Ar saknēm Vērgalē

2017. gada 2. marts 07:00

108

Astras Mizēnas mūžs pagājis Vērgalē. Šobrīd, pensijā esot, viņa pētī vectēva Jāņa Burkevica dzīvesstāstu un slavenā Vērgales skolotāja Eduarda Celma vēstuļu kopijas. “Krievu” mājās kopā ar dzimtas vēsturi glabājas nozīmīgas pagasta vēstures vērtības. Arī pašas saimnieces mūža stāsts “Kursas Laikam” šķiet vērtība, lai arī pati par to liedzas.

Ģimeni patriec no mājām
A. Mizēna ir dzimusi Snēpelē 1941. gada maijā. “Mans tēvs bija uz komunistu pusi. Vecākais brālis Fricis viņam bija Latvijas Augstākajā Padomē 1940. gadā. Nezinu, cik tēvs bija pārliecināts par ideju, bet 1941. gadā, kad sākās karš, viņš aizbēga. Viņš bija milicis un šoferis, paņēma smago automašīnu un aizbrauca. “Saldeniekos” Snēpelē palikām tikai kara sākumā,” stāsta A. Mizēna.
Viņas vecāki nebija laulājušies, tādēļ mazo Astru kopā ar mammu un brāļiem patrieca no mājas. “Uz rudeņa pusi mammai pateica, ka nav tiesības palikt mājās. Tur ielika citu saimnieku. Tas notika 1941. gadā, vācu laikos,” tā par savas dzīves pirmajiem mēnešiem A. Mizēna.
“Krievi” Vērgales pagastā bija vectēva Jāņa Burkevica mājas. Citur nebija, kurp doties. Astra bijusi nepilnu pusgadu veca, kad mamma pārcēlusies uz “Krieviem”. “Zinu, ka tēvs mani mazu vienu reizi ir redzējis, bet es viņu, protams, neatceros, jo biju tik mēnesi veca, kad viņš aizbēga uz Krieviju. Vēlāk varasvīri nāca pie mammas un prasīja, kur ir tēvs, jo gribēja viņu nošaut. Arī viņai tika par to, ka nemācēja pateikt, kur viņš ir. Domāja, ka slēpj vīru.”
Ne pati Astra, ne arī brāļi par komunistiem krievu laikos nav kļuvuši. “Kālab, es pat nezinu paskaidrot. Biju pioniere un komjauniete, bet, kad nāca partijas vecums, vairs tā negribēju. Brāļi tāpat,” atceras pensionāre.
1949. gadā, kad notika izvešana, mammas brālis dzīvojis mājas otrajā galā un esot uztaisījis lādi, kur salikt mantas līdzņemšanai. Viņš zinājis, ka izvedīs, un gatavojies. “Es vēl biju pikta par to, ka mums tādas lādes nav. Teicu mammai, lai pagādā. Toreiz nezināju, kam tā lāde domāta. Iespējams, mūs neizveda tādēļ, ka tēvs bija komunists. Citi saka: vienkārši nepaspēja. Viss jau bija sagatavots braukšanai. Mums taču ir vecsaimniecības māja, ļoti liela, lai arī bijām jau iestājušies kolhozā,” bērna atmiņās kavējas Astra. Apkaimē vairākās mājās iedzīvotāji izvesti, bet citviet tikpat neizskaidrojami palikuši neskarti.
A. Mizēna mācījusies Vērgales un Grobiņas skolās, bet pēc mācībām Grobiņā gribējusi mājās. “Gribēju tik ļoti mājās, ka nekur citur nevarēju iet.” Iesākumā strādājusi lauku brigādē. Kad kolhozā bijusi nepieciešama uzskaitvede, tante ieteikusi Astru, tomēr onkulis šaubījies par viņu, tādēļ noticis pārbaudījums. “Mani iesauca kabinetā un lika rēķināt uzdevumu – praktisku, ne tādu kā skolā, un es izrēķināju. Tā tiku par uzskaitvedi. Bija jārēķina gan algas, gan piena uzskaite, gan citas lietas. Bija jāiet mērīt laukus un jāaprēķina izsēja, jāsver sivēni. Praktiski bija jāpārzina visas lauksaimniecības lietas.”

Trūcīgi, bet kopā ar bērniem
Sākumā kolhozos nav bijis garantēta algas minimuma. Viņas pirmais darbs bijis govju ganīšana kolhozā. Visu vasaru ar brāli govis ganījusi un algā saņēmusi 19 kilogramus kviešu. Tāds ieraksts darba grāmatiņā 1951. gadā.
Iesākumā bijis kolhozs “Jaunais ceļš”, vēlāk – “Uzvara”, “Zelta zvaigzne” un “Jaunais ceļš”, izveidojuši kolhozu “Ļeņina ceļš”. Tad patiesi bijis grūti. 60. un 70. gados jau klājies labāk. “Tad bija ne tikai pienākums strādāt, bet arī parādījās tiesības. Pat atvaļinājumā varēja iet.”
1982. gadā Astra palikusi mājās pieskatīt bērnu, tad arī ļoti vaktēta, ka tikai nav kāda govs par daudz vai cūka aizgaldā lieka. “Komunisti skatījās, lai tikai es neiedzīvotos, jo vairs nestrādāju kolhozā. Es šo laiku ļoti novērtēju, jo beidzot varēju būt kopā ar saviem bērniem.”
“Tā nu tas mūžs ir pagājis. Bija man iespēja tikt jaunā mājā un jaunā dzīvoklī, bet es negribēju. Uz centru gāju kājām. Biju radusi – kad mērīju laukus, k dienu sanāca kādus piecpadsmit kilometrus nostaigāt. Te ap Elkukalnu Vērgales ģeogrāfiju zinu ļoti smalki,” pastāsta A. Mizēna.

Vecie tā nešņabo kā jaunie
Ar otro vīru – Andri Mizēnu – Astra iepazinusies 1975. gadā. “Tā iznāca, ka pirmo alkohols atņēma. Padomju gados uznāca tā mode dzert un daudzi dzēra bez mēra. Vecā kaluma ļaudis no Latvijas laikiem nekad tā nedzēra, kā jaunie iesāka. Visjautrāk gāja Brežņeva laikos. Tā bija padomju valsts politika, jo alkohols ienesa lielu naudu valstij. Kino pat rādīja, ka iedzer kolhoznieki un ka tas nav nekas slikts. Veikalos, kas nāca ar šņabi, varēja iet bez rindas. Nesen biju veikalā, un viens vīrs ar lielo alu iet visiem garām pie letes. Jautāju – vai jau krievu laiki atgriezušies? Toreiz tie, kas dzēra, bija labi, tikumīgi ļaudis, jo taisīja valstij naudu, nedomāja sānis visādas pretpadomju lietas. Daudzi vispār pārstāja domāt.”
Šņabis bijis arī laba norēķinu valūta. Par jebkādu pakalpojumu labāk ņēma un deva šņabi, nevis padomju rubli. A. Mizēna priecājas, ka dzeršanas mode Latvijā rimusies. Kad atgūta brīvība, cilvēki nav pratuši kaut ko uzsākt, jo uzņēmība līdz ar visaptverošo dzeršanu bijusi pazaudēta.

Studē dzimtas vēsturi
“Mēs “Krievos” sākām ar vienu govi un lēnām saimniecību paplašinājām. Vēlāk jau to pārņēma dēls, bet nu jau divas nedēļas apkārt, kā visi lopi ir pārdoti. Paliek zeme, dēls nodarbosies ar graudiem, jo nav, kas palīdz. Dēls ar sievu citādi bija piesieti lopiņiem no rīta līdz vakaram un tā gadu no gada. Desmit gadus viņš tā ir lauzies. Domāju, ka pareizi izdarīja, pāriedams uz graudkopību,” jauno saimnieku atbalsta mamma. Viņa uzskata, ka cilvēkam ir jābūt brīvām dienām.
Tomēr vislielākais prieks vecajai “Krievu” saimniecei ir, ka dēlam izdevies sievu noskatīt. “Necerēju, ka viņam izdosies, jo visu laiku jau strādāja un negāja tautās. Kad mājās ir saimniecība, tad nevar klenderēt. Vēl jau domāju tā: kura jauna meitene nāks uz laukiem, bet radās! Esmu ļoti priecīga, ka dzimtai ir turpinājums. Tagad Imants ar Antru tur saimniecību un man ir mazais Pēteris, ko pieskatīt. Antra ir studējusi par zootehniķi, un patīk viņai uz laukiem.”
A. Mizēna mēģina arī mazajam saimniekam lauku mīlestību mācīt, bet vēl īsti nesanākot. Aicinājusi skatīties, kā mēslus uz lauka ārda, bet sešgadīgais Pēcis sakot, ka tas nu gan viņu neinteresē. “Varbūt no nepareizās vietas sāku viņu mudināt uz lauku darbiem skatīties,” piesardzīgi min vecmāmiņa.
Interese par dzimtas vēsturi A. Mizēnai sākusies, jau kopā ar mammu un onkuli dzīvojot. “Viņi man pastāstīja vienu gadījumu, tad citu, un palika aizvien interesantāk.” Vectēvs Jānis Burkevics atstājis savu dzīves aprakstu. Tas tagad lieti noder. “Pēc viņa nostāstiem var braukt ekskursijās un skatīties, kur vectēvs dzīvojis un strādājis. Vērgalē viņš ienācis no Dundagas puses. Kopā ar māsīcām esam viņa pierakstus izkonspektējušas. Dzīve viņam bijusi raiba. Beidzis zemkopības skolu, kur vācu muižnieki gatavoja savām muižām pārvaldniekus. Viņš dabūjis vietu Lielberķenē, tad braucis uz Krieviju, kādā muižā kalpojis septiņus gadus, tad taisījis tramvaja līniju Maskavā 1904. gadā. Saimniecību un “Krievu” mājas viņš izpirka no iepriekšējiem saimniekiem pagājušā gadsimta sākumā. Mana vecmāmiņa bija 20 gadus jaunāka par vectēvu. Māja bijusi pilnīgi jauna, vēl mansardā bijuši šādi tādi darbi darāmi,” par vectēvu aizrautīgi stāsta A. Mizēna.
Viņa atklāj, ka ar vectēva dzīves apraksta lasīšanu gājis tikpat lēni kā ar romānu “Dvēseļu putenis”, kuru lasījusi divus gadus. Lasot lēni un uzmanīgi, izrakstot un konspektējot, laiks iet. Par grāmatu viņa bibliotēkā dabūjusi rājienu, jo arī citi gribot lasīt, bet vectēva pierakstus var studēt mierīgi.
Pētot sava radinieka, Vērgales skolas pārziņa, skolotāja Eduarda Celma vēstuļu kopijas, A. Mizēnai palicis neatbildēts jautājums – kur Vērgalē atradusies dzelzceļa stacija? Pensionāre cer uzzināt, kurp E. Celms gājis uz staciju un kurp devies. “Vēstuļu kopijas atradušās pavisam nesen. Tās ir no visdažādākajām vēstulēm – gan no vēstulēm oficiālām amatpersonām, gan privātas. Eduards Celms ir manas vecmāmiņas brālis. Starp citu, jaunībā viņš bijis arī dulls. 1905. gadā viņš nenokārtoja Jelgavas ģimnāzijas eksāmenu, jo bija aizrāvies ar revolucionārām idejām. Atceros, ka vecmamma stāstīja, viņš esot biedējis ar savām runām. Viss būšot citādi, nākšot jauni laiki. Pašam bijis melns, garš mantelis un gari mati, izskatījies draudīgi. Vēlāk, protams, ģimnāziju viņš pabeidza Liepājā, bet pēc tam kļuva par izcilu skolotāju. Re, tā vienā vēstulē 1932. gadā viņš raksta, ka dikti ērti aizbraukt ar jauno vilcienu. Gribu vairāk uzzināt par šo staciju un vilcienu,” stāsta A. Mizēna un piebilst: “Ir bijusi doma, ka par viņu vajadzētu sarakstīt kādu grāmatu, bet maz jau ir tādu, kas par viņu vispār var kaut ko liecināt un atceras. Daudz laika ir pagājis. Vienīgi atliek skatīties šādas liecības, ko viņš pats rakstījis un ko citi par viņu teikuši. Man gan ir viņa pase un bēgļa apliecība no gaitām Krievijā, kad viņš Pirmā pasaules kara laikā devās bēgļos uz Krieviju. Tur arī viņš strādāja par skolotāju.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Ar saknēm Vērgalē

Kategorijas