaiņode vienmēr ir rullējusi. Astoņus gadus es spēlēju rokasbumbu, piedalījāmies biatlona, slēpošanas, šaušanas un peldēšanas sacensībās. Tas ir mana skolotāja Arvīda Desmitnieka nopelns, ka tajā laikā Vaiņodē visi puikas un meitenes sportoja un nebija laika kaut kādas citas muļķības darīt. Tāpat arī man mīļi skolotāji ir Māra Tamuža, Jānis Skopiņš, Dace Čivžele un Indra Kalniņa. Būtu jāuzskaita visi un nedrīkst kādu nepieminēt, jo es mīlu viņus visus un esmu ļoti pateicīgs. Pateicos savai klases audzinātājai, ar kuru biju spiests dzīvot vienā mājā, jo Vaiņodē dzīvoju skolotāju mājā. Iedomājieties, kā es jutos, ka 12 dzīvokļu mājās visos dzīvokļos dzīvo skolotāji. Tajā skaitā mans tēvs, darbmācības skolotājs,” pasmejas pazīstamais ārsts. Arī skolotāja Ilze Arhipova atstājusi iespaidu uz Pēteri, jo bija jāmācās visa krievu klasika. Tajā laikā tā bija specializēta Maskavas eksperimentālā klase, kur bija jāmācās 13 krievu valodas stundas nedēļā, no tām astoņas – literatūra. “Lai vai kādas mums ir attiecības ar Maskavu, es esmu pateicīgs liktenim, ka man bija iespēja izlasīt gandrīz visu krievu klasiku. Skolotājai Arhipovai piemita izcils talants aizraut jauniešus. Lai kāds viņas stundās runātu vai smietos? Tās stundas bija tik interesantas un dziļas, tik personiskas, ka katrs sajuta kaut ko priekš sevis. Es domāju, ka mūsdienās tā vairs nenotiek.”
Pēdējie vidusskolas gadi veidoja P. Kļavas pasaules uztveri un sajūtas. “Jaunībā redzētais un pārdzīvotais palīdz attīstīt to, kas mūsos jau ir no mūsu dvēselēm, no mūsu daudzajiem kosmiskajiem ceļojumiem iepriekšējās dzīvēs gan uz zemes, gan citās planētās. Ja kāds par to šaubās, tad, kad jūs nomirsiet, par to pārliecināsieties, cik daudzveidīgs ir noslēpumainais Visums.”

Pieaugušie – nepateicīgi negauši
Jau skolas laikā skolotājas bija novērojušas Pētera radošo sadarbību ar mazajiem bērniem skolā un teikušas, ka jāmācās par bērnu ārstu. Bet viņš atteicis: “Beidziet! Kāpēc jūs man tādu darbu novēlat?” Tomēr liktenīgi iestājies Rīgas Medicīnas institūtā. Tur bija kara katedra, tāpēc neņēma armijā. “Manu draugu Edgaru Afganistānā nošāva, sakropļoja un atsūtīja cinka zārkā. Es šausmīgi raudāju un pārdzīvoju. Negribēju arī sev novēlēt tādu likteni. Tas bija milzīgs biedēklis un lāsts – padomju armija. Gribēju mācīties psihiatriju, neiroloģiju – vairāk to, kas saistīts ar prātu, nevis miesu. Medicīnas institūtā bija konkurss – 11 cilvēku uz vietu, bet priekšroka bija visiem tiem zēniem, kuri bijuši padomju armijā. Vienalga, ka tiem punktu bija mazāk, tos tik un tā uzņēma. Mani nepieņēma ārstniekos, bet pārskaitīja uz pediatrijas fakultāti. Izpildījās manu skolotāju pravietojums. Paldies šīm skolotājām, ka viņas sirdī redzēja un novēlēja, kas man būtu vislabāk!”
Laikā, kad strādājis reanimācijā “Stradiņos” un gājis praksi “Gaiļezerā”, P. Kļava bija bezgala pateicīgs liktenim, ka viņam būs jāstrādā ar bērniem. “Ar pieaugušajiem strādāt ir ļoti grūti, viņi ir ļoti slimi, gandrīz neizārstējami, nepateicīgi, neapmierināti, paši vainīgi, ka viņi ir saslimuši. Viņu dzīvesveids – ēd kā cūkas un nav nekādas atbildības pret savu ķermeni. Bērni tādā ziņā ir svētas būtnītes, galēji mīļi, pateicīgi, pieticīgi. Bērni vispār ir svēti, it sevišķi tie, kas ir slimi. Tā es jau 30 gadus redzu svētus bērnus, kuriem ir ciešanas. Bieži vien, izejot ārā no slimnīcas, es domāju: ak, jūs, nesaprātīgā cilvēce, ar ko jūs nodarbojaties, kādas problēmas risināt! Mazo bērnu ciešanas un nāves ir bijis tas, kas mani ir attīstījis visvairāk un licis mācīties.”

Pēc avārijām riteni noliek malā
1982. gadā no laukiem pārcelties uz pilsētu bija ļoti grūti. P. Kļavam šķiet, ka tagad tādas atšķirības vairs nav, jo laukos bērni ir tikpat attīstīti un samaitāti kā pilsētā. Grūti bija ne tik daudz kā jaunietim, kuram ir savas pasaules problēmas, bet fiziski un psihiski, jo slodze, kas sākās 1. kursā Medicīnas institūtā, bija milzīga. “Es dzīvoju istabiņā ar 6. kursa studentiem, kuri katru dienu dzēra un pīpēja. Man bija jāmācās tajos dūmos un netīrībā. Kā piecos, sešos vakarā sāku mācīties, tā divos, trijos naktī beidzu. Tur nebija laika risināt savas iekšējās jaunieša problēmas. Vienkārši jāmācās, jāmācās un jāmācās – tā, ka dūmi pa ausīm kūp. Tādi bija pirmie trīs gadi, kamēr nolikām anatomiju un mikrobioloģiju. Tie bija ļoti grūti eksāmeni, kuros jāiemācās 5000 latīņu vārdi, jāzina tūkstošiem muskuļu, nervu, asinsvadu un tā tālāk, kas ar ko savienojas. Bija jāmācās piecas ķīmijas, fizika, kara mācība un komunistiskās partijas vēsture. Šausmas! Tā slodze smadzenēm pirmos gadus bija tāda, ka nebija laika kaut kādām emocijām un pašsajūtām.”
Rīga tajā laikā jaunajam ārstam nepatika lielās jezgas dēļ. Viņš uz galvaspilsētu atbrauca ar velosipēdu un bija pirmais, kurš tajā laikā ar to braukāja, jo toreiz tā vispār nebija pieņemts. “Mani divas reizes notrieca un sabuktēja velosipēdu, tad es sapratu, ka labāk jādzīvo un jāiet kājām vai jābrauc ar trolejbusu. Tā es esmu atmetis braukšanu ar velosipēdu.” Pirmos divus gadus bijusi milzīga nostalģija pēc Vaiņodes klusuma, dabas, pēc Pižuka dīķa, pēc lielās gravas, pēc lieliem mežiem. “Rīgā nav laika domāt par lielām lietām, nav laika sajust sevi, savu dvēseli. Tur ir jezga, arī tagad.” Tāpēc pirmos divus gadus P. Kļava ļoti bieži, vismaz reizi mēnesī, braucis uz Vaiņodi. Pēc tam Vaiņode palikusi otršķirīga, jo sākās cita līmeņa apzināšanās, uztveres lietas. “Tā palika ne tik nozīmīga, tomēr mīļa.”

Bērnības vietas bieži rādās sapņos
Pēdējo reizi Vaiņodē ārsts bijis pērn. Tajā mājā, kur kādreiz dzīvojis, skolotāju gandrīz vairs neviena nav. “Es mācos no lielā vieduma – nepieķerties. Ir tāds Austrumu teiciens: Mīli visu, jo viss tūlīt pāries! Viss beigsies tūlīt. Dzīve ir kā sveces liesma, un deglis ir mūsu laiks, kas katram ir iedots. Jāmācās no sveces – ir jāpriecājas un nav jāpieķeras tam, kas ir. Tāpēc man par Vaiņodi ir palikušas attālinātas atmiņas, bet, kas ir interesanti, es ļoti bieži redzu to sapņos. Redzu to kā ārkārtēji gaišu vietu – laikam pamats, kur esi attīstījies, zemapziņā atstāj ļoti lielu iespaidu.”
Nav bijis tāda gada, kad pazīstamais ārsts vasaru nebūtu pavadījis Liepājā, un reiz pat domājis pārcelties uz dzīvi. “Liepāja ir mana mīlestība – visādā nozīmē.” Kopš bērnības atmiņā palicis akmens pie koncertestrādes “Pūt, vējiņi!”. Arī tagad, ciemojoties Liepājā, tur apsēžas, atceras bērnību, kad uz akmens bija grūti uzkāpt, tomēr uzrāpies, sēdējis un, tīrot kājas no smiltīm, ģērbis sandales. “Tā man ir absolūta tradīcija vienmēr uz tā akmens apsēsties un sajust to ideju, ka laiks ir tikai relatīva apziņas īpašība. Vai vispār ir laiks? Jo vienlaicīgi tu esi gan bērns, tu esi gan tagadne, gan Mūžība. Tur jābūt slimam cilvēkam, lai nepatiktu Liepājas jūrmala. Nekas Latvijā nav labāks par Liepājas jūrmalu. Es teikšu godīgi: atbraucot uz Rīgu, es nevarēju trīs gadus Rīgas līcī nopeldēties. Likās, ka tā ir tāda ateja, nevis jūra. Mazs, smirdīgs, tumšs dīķis pēc Liepājas jūras. Visi par mani smējās. Tik liela man Liepāja ir arī tagad. Liepāja ir absolūts nospiedums manā zemapziņā. Ļoti maģiska vieta. Tā ir desmit minūšu pilsēta. Tirgus, jūra, centrs, parks. Es nezinu labāku pilsētu dzīvošanai kā Liepāju. Tomēr man ir žēl Karostas, tās lielās degradācijas dēļ, kas tur ir notikusi.”

Taustiņu spaidīšana atņem dvēseli
Gan strādājot Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, gan vadot lekciju ciklus, pazīstamajam ārstam ir jāsatiek tūkstošiem cilvēku. Tas prasa lielu enerģiju un zināmā mērā iztukšo, tāpēc vismaz reizi vai divas nedēļā viņš brauc uz mežu un jūrmalu. “Ir tāds paradokss – jo vairāk gribi mieru, jo vairāk liek darboties. “Man dzīve ir likusi ļoti daudz komunicēt ar cilvēkiem. Kad biju Vaiņodes skolā, pēc institūta beigšanas un kad sāku strādāt reanimācijā, nebija nevienas domas un ambīcijas, ka man kādreiz būs jārunā ar cilvēkiem, jāmāca, jāstāsta un jāstrostē. Es biju ārkārtīgi intraverts cilvēks un vēl arī tagad tāds esmu. Kādam liekas, ka man ļoti patīk sociālā komunikācija. Pašreiz tas ir kaut kāds dzīves pienākums. Būtībā jūtos kā vientuļais, savrupais, kam patīk klusums, kalni un vienatne, un dziļas studijas sevī. Skaidrs, ka ar Vaiņodi, Liepāju un rajonu man asociējas braucieni ar Imantu Ziedoni. Viņš rakstīja savu “Kurzemīti”, bet es biju personīgais šoferis un ārsts. Tās ir ļoti spilgtas atmiņas, kas saistītas ar to laiku – braucieni pa naktīm un dienām, spontānas tikšanās ar cilvēkiem.” P. Kļava saka – tā ir milzīga laime, ka viņš var tikties ar tūkstošiem fantastisku cilvēku, kuriem ir līdzīgas pasaules sajūtas, modelis, uztvere, izpratne, kuri ļoti integrāli jūt, redz un apzinās šo laicīgo un pārlaicīgo pasauli. Tādu Latvijā esot desmitiem tūkstošu. Viņš īpaši aizstāv jauniešus. “Ir visādi, ir arī pretīgi un kretīni, bet viņu nav daudz. Pārsvarā jaunieši ir ārkārtīgi mīļi cilvēki, kas nav baudījuši padomju laikus – tā jau ir laime. Otrkārt, viņos ir milzīgs potenciāls, un man ir prieks, ka jaunieši grib attīstīties. Ne jau es esmu kaut kāda galējā patiesība. Mans uzdevums ir piedāvāt oriģinālas, kvalitatīvas zināšanas, kur modernie pētījumi satiekas ar garīgajām, metafiziskajām atziņām un svētu cilvēku zināšanām. Jaunieši saprot visu citādāk. Mūsu izglītība mazliet apzog viņus garīgā ziņā. Šī taustiņu spaidīšanas civilizācija ir atņēmusi dvēseli un jušanu. Daudzi jaunieši to saprot, un tāpēc ir ļoti svarīgi, ka viņi saņem kvalitatīvas zināšanas augstākajā kvantu psiholoģijā, metafizikā, sevis apzināšanās meklējumos. Šie daudzie tūkstoši pozitīvo, uz ārzemēm neaizbraukušo jauniešu ir vienīgā Latvijas cerība. Vecajai paaudzei ir arī daudz labu dvēseļu, bet liela daļa ir padomju ideoloģijas cilvēku. Visas cerības, ka moderni, integrāli izglītoti jaunieši pēc 20–40 gadiem varētu izmainīt kaut ko Latvijā, lai dzīvotu gudrāk un labāk. Augstākā izglītība ir tikai viens ķieģelītis personības attīstībā. Ir angļu pētījumi, ka augstākā izglītība cilvēka kopējai psihei, intelektam un inteliģencei piedod tikai septiņus procentus. Tāpēc ir svarīga mūžizglītības programma, kurā tu visu dzīvi centies izzināt sevi un attīstīt pasauli.”
P.Kļava uzskata, ka mūsdienu jauniešiem ļoti svarīgi ir sapņot un cerēt – ne tā infantili, bet metafiziski gudri. Ko nozīmē sapņot un celt gaisa pilis? “Jebkurš rakstnieks vai arhitekts sākumā savā prātā uzceļ māju, tēlu, mašīnas vai velosipēda dizainu. Viņš rada neredzamajā, savā prāta gaisā. Visa radošums nāk no neredzamās pasaules un tikai tad tiek radīts redzamajā pasaulē. Tāpēc ļoti svarīgi, ka jauniešiem ir plāns, vīzija un mērķis. Mācies un praktizē garīgās prasmes ar tādu ātrumu un neatlaidību, kā sieviete dzēš savus aizdegušos matus!”
Liepājniekiem un visiem šai pilsētai piederīgajiem Pēteris Kļava novēl – lai ir vējš matos, bet ne prātā.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Pēteris Kļava: Mazo bērnu ciešanas un nāves mani ir attīstījis visvairāk

Kategorijas